Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Sociālo tīklu anonimitāte ir vienkārši viens briesmīgs ierocis, un ir tikai viena iespēja - rūdīties un gudri dot pretī, saka žurnāliste Ilze Strenga. Par medijiem tagad un televīzijas aizkulisēm deviņdesmitajos, par dzīves skolu Ziedoņa Dižkoku grupā, Jenču dzimtas stiprajām sievietēm un kāpēc nekļuva par mediķi saruna ar Ilzi Strengu Laikmeta krustpunktā.

"Kam mēs strādājam? Rīgas intelektuāļiem, bagātniekiem? Nē, ne vella! Viņiem mūsu raidījumus nevajag. Mēs tos veidojam lauku cilvēkiem. Kad uzmācas domas par žurnālista profesijas bezjēdzību, tad atrodu uz darba galda skatītāju pateicības vēstules un atkal sapurinos." Tā 1995. gadā intervijā laikrakstam Diena teikusi Latvijas Televīzijas žurnāliste Ilze Strenga. 

Ilze daudzu gadu garumā televīzijā dokumentējusi teātra dzīvi un mūsu skatuves talantus. Ilze veidojusi virkni dokumentālo stāstu par izcilām Latvijas kultūras personībām, par viņām atklājot arī sabiedrībai maz zināmus privātus faktus, bet nedarot to dzelteni. Ilze teju ik rītu Latvijas Televīzijas "Rīta Panorāmas" skatītājus modina ar interesantām reportāžām par kultūras norisēm. 

Un vēl Ilze par sevi ir teikusi šādus vārdus: "Mana nelaime ir tāda, ka nekad nevaru nosēdēt mierā, arī televīzijas darbā esmu nepārtraukti sevi tērējusi. Tāds ir mans raksturs – neļaut ūdenim stāvēt kā dīķi un zinu, ka ļoti daudzus tas kaitina."

Ilze Strenga: Kad piezvanīja jūsu producente un teica, ka jūs vēloties, lai es atnāku uz šo raidījumu, es viņai teicu: ļoti, ļoti padomājat, jo es esmu jau aizgājusi kadra otrajā pusē. Bet es tam ūdenim tajā akvārijā vai dīķī vienalga lieku kustēties, un es neesmu ērts cilvēks. Es kaut vai esmu jau tuvu tam posmam, ka vajadzētu mierīgi būt modernai pensionārei, bet kaut kā nesanāk, un es turpinu to ūdeni kustināt, un varbūt būt vēl atklātāka, vēl tiešāka, bet jau tolerantāka. Jo dzīve iemāca, ka tu vari arī ar tādiem baltiem cimdiem varbūt to ūdeni kustināt uz kādu labu enerģiju. 

Pirms gada iztaujāju tavu dzīvesbiedru Juri [Strengu], viņš teica, ka visa viņa dzīve tagad esot pakārtota ziņu raidījumiem, sekojot karam Ukrainā, grāmatām laiks vairs neatliekot. Ilze, tavā informatīvajā telpā arī dominē šī mūsu nemierīgā laika tematika, vai tev arī ir laiks grāmatām, teātrim, kādam koncertam?

Ilze Strenga: Ir tā, ka man ir jābūt laika visam. Citādāk nav iespējams. Ja es teiktu, ka vakar man rīts sākās sešos un beidzās kādos pusvienpadsmitos vakarā, tad varbūt viens otrs neticētu. Un ar līdz paņemtām pusdienām darbā. Tas temps jau nav mainījies un arī tā sekošana ir tāda pati. 

(..) nav man tā, ka es nenervozēju. Es arī nervozēju. Tieši vakar [dienu pirms raidījuma ieraksta] man izdevās intervēt brīnišķīgas Ukrainas filharmonijas mūziķus, kas šeit ir izrāvušies pirmo reizi no Kijivas,  ārpus tām šausmām, ko viņi piedzīvo. Un tad tu jūti to savu baigo atbildību par to, kā tev tas cilvēks jāpaceļ. Iedomājies, bija visi koncertmeistari un nobrieduši četri solisti, tādi kungi manos gados, bezgala talantīgi. Kad viņi mēģina tur un ka viņiem ir telefonos ieslēgts tas trauksmes signāls, un ka Latvija ir vienīgā vieta, kur viņi šajās 3-4 dienās var to signālu izslēgt, tad tu nevari dzīvot savādāk, tev ir jābūt tajā solidaritātē, tajā atbalsta sajūtā ar viņiem kopā, un tu nevari nolikt malā - tas uz mani neattiecas. Tas uz mums visiem attiecas baigi. 

Un kas to būtu domājis, ka arī mana paaudze un tā tavējā un vēl jaunāka piedzīvos šīs kara šausmas. Tas prātā neienāca,  kur tādas lietas spēj ienākt prātā!

Tagad daudz runā arī par nogurumu no kara ziņām. Nesen iztaujājam uzņēmēju Baibu Rubesu, viņa teica, ka diezgan apzināti cenšas atslēgties no šīm ziņām un no negatīvās informācijas. Kāda tev ir ar šo ziņu nogurumu? 

Ilze Strenga: Tev ir ar sevi jāstrādā. Žurnālistikā vispār tas ir pienākums, tev ir jābūt informētam, un tas ir tavs pienākums, ja tu negribi būt tāds lūzeris, slinks un nevēlēties kustēties, un nevēlēties domāt, un nemeklēt jaunu informāciju un jaunas idejas. Tas ir tavs darbs. Tātad es nedrīkstu nogurt. Bet protams, tas resurss jau kaut kur ir jāņem, un tad tu vienu resursus pazaudē, kaut vai informāciju, emocionālo, uzkrājot, bet tad ir jācenšas to resursu kaut kur dabūt atpakaļ. 

Un tad tu satiec, piemēram, šos Ukrainas mūziķus.

Ilze Strenga: Jā, un tad es domāju, ko es te, tie manas paaudzes grandi dzīvo tur varbūt 2-3 stundas lidojuma attālumā, bet viņiem dzīve ir elle, kad starp mēģinājumiem jāskrien lejā bumbu patvertnē ar savām vijolēm. Tā ir tā vērtību samērošana. Ko mēs saucam - ai, ai, mēs esam noguruši! Nu protams, ka tas ir traki.

Ilze, tu esi televīzijas cilvēks jau no 80. gadu otrās puses. Vai tavā ikdienā skan arī radio? Vai tu klausies radio? Vērtē radio darbu?

Ilze Strenga: Es sekoju jums, un, manuprāt, Latvijas Radio ir brīnišķīgs. Jūs strādājat vienkārši kolosāli, jūs esat dedzīgi, jums ir svaigums. Bet es nevarētu teikt, ka mums tas nav. Mums arī ziņu dienestā ir baigi foršie jaunieši un asi, un domājoši, un trauksmaini, un dedzīgi. Arī mums tas ir. Es klausos radio "Klasika", jo tā atkal iegūstu varbūt kaut kādas zināšanas. Es klausos noteikti Gundara Āboliņa "Mazo lasītavu".

Brīvo mikrofonu?

Ilze Strenga: Brīvo mikrofonu klausos.

Varbūt tu pat zvani? 

Ilze Strenga: Nē!

Ilze, tu noteikti arī esi sekojusi, un tas stāsts ir gadu desmitiem garš par vienotu sabiedrisko mediju. Beidzot tas lēmums ir pieņemts un nākamajā gadā vienots sabiedriskais medijs būs. Kad tu sāki strādāt televīzijā, televīzija un radio bija zem viena jumta. Pēc tam atkal bija atdalīšanās, tagad atkal apvienošanās. Kā tu raugies uz visu šo procesu - gan to, cik tas bija garš un klamzīgs, gan uz to lēmumu, ka tas beidzot notiks?

Ilze Strenga: Tas ir jēgpilni.

Jēgpilni! Tāpēc, ka mums ir vienīgā iespēja šajā dzīves situācijā strādāt vienotā informatīvā telpā. Ja mēs to neizdarīsim un negribēsim darīt, tad dzīve būs ļoti sarežģīta. Nu, mēs jau paši to jūtam, ka ar baigo spiedienu nāk cita informācija iekšā. Es domāju, ka radoši mēs viens otru netraumēsim, ka es nelīdīšu tavā lauciņā, kaut gan es ļoti apskaužu to fundamentālo darbu, ko jūs tieši "Laikmeta krustpunktā" darāt. Kādreiz arī mēs tādus raidījumus veidojām, kur mēs grauzāmies cauri līdz pēdējam, nu, sīkumiņam.

Bet, kas varbūt saistās ar administratīvo resursu, man liekas, pēdējais brīdis, jo tas ir uzpūsts līdz tādam grand lielumam.

Vecos laikos, piedod Arnīt, vecos laikos direktori vai x vēl kaut kādi, viņi pazina mūs un mēs pazinām viņus. Es, goda vārds, nepazīstu viņus. Man arī nav vairs tieši nekādu kontaktu, jo es neko neproducēju, neesmu vadošos amatos, es esmu ierindas žurnālists. Es nerunāju par kolosālām ballēm, pasākumiem un visu pārējo. Un mēs arī pazinām jūsu kolorīto vadību, radio vadību. Tagad es, tā varbūt ir mana vaina, bet es tiešām nepazīstu viņus. Es zinu, ka Priedes kungs, Ivars, Gintu Miķelsonu pazīstu, jo viņš bija vienā kolosālā sadarbībā ar mums, ka viņš jau vienreiz bija prokūrists. Tieši dzejnieks Imants Ziedonis nomira, un mēs to fantastisko vai to cieņpilno tiešraidi izveidojām no bēru ceremonijas, un arī raidījums. Viņš bija kolosāls balsts. Bet pārējos, godīgi sakot, es nezinu. 

Televīzijā varbūt tā problēma arī ir tie gaiteņi garie un daudzie stāvi.

Ilze Strenga: Nē, tā nav problēma. Viņiem lifts darbojās, mums arī darbojas. Bet varbūt, ka tā ir mana problēma.

Bet par vienu patiesi nopietnu problēmu es gribu pavaicāt. Sabiedriskie mediji pēdējā laikā ceļ trauksmi, ka pieaug tendence gan radio, gan televīziju publiski nepamatoti pazemot, nozākāt žurnālistus, diktēt, kas un kā būtu jāatspoguļo. Naidīgi un pārsvarā anonīmi komentāri internetā pret sabiedriskajiem medijiem ir arvien biežāk. Žults un tādas nievas, ko daudzi tagad izgāž pret radio un televīziju. Vai vai arī tu šādas tendences mani un vai tev ir skaidrojums, kādēļ tas tā ir? 

Ilze Strenga: Zini, tas ir riebīgi, bet tā ir vēl viena mūsu profesijas pārbaude. Tev ir jābūt gatavam, ka tev uzgāzīs samazgas. Es esmu varbūt citādā veidā tās samazgas dabūjusi, citādāk mazliet.

Arī mēs varbūt neesam vēl tik rūdīti, ka sociālo tīklu anonimitāte ir vienkārši viens briesmīgs ierocis, viens briesmīgs ierocis. Ir viena iespēja - rūdieties un dot pretī. Neklusēt. Tu nevari tā ļauties - ai, ai, ai, lai mums uztaisa uz galvas visi... Nu, ko tu tik gribi, to ieraksti internetā. Tev ir jādod pretī. Jādod pretī gudri.

(..) protams, tu vari neiesaistīties vispār, bet tad tev ir kāds savādāks... Paldies Dievam, ka es varbūt neesmu to dabūjusi, bet neiesaistīties ir viens, protams, izdzēst, izlikties, ka tā nav. Bet iedomājies, ar kādu kaifu viena daļa cilvēku lasa to to zaņķi.

Es arī esmu to piedzīvojusi, nu, pēc Gunāra Cilinska filmas, kur arī sakairinātas personas rakstīja par sarkanajām līnijām un kāpēc tik atklāti? Bet ir kaut kā jāsaprot, var aiztaisīt acis, bet ir vienkārši jāturpina strādāt un jāturpina strādāt, cik vien labi var. Cik vien labi var un cik vien patiesi var. Viegli nav.

Kāpēc daļu kaitina sabiedriskie mediji? Vai arī viņi vēlas, lai sabiedrisko mediju žurnālisti būtu klusāki un varbūt iztapīgāki?

Ilze Strenga: Un kuram patīk atklātība? Kuram patīk atklātība? Varai patīk atklātība? Tiem, kas mūs pārvalda vai kas virza mūsu darbu, un piešķirt naudu, nepiešķirt naudu un visu pārējo, kas vada mūs - viņiem atklātība patīk? Tas ir līdzīgi kā ar sociāliem tīkliem.