Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Vienmēr ir izvēle būt priecīgai vai bēdīgai. Es izvēlos būt priecīga – tāda ir optimisma recepte bijušajai baņķierei Ilzei Auzerei, kas tagad raksta grāmatas, bauda mākslu un vienmēr saka jā pārmaiņām. Par finansistes karjeru un Trampu, par kultūras grandiem savā dzimtā, kāpēc nepiekrita vadīt Latvijas Banku un arī par vīriešiem savā dzīvē – Ilze Auzere Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viese Ilze Auzere daudzus gadus bija vairāk pazīstama arī kā Ilze Jurkāne. Finansiste, kulinārijas lietpratēja, ar ģimenes saitēm cieši saistīta ar mūsu kultūras vēsturi un arī šodien Ilze vai ik pārdienas ir klātesoša kādā kultūras notikumā.

Kad 1990. gadā Ilze ieradās Latvijā, viņu sagaidīja radinieks, onkulis, režisors Pēteris Pētersons. Pa ceļam abi piebraukuši pie Nacionālā teātra un tajā brīdī pēkšņi sācis zibeņot un pamatīgi dārdēt pērkons. Tobrīd Ilze esot nodomājusi – mans mūžs Latvijā laikam būs dramatisks un vēlākie notikumi apliecinājuši, ka šis pareģojums esot piepildījies. Par bērnību Amerikā un straujo baņķieres karjeru, par pārcelšanos uz Latviju, pieredzētajiem dzīves pavērsieniem un arī par plašo kultūras pasauli, kas vienmēr ir apkārt Ilzei, saruna ar Ilzi Auzeri.

Ilze Auzere: Man milzīgs prieks te būt, tikai viens mazs labojumu – es pārvācos 1991. gadā. 90. gadā es vēl dzīvoju Amerikā, bet es ierados arī 90. gada jūnijā, tātad tas…

Bet tie pērkona dārdi bija 90. gadā?

Ilze Auzere: Nē, tas bija 91. gadā, kad es pārcēlos, bet 90. gadā es ierados, lai dejotu dziesmu svētkos, kuri, man liekas, daudziem vēl palikuši atmiņā kā skaistākie dziesmu svētki, kas varēja būt. Tagad es dziedāju, šajos pēdējos, es dziedāju korī, Torņkalna baznīcas korī, esam otrs lielākais koris Latvijā, bet toreiz es dejoju ar Sanfrancisko „Ritenīti”.

Ilze, tad pie tiem pērkona dārdiem arī paliksim. Šobrīd pasaulē zibeņo un šie pērkona dārdi skan, kā tie atbalsojas jūsos, kā jūsu uztverat visu to, kas šobrīd pasaulē notiek?

Ilze Auzere: Es ļoti pārdzīvoju. Un… vienīgi šodien mums ir tāda priecīga ziņa, es arī paliku augšā un skatījos „Oskarus”. Pa visu māju visi kaķīši, kas man bija, stāvēja stalti un būrās, lai mēs vinnētu, un viņi savu darbu izdarīja.

Bet ir trauksme sirdī. Ir vēl tas, ka es tikai pirms kādiem 10 gadiem dabūju zināt, jo vienai draudzenei bija 1939. gada telefona grāmata. Un es tur dabūju zināt, ka mans tēvs dzīvoja Raiņa bulvārī, viņš dzīvoja Raiņa 31, pretim operai, toties es dzīvoju Raiņa 2, pretim Ārlietu ministrijai. Un man bija tāds milzīgs šoks, kad es uzzināju, ka mans tēvs dzīvoja uz Raiņa bulvāra, to es nekad nebiju zinājusi, un viņa sievu nošāva tur un viņu puisīti nošāva un meitiņu aizsūtīja uz Sibīriju. Un es tagad bieži domāju, taču dievs nebūs tik nežēlīgs un kad vēsture nevar atkārtoties. Un tāpēc es patiešām lūdzu Dievu par mums un ir dienas, īpaši pēdējā nedēļā, kad ir bijusi Baltā nama konfrontācija ar Zelenski, kuru es turu kā milzīgu varoni. Viņš man ir arī tāds vīrieša etalons, tāpat kā mans tēvs bija, viņš bija Latvijas izlūkdienestā. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka ir brīnumi, un tā kā es ticu brīnumiem, un kā Dita Rietuma teica šorīt [3. marta rītā pēc "Oskaru" ceremonijas], ka tomēr brīnumi notiek. Un es ar manu brāli runāju, tas dzīvo Amerikā. Un es saku - nu man ir cerība. Viņš saka - Ilze, cerība nav laba stratēģija, tas tāds izteiciens. Bet es ceru, un es ticu brīnumiem, ka mēs būsim pasargāti.

Mēs šeit, Eiropā, varam dažādi vērtēt Trampu un viņa uzvedību. Bet ne jau viņš pats iegāja Baltajā namā, puse Amerikas vēlētāju viņu ievēlēja, viņu vidū arī latvieši. Jūs esat lielu daļu savas dzīves aizvadījusi Amerikā. Jums noteikti arvien tur ir radi, draugi, paziņas, es pieļauju, varbūt arī Trampa vēlētāji. Vai jūs esat izpratusi viņu argumentus, kādēļ viņi atbalstīja Trampu un viņš šobrīd valda.

Ilze Auzere: Tur ir vairāki skaidrojumi. Sāksim ar to, ka latvieši tradicionāli 99,9% vienmēr ir balsojuši par republikāņu kandidātiem, latvieši bija republikāņi. Protams, tas viegli izskaidrojams – ka republikāņi bija pret Krieviju, pret komunistiem, un, protams, tas bija mūsu viedoklis. Un es pati balsoju par Reiganu vēl 80. gadu beigās, pirms es pārcēlos uz Latviju. 

(..)  Es varu pateikt, ka novembra sākumā es uzrakstīju rakstu, ko nopublicēja "Laiks", latviešu avīze Amerikā, kur es lūdzu latviešus balsot par Harisu, izskaidrojot, kas notiks, ja būs Tramps. Es arī pieminēju to, ka tarifi, par ko viņš tur ļoti plātījās, ka tie tikai paaugstinās cenas, un tas jau notiek, bezdarbs iet uz augšu. Cilvēki būs ļoti vīlušies. Bet mana lielā lieta – es saku, lūdzu, neatstājiet mūs neaizsargātus, jo Tramps nodos Ukrainu un tas tā ir zaļā gaisma Putinam ienākt Baltijas valstīs.

Un tas, ka visa pasaule ignorēja to, ko Putins izdarīja 2014. gadā un arī kurš gads - 2008.-2009., kad viņš iegāja Gruzijā. Pasaule vienkārši skatījusies, kā viņš ieņem vienu vietu pēc otras. Un visu laiku mēs savu mierinām ar NATO 5. pantu. Un lai Dievs dod, ka tā tas arī ir. Bet man ļoti nepatika Trampa atbilde piektdien, kad viņam prasīja par Poliju un Baltiju. Par Poliju viņš – "nice guys", tie to ļoti patīk, Baltija – nu tas ir komplicēti. Un tad tu uzreiz lec atpakaļ uz Jaltu, un tu skaties uz Rūzveltu un Staļinu, un nabaga Čērčils, kas zināja, kas ir Staļins, bet viņš netika ar Rūzveltu galā un viņam bija jāpiekāpjas.

(..)

Pabeidzot par jūsu dzimšanas vietu Ameriku, par Trampu, pagaidām pirmais mēnesis, un mēs jau redzam, kas ir sadarīts un kas ir sarunāts. Jūsu paredzējumi, ko vēl mēs varam sagaidīt no Trampa administrācijas, uz ko mums jābūt gataviem?

Ilze Auzere: Es domāju, ka viņa konflikts ar ukraiņiem un Zelenski ir tikai viens, viņa konflikts ar Kanādu ir tāds diezgan nopietns un arī ar Meksiku. Un Kanāda atriebsies, un es tā domāju ar tādu ironiju, ka visvairāk NATO zaldātu Latvijā ir no Kanādas, tāda sakritība. Jo redz, Kanāda jau pārdod visādas daļas priekš mašīnām un citām lietām, kas vajadzīgas, lai Amerika var ražot. Un viņi jau arī paceļ tagad, un tās cenas ies uz augšu, uz augšu, uz augšu. Un es domāju, ka būs vēl... Bet pirms tam Tramps, protams, atlaidīs vēl vairāk cilvēkus. Dievs nedod, ja viņš likvidēs "social security", tad tas arī skartu mani. Tā ir valsts pensija, tur nav nekādas apdrošināšanas, tas nav pabalsts, es arī saņemu "social security"

Drīkst vaicāt, vai tā ir liela amerikāņu senioram?

Ilze Auzere: Viņa nav liela, man viņai vajadzēja būt lielākai, bet, tā kā es godīgi pateicu, ka saņemu arī Latvijā pensiju, tad viņi to, ko es saņemu Latvijā, atskaitīja nost, un tātad…

Bet tur būs vēl…  Protams, viņš kaut ko mēģinās varbūt ar Grenlandi, tur būs lietas, ar ko viņš tirgosies aiz polārā loka, visas tās lietas notiks. Bet es domāju, ka  kādu sešu mēnešu laikā, ka ir ļoti iespējams, ka tomēr sarosās arī tauta, jo būs sliktāk, viņa solījumi nepiepildīsies. Inflācijā jau iet uz augšu pa to vienu mēnesi….

(..)

Pietiks mums par Ameriku. Kāda jūsu ikdiena šobrīd Latvijā? Es bieži redzu jūs dažādos kultūras notikumos, īpaši teātra pirmizrādēs, ļaudis jūs redz arī dažādos pavāru raidījumos, kulinārijas šovos, kāda rit jūsu dzīve tagad?

Ilze Auzere: Mana dzīve rit ļoti skaisti un par to esmu ļoti pateicīga Dievam. Un tāpēc, kad kāds man prasa, vai jūs negribētu dzīvot Amerikā, tad es saku, pirmkārt, tāda, kāda Amerika šodien… Un tas nav jau pēdējos gadus, tas nav tikai Tramps. Vienkārši Amerika ir ļoti mainījusies, kopš es tur piedzimu, uzaugu un taisīju skaistu karjeru. Tad varēja cilvēki izsisties. Tas ir daudz grūtāk tagad. Piemēram, mans tēvs bija nelegāls bēglis, imigrants līdz tai dienai, kad viņš nomira, un neviens viņu…  Viņi zināja, ka viņš ir, to zināja citi… 

Bet es dzīvoju luksus dzīvi, es uzskatu. Tas, ka es varu iet uz to teātri divreiz nedēļā, tas, ka es varu vēl strādāt, ka es varu darīt tik daudz jaukas lietas. Es šonedēļ arī lasīšu lekciju Ozolniekos, mani šad un tad aicina, drusku tāda uzmundrināšana, man liekas, senioriem, jo es vienmēr runāju par to, ka nekad nav par vēlu savu dzīvi mainīt, nekad nav par vēlu darīt jaunas, skaistas lietas. Ja man kāds pirms gadiem teiktu, ka es pametīšu finanšu pasauli…

Un rakstīsiet grāmatu…

Ilze Auzere: Un rakstīšu grāmatu… Es vienmēr domāju, labi, mans vectēvs rakstīja grāmatas, lugas, mans onkulis to darīja, es nu gan neprotu rakstīt. Lasīt es protu, bet rakstīt… Bet mani uzlūdza… un tur ir tā lieta, ka es vienmēr saku jā. Tas tā kā no lugas “Mollija saka jā”, Džoisa. Katru dienu ir kaut kādas iespējas pataisīt savu dzīvi interesantāku, skaistāku, kaut ko iemācīties, un ne jau visi ņem naudu. Es daru ļoti daudzas lietas, kas man neko nemaksā, vai tas ir staigāšanu gar jūru…. Man ļoti patīk cilvēki, man ļoti daudzi ciemiņi nāk, es pati eju ciemos, bet es ļoti labprāt uzņemu ciemiņus…