Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Ja kāds saka – viss ir slikti, man pretī ir jautājums – kādu informāciju tu patērē, saka Latvijā pieredzējušākā ziņu vadītāja Ilze Dobele un mudina apkārt saskatīt arī labo. Par sociālo tīklu ietekmi sabiedrībā un žurnālista atbildību, par Lūcijas kroni, Stefenhāgenu dzimtu un arī duetu ar Gvido Lingu saruna ar Ilzi Dobeli Laikmeta krustpunktā.

“Pieredze, kas ir raidījumam "Panorāma", to nevar novērtēt par zemu. Gadu garumā ir mainījušies "Panorāmas" vakara ziņu vadītāji, bet pati "Panorāma" un skatītāju uzticība ir saglabājusies.” Šos vārdus raidījuma 50 gadu jubilejā 2013.gadā teica LNT vakara ziņu vadītāja Ilze Dobele. Toreiz LNT un "Panorāma" bija sīvi konkurenti, un toreiz Ilze diez vai varēja pat nojaust, ka pēc kāda laika LNT vairs nebūs, toties viņa pati kļūs par daļu no "Panorāmas". Šis gads sabiedriskajam medijam ir būtisks, jo Latvijas Radio un Latvijas Televīzija sāk strādāt vienoti. Par medijiem šodien, to nākotni un pieredzēto agrāk. Par dzīvi ārpus televīzijas un ziņām saruna ar kolēģi, raidījuma "Panorāma" vadītāju Ilzi Dobeli.

30 gadi televīzijā. Var teikt, ka kopā ar tevi ekrānā jau ir uzaugusi paaudze, kura dzimusi pēc neatkarības atgūšanas. Kā ir būt ziņu moderatoram, šķiet, šobrīd ar visgarāko stāžu starp Latvijas televīziju kanāliem.

Ilze Dobele: Neesmu mērījusi, nezinu, bet jā, man ir jaunieši bijuši, kas ir teikuši, nu jau vairs ne paši jaunieši, bet kuriem ir bērni, un saka, jā, es atceros, es augu un redzēju tevi LNT, un priecājos, ka mani bērni joprojām varēs tevi redzēt. Tas liekas mazliet dīvaini un to ar prātu mazliet pat ir grūti aptvert, bet tā ir noticis, un tas laiks, kas ir aizritējis, kā tu pats ļoti labi zini, ārkārtīgi piesātināti, jo ziņās tiešām nav bijis iespēja tā vienkārši atbīdīt, metaforiski sakot - krēslu no galda un pateikt, nu labi, tagad es varu mazliet atpūsties. Ziņas to nepieļauj, ziņas ir dzīvas, un es domāju, ka tā nepieciešamība dzīvot līdzi ziņām un tur atrasties droši vien arī ir likumsakarīgi mani vedusi cauri tiem gadiem un tagad jau tiešām desmitgadēm.

Kurš bija tas gads, kad televīzijā pirmoreiz varēja redzēt?

Ilze Dobele: Tas varēja būt 1993., bet tās vēl nebija ziņas. Toreiz vēl bija tāda televīzija NTV5, kurā patiesībā arī ziņu darbs man sākās vēl pat pirms LNT. Toreiz mums bija dažādi projekti ārpus ziņām un pats pirmais, kad toreiz man Arnolds Liniņš pamatlietas parādīja par televīziju vai televīzijas izpratni, un tās bija tikai pāris tikšanās reizes, bet tās es esmu locījusi tik dažādi visu šo laiku. Tie bija tādi kā paziņojumi, sludinājumi kadrā, tādas lietas kādreiz arī bija, kad tagad kādam kaut ko tādu stāsta, tas liekas gandrīz smieklīgi. Bet tādas lietas bija.

Ja mēs pieminam jauno paaudzi, jauno skatītāju paaudzi, tagad ir moderni, jo īpaši gados jaunākiem cilvēkiem teikt, ka mums mājās nav televizora, vai mēs ziņas neskatāmies. Kādu tu redzi mūsu ziņu moderatora profesijas nākotni? Varbūt paies pāris gadi un ziņas lasīs mākslīgais intelekts, kaut kāda mākslīgā seja, robots vai ar pāris klikšķiem varēs izveidot katram vakaram sava ziņu moderatoru.

Ilze Dobele: Jā, es par to esmu domājusi, bet esmu secinājusi arī to, ka tomēr mēs izejam cauri vairākiem tādiem kā cikliem ļoti bieži. Manuprāt, tas, tāpat kā kādreiz teica, ka grāmatas vairs nebūs un visi lasīs tikai elektroniskās grāmatas. Man šķiet, ka cilvēciskais kontakts vai nepieciešamība just saziņu ar kādu, kurš tev kaut ko stāsta, vai paziņo, manuprāt, tā nepazudīs. Ja nu vienīgi, protams, mēs visi pazaudēsim spēju mūsu skatītāju uzrunāt. Un tas gan man vairāk pat uztrauktu. Tas, ko kādreiz mēs tik cītīgi mācījāmies arī pie Antonijas Apeles, pie Arnolda Liniņa un arī Aina Matīsa daudz ir strādājusi un daudz nodevusi šīs zināšanas tālāk. Manuprāt, tas ir tas, kāpēc mēs vispār kaut ko esam vēlējušies kādreiz ziņot, tikai tāpēc, ka viņi mūs ielika mūsos šīs zināšanas par nepieciešamību klausītāju vai skatītāju uzrunāt, līdz viņam aizsūtīt šo ziņu. Mācīties šo runas loģiku, kura nosaka, kā cilvēkam pastāstīt, kas ir svarīgākais, un viņam arī tad palīdzēt saprast. Un tad, es domāju, tad viņam gribas to televizoru ieslēgt un paklausīties, ja viņu uzrunā, bet ja viņš nejūt…

Svarīgi ir arī tad, ja viņš tic, ko viņam stāsta, uzticas…

Ilze Dobele: Jā, uzticas. Tic, es teiktu, tie ir fakti un drīzāk vēlāk, lai cilvēks pats veido to savu viedokli. Es teiktu, ka būtu jāsaglabā tiešām šī zināšanu prasme pašos mūsos, protams, nedrīkst aizmirst par to, un mēģināt to arī nodot jaunajiem mūsu kolēģiem, ka tas ir galvenais.

Skatītāju tiešām var just, kaut arī tu viņu neredzi, bet tu nerunā tukšā telpā, tev ir šī saikne ar cilvēku kopumu. Tas varbūt tā abstrakti izklausās, bet es domāju, ka tas varbūt arī man ļoti palīdzējis.

Gan Antonija Apele, kuru es tiešām ārkārtīgi cienīju, un mums bija ļoti tuva sadarbība, gan arī citus pasniedzējus, kas šo ir palīdzējuši saprast un pēc tā es arī esmu vadījusies. Tā ka pateicība viņiem.

Šo gadu Latvijas Radio un Latvijas Televīzija sāk kā vienots medijs. Ceļš uz apvienošanos bija ļoti garš un arī smagnējs. Kur tu redzi vienota sabiedriskā medija spēku un arī lomu šajos ļoti arī nemierīgajos laikos? 

Ilze Dobele: Es domāju, ka neapšaubāmi redakcijas strādātu, man tā liktos, tā, kā tās strādā tagad, bet es paredzu, ka radoši risinājumi vai varētu teikt uzstādījumi ziņu vai citu raidījumu veidošanā noteikti saglabāsies tādi, kādi tie ir. Bet es pieļauju, ka ir noteikti zināmu pakāpju resursi, kuros sadarbība var notikt ļoti efektīvi. Varbūt informācijas ievākšanā, materiālu apstrādē vai kaut kādās lietās, kuras parādītu šo spēju efektīvāk, ātrāk apgūt noteiktu daudzumu informācijas, kas ļautu, iespējams, arī ātrāk to paveikt. Bet šeit nav runa par sacensību savā starpā, bet par to, ka varbūt vienu un to pašu lietu mēs, iespējams, darām vairāki cilvēki vienlaikus. Es vēlreiz gribētu teikt, ka, manuprāt, tas nenozīmētu, ka viens cilvēks gatavo pilnīgi visam. Bet tā būtu, manuprāt, tāda dalīšanās, sastrādāšanās, jo, piemēram, pagājušajā nedēļā tieši es meklēju dažus raidījumus pēc viena konkrēta atslēgas vārda. Un mani ļoti patīkami atklājās tieši tas, ka konkrēts atslēgas vārds, piemēram, LSM.LV man sarindo pilnīgi visus raidījumus, kas ir gan radio, gan televīzijā, gan arī sociālajos medijos, kas par šo tematu ir bijis. Nu principā tā ir tā sadarbība. 

Jautājums droši vien ir tieši tā, cik efektīvi un cik labi mēs spēsim sadarboties ārpus šiem katra žurnālista profesionālajiem uzstādījumiem. Tur es redzu, ka tas varētu būt tāds solis tuvāk viens otram un arī spēja attiecīgi varbūt kādus līdzekļus un resursus tad pārdalīt uz kādu citu pusi. Piemēram, kaut vai tas ir operators, kurš filmē, vai samontēts materiāls, vai tā varbūt ir vienota milzīga datu bāze, kuru mēs visi kopīgi uzturam, tātad noteiktas lietas, kuras mums palīdz efektīvāk, mūsdienīgāk strādāt tikai tāpēc, lai mēs katrs nedarītu to pašu darbiņu vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz. Es atkal varu teikt, ka nedomāju, ka sacensība, jo mūsdienās sacensība, manuprāt, vairs nav tas vārds. Mūsdienās ir precizitāte, kas nomainīs sacensību - es domāju ātruma ziņā. Domāju, ka šāda sadarbība varētu būt tas veids, kā mēs varētu meklēt, bet nu to, protams, lems valde un skatīsimies, ko mēs no tā sagaidīsim.

Ilze, pēdējo gadu tendence ir arī apšaubīt mediju un žurnālistu darbu. Protams, ir kļūdas, tās gadās, un tās ir jāatzīst, bet ir arī redzama tāda mērķtiecīga kampaņa, organizēt naida komentārus pret žurnālistiem, pret medijiem, īpaši tiem, kas pēta rok, analizē. Vai arī tu redzi, ka būt  žurnālistam šajos sociālo mediju laikos nav viegli, kad jebkurš var par tevi iekleksēt kaut ko, lielākoties jau nepamatoti.

Ilze Dobele: Jā, tas noteikti nav viegli, un es esmu apzināti gandrīz, varētu teikt, atteikusies teju pilnībā no sava sociālo mediju kontu papildināšanas ar saturu.

Arī šī iemesla dēļ?

Ilze Dobele: Daļēji. Tāpēc, ka man šķita, ka, iespējams, daloties ar to, kas man ir svarīgs, tas kādam šķiet tā vērts, lai par to pasmietos, vai to izceltu pēc tam pret mani, un es nedomāju, ka tamdēļ man būtu šajā ziņā it kā jābaidās no tā tieši. Bet man šķita, ka iespējams…. Tam varbūt tiešām biju piešķīrusi lielāku nozīmi, nekā tas ir. 

Tas, kā tu iesāki un es pilnīgi piekrītu, mēs kļūdāmies, mēs noteikti atzīstam un atvainojamies, un tas ir, manuprāt, veids, kā mēs varam gan paši nākamajā reizē nepieļaut šīs kļūdas, gan arī būt korekti pret mūsu klausītāju un skatītāju.

Bet, manuprāt, ja mums beidzās šī viena pandēmija, nosacīti, kas bija medicīniskas izcelsmes pandēmija, tad šis tiešām ir milzīgs vīruss, kas ir izplatījies ļoti postoši pret tiem cilvēkiem, kuri paši to dara. Es pat domāju, ka šie cilvēki varbūt neapzinās, kā tas ir viņus mainījis kā cilvēkus, ja viņi uzskata, ka viņi var pret kādu vērsties naidapilni, nomelnojoši. Gan, manuprāt, tas ir inficējis pat tos, kuri to nedara, bet kuri cenšas izlīdzināt šīs situācijas, cenšas likt savus komentārus pretī, jo tādejādi jau mēs uzturam to organismu dzīvu. Mēs dodam tam vīrusam to organismu, kurā viņš var dzīvot un vairoties. 

(..)

Šie sociālie mediji kā tradicionālo mediju alternatīva. Mums jau tagad ir virkne politiķu, kuri saka: mums nevajag televīzijas vakara ziņas, mums nevajag "Panorāmu" vai citus kanālus, mēs ieliekam savu video "tiktokā, mēs dabūjam vairāk klikšķi un "laiku" nekā mūs tur vakarā "Panorāmā" redzētu.

Ilze Dobele: Nu vai tā nav, ja mēs paskatāmies, vai tā nav?

No vienas puses tā ir, bet ir arī ļaudis, piemēram, kas man ir nākuši klāt…  pēdējā laikā, es atminos, seniori kaut kur veikalā un saka, Arni , mums taču nākamgad pusi pensijas noņems. Es saku: kundze,  kur to ziņoja, kurā kanālā? Nu "tiktokā", vai "X". Es saku: bet tā nav tiesa. Viņa - bet tā bija ziņa! Ļaudis jau sāk pazaudēt šīs robežas starp tradicionālo mediju vai televīzijas vakara ziņām, un viņi jau arī to, ko redzējuši "tiktokā", uztver kā tādu simtprocentīgu patiesību. Tas arī paliek bīstami.

Ilze Dobele: Tas ir bīstami, un es domāju, ka te redz, ir tas… es vismaz to redzu tā, ka tā ir izveidojusies un arī zināmā mērā pašu radītā .."nu kā tad mēs iesim kādam teikt kaut ko labu". Tāda neuzticēšanās ēna, tā pāraug uz to, ja mēs neuzticamies kādam, kas par to stāsta. Jo noteikti viņš nestāsta tā, kā ir. Un tad ir kaut kāda alternatīva, ko, manuprāt, ir aizsācis jau vienreiz esošais Amerikas prezidents, šī milzīgā neuzticēšanās sēšana sabiedrībā, neuzticības sēšana pret līdzcilvēkiem, pret sabiedriskajiem medijiem vai vienalga pret jebkuriem medijiem. Tie, kas nav viņa, visi pārējie ir neprecīzi. 

Un te veidojas, manuprāt, tāda atdarināšana vai tāda situācijas spoguļošanās. Nesen viena neliela novada amatpersona teica: kāpēc es nevaru turpināt savu darbu, ja pat demokrātijas šūpulī Amerikas prezidenta kandidāts ir ar krimināllietu; man arī vēl nekas nav pierādīts, kāpēc es nevaru turpināt darbu? 

Tātad mēs jau uzskatām, ka tas ir paraugs, mēs uzskatam, ka varam tā rīkoties. Un, manuprāt, tā ir ļoti kompleksa lieta, kur noteikti būtu jānāk…

Es patiešām domāju, būtu jānāk kopā dažādu jomu profesionāļiem un jādomā, kādā veidā mēs varam šo sabiedrības daļu mēģināt aicināt arī lietot tradicionālos medijus un mēģināt šo uzticamību padarīt lielāku. Vai arī otrādi - parādīt, kur ir atšķirība starp patiesību un mānīšanos. Bet es domāju, ka to nevar izdarīt ne viens medijs, to nevar izdarīt nekāds regulators, tur ir jādomā, kādā veidā šīs lietas koordinēt.

Es arī apzinos, ka savā ziņā tas tiek darīts, bet mēs redzam, ka tā, kā tas tiek darīts, tas līdz šim brīdim nav devis to vēlamo rezultātu. Protams, mēs nezinām, kā būtu, ja nebūtu nekas, mēs nevaram tā arī apgalvot. 

Bet es domāju, ka tā ļoti, ļoti bīstama parādība. Tas, ka cilvēki arī pirms iepriekšējām pašvaldības vēlēšanām teica, ka viņi balsos par noteiktu spēku, jo viņi grib, lai viņiem ir gāze mājās un lai rīt mums neuzkrīt bumbas uz galvas. Kad vispār nebija nekāda kara. Tātad cilvēks spēj noticēt absolūti nereālam faktam, bet viņš notic.