Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Teātris tagad ir pilnīgi mainījies un visi tie kastingi man galīgi nepatīk – tā saka aktrise Ilze Vazdika. Par bērnību komunālajā dzīvoklī un sestās pakāpes vectēvu Rumpi, par savu operas balsi, dzīvi seriālā, "Spēlmaņu nakti" un kā pa kluso aizgāja no teātra – saruna Ilzi Vazdiku Laikmeta krustpunktā.

Novembris ir valsts svētku un arī Smiļģa mēnesis. Jau ierasti režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā – 23.novembrī, Latvijas teātra saime pulcējas "Spēlmaņu nakts" balvu pasniegšanas ceremonijā. 

Šo raidījumu sākam ar Smiļģa citātu no laikraksta “Dzimtenes Balss” 1959.gadā. Viņš raksta: "Bieži gadās, ka vecāku arodu izvēlas viņu bērni. To redzam dažādās dzīves nozarēs. Šoreiz pakavēsimies pie dažām aktieru ģimenēm. Ja paskatāmies mūsu Raiņa Dailes teātra jaunās studijas audzēkņu sarakstā, tad redzam tur daudzu mūsu mākslinieku bērnus. Viņiem nebija nekādu priekšrocību, tāpat bija jāiztur stingrais konkurss. No 360 jauniešiem uzņēmām tikai sešdesmit. Mūsu studijā iestājusies arī dailēnieku Vilmas Lasmanes un Hermaņa Vazdika meita Ilze. Viņa līdz šim spēlējusi mākslinieciskās pašdarbības kopā Būvstrādnieku klubā."

Jau pēc daudziem gadiem, 90 gadu vidū, aktrise Ilze Vazdika sarunā ar teātra kritiķi Gunāru Treimani teiks šādi: "Kas man būtu vislielākais apbalvojums: ja par mani kādreiz teiktu – viņa bija laba aktrise. Jo tad attaisnotos Eduarda Smiļģa teiktie vārdi manai mātei: to, ko liktenis jums pāri darījis, to izpirks jūsu meita."

Aktrise Ilze Vazdika šogad sava skolotāja Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā saņems "Spēlmaņu nakts" apbalvojumu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.

Mīļš prieks jūs satikt šeit, radio namā, jo gan jūsu, gan arī jo īpaši abi vecāki šeit pie mikrofona Radioteātrī, šķiet, ir aizvadījuši daudzas savas dzīves stundas.

Ilze Vazdika: Jā. Un mikrofons arī man ir ļoti mīļš, jo jaunībā es domāju, ja nu gadās tā, ka es netieku teātrī, tad es tā kā gribēju mēģināt iekļūt radiofonā. Tāda man bija klusa cerība.

Es redzēju šeit studijā, ienākot jūs burtiski nu stāv aiz sajūsmas izplaukāt, ieraugot mikrofonus.

Ilze Vazdika: Jā, un kā viss te ir mainījies un modernizējies vienkārši brīnišķīgi.

Ilze, es esmu lasījis, ka rudens esot jūsu mīļākais gadalaiks – pelēks, tumšs, bieži lietus…

Ilze Vazdika: Jā, grūti pateikt, bet tas ir arī pēc tādām iekšējām sajūtām, ka rudenī es kaut kā atplaukstu, un tagad es domāju, kāpēc tas tā ir. Varbūt tāpēc, ka rudenī, redz, vienmēr sākas jaunais darba cēliens, un tad tu domā par nākotni, par to, ko tu darīsi,  par savu izaugsmi. Tāpēc

man rudens ir ļoti tuvs, man patīk viss – lapkritis, no aukstuma es nebaidos, no dubļiem arī nē, vienkārši vajag attiecīgi saģērbties.

Kā jūs, Ilze, jūtaties šajā rudenī, šajā laikā, kad ir gan tumšs un pelēks, gan arī tie pelēkie mākoņi te arī ziņas skatoties.

Ilze Vazdika: Šis rudens, jāsaka, man nesa lielu pārsteigumu, es tiešām nebiju domājusi, ka mani nominēs. Es nepārspīlēju, es nebiju domājusi. Diezgan liela ažiotāža un visādas intervijas, un neteikšu, ka man tas iet pie sirds. Bet nu kas jādara, tas jādara. Un tagad jau gadalaiki mainās. Kur tad tagad novembris pilnīgi bez sniega, kad agrāk rudens jau kad bija. Un tagad vēl novembris bez sniega. Tātad laikam mainās viss, visa pasaule mainās.

Kad jūs uzzinājāt, ka jums tiks pasniegta "Spēlmaņu nakts" balva par mūža ieguldījumu, ja tāda iespēja būtu un varbūt arī šo raidījumu klausās gan jūsu mamma, gan tētis, es pieļauju, ka blakus arī brālis Uldis un varbūt pat pievienojies viņa kompānijai arī Smiļģis... Ko jūs, ko jūs viņiem šodien gribētu pateikt? 

Ilze Vazdika: Ko es varu pateikt? Lielu paldies, ka viņi visi bija manā dzīvē. Un vecāki nekad nav skubinājuši mūs ar brāli, lai mēs būtu aktieri un tā tālāk, bet laikam jau piedzimstot aktieru ģimenē un kā bērniņam ejot visu laiku uz teātri, es visu to sasmēlos, un

es atceros jau skolas laikā vidusskolā, es domāju – tikai par aktrisi kļūšu. Ja nu es kļūšu. Tikai par aktrisi, es tur būšu. Un tā, paldies Dievam, tas viss arī piepildījās, bet varēja jau būt arī citādāk.

Kas jums ir acu priekšā - tie pirmie mirkļi no teātra, kad jūs kā maza meitene vecākiem gājāt…

Ilze Vazdika: Vai, tur ir bezgala…

(..)

Ilze, jūs no teātra aizgājāt tā diezgan klusi, kovida laikā jums izdevās tā teikt aizšļūkt prom bez nekādām tādām lielām atvadām vai kāda pompoza sarīkojuma.

Ilze Vazdika: Un neviens nezināja, es biju tik priecīga, neviens nezināja, neviens mani nemeklēja. Tāpēc, ka es aizgāju tādā brīdī, kad tādas lomas man tā kā nebija, man bija tikai pie Rēzijas Kalniņas Mazā zālē. Un tur jau es izdomāju, ka es zvanīšu Rēzijai un teikšu, ka es vairāk nespēlēšu, lai meklē citu. Tas bija burtiski Covid laiks, kā mūsu nodzina no skatuves, teica: viss, visi momentā mājās un vairāk nerādieties, bet izrāde bija gandrīz pie pirmizrādes jau sliekšņa, tas bija traģiski, visi kostīmi sašūti un viss.

Un tad jau man bija ne pirmās pazīmes, tas, ka es nevarēju uzkāpt uz podesta vairs, man vajadzēja kaut kādu atbalstu vai roku, vai kaut ko. Es domāju, kas tas tagad nu ir. Taču jāpārvietojas ātri, tur gaisma, tumsa, tur viss. Un tad es sapratu, ka nu tad tā - nu tas brīdis ir pienācis, un, tā kā bija tas kovids, es klusībā aizgāju uz teātri, izvācu visu galdiņu. Saliku savus rotiņas, kas man bija, tādā maisiņā, atdevu Vitai Vārpiņai, kura man teātra krustmeitiņa, tā kā viņi izvēlējās mani. Un otra krustmeitiņa man bija Regīna Razuma. Tā kā man brīnišķīgas aktrises bija. To es viņai atdevu, es teicu, kas tev neder, met laukā, un kas der, to paturi.

Un tad bija liels miers un klusums, un es biju mierīga, jo es neko neesmu nokavējusi. Tad bija zvans, pirmais zvans man zvanīja Vaivods [Juris], atkal dziesmu vīrs, un par tiem kanoniem. Nu Ilze, ko tad tai kanonā? Es saku, nebūs Vaivodiņ nekāda kanona, mans kanons ir beidzies un cauri viss. Tā es viņam paziņoju, un tā man izdevās ļoti smuki, mierīgi aiziet.

Nevis – tā tava pēdējā izrāde, vai tad tur visi, nu kā tad… Nu neko, pavisam mierīgi, pavisam mierīgi. Un tas bija ļoti labi.

Ilze, jūs dzīvojat pavisam blakus teātrim, es nezinu – garāmejot, vai tomēr nav kaut kāds tāds skumjš skats uz teātri, ka gribētos vēl iekšā ieiet, parunāt ar kolēģiem, uz skatuves vēl uzkāpt.

Ilze Vazdika: Cik dīvaini – nu nav. Manī kaut kā viss, ko es atstāju, tā man viss noslēdzas, tas posms ir beidzies. Es nupat biju arī teātrī, man bija jāaiziet uz frizētavu. Tad jau kolēģi visi teica – Ilze, taču atnāc, nu atnāc, paskaties kādu izrādi. Es tā kā solīju, bet laikam neiznāks. Es tā kā vairs nē. Kur to visu var izstaigāt, un man izstaigāt ir grūti un… Es ļoti daudz skatos televizoru, klausos radio un tā…

Kāda jūs redzat, ir teātrī, Dailes vai citos, attieksme pret aktieriem, kuri jau ir ar krietnu pieredzes bagāžu? Mēs nesen sarunājāmies ar Mirdzu Martinsoni un tas, ko es saklausīju no Mirdzas, bija, ka, viņasprāt, nenovērtē dažkārt režisori arī vecāka gadagājuma aktierus. Mums tāds liels jaunības kults.

Ilze Vazdika: Nu jā, Mirdziņai drusku savādāk, redz, viņa jau tiešām bija zvaigzne, nu viņu caur filmām un viss, viņa bija zvaigzne un ir zvaigzne. Tāpēc viņai tā drusku grūtāk. Nu mums, mums atkal starp mums trijām, protams, Olga ir zvaigzne, bet nu mēs ar Lidiju tā tādu mierīgu ceļu ejam. Bet katrā ziņā man ir jāpasaka liels paldies Žagaram. Nu visu cieņu, kā viņš izturas vismaz pret mums visām trijām un ko viņš ir izdarījis teātrim, kā viņš pārveidojis un kādi viņam nākotnes plāni, tad es domāju, ka teātris ir laimējis, ka ir tāds Žagars. Un viņš grib vēl turpināt, un lai Dievs viņam dod to iespēju turpināt. Tā kā es varu teikt tikai to labāko. 

Nu, protams, ka teātris ir pilnīgi mainījies. Vēl viņš skaitās repertuāra teātris, bet es domāju, ka diez vai nākotnē viņš būs repertuāra teātris. Nerunājot par to, ka tagad nāk nepārtraukti viesrežisori, arī Žagars tā vēlas. Nāk svešie. Man tas viss ir tik nepieņemami, visi tie kastingi, es pilnīgi uz kaut kādu kastingu aizslēdzos ciet.

Es domāju – kas par kastingu, ko viņš vēl no manis grib. Es esmu visu mūžu staigājusi pa tiem dēļiem, kastingu tagad, pie tam svešs cilvēks. Viņš ienāk… Nu man tādas stulbas domas – viņš ienāk manā mājā, un es tagad iešu uz kastingu. Es nekur neiešu. Nu tad es arī negāju un aizgāju. Nu tā man ir ar tiem kastingiem.

2007. gadā Ilze Vazdika saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kā labākā otrā plāna aktrise. Saņemot balvu, aktrise teica: Man ir grūts uzdevums tagad dzīvē, man ir jāspēlē par mums visiem četriem Vazdikiem, ja man tas ir izdevies, esmu laimīga."

Tagad balva par mūža novērtējumu ir nonākusi līdz Vazdikiem. Vai ir jau prātā, ko jūs publikai, kolēģiem gribēsiet teikt no Valmieras teātra skatuves?

Ilze Vazdika: Tikpat īsi, pāris, burtiski kādi četri teikumi, jo tādās reizēs ir jo īsāk, jo labāk. Tā es esmu skatoties, vienmēr novērtējusi, kā saka, ko nu vairs pierunāsi, lai tavs darbs runā.

Bet jūs būsit lieliskā kompānijā, jo blakus jums būs Lidija Pupure, ar kuru arī gari teātra gaitas ceļi ir iet kopā.

Ilze Vazdika: Jā, tas ir liels prieks, jo mēs jau vēl tagad turamies kopā. Lidija, Olga Dreģe un es - mēs uzturam sakarus un tā vienā garderobē sēžam, un visu laiku esam brīnījušās – laiki iet un laiki mainās, mainās režisori, mainās direktori, un mēs tik sēžam, un mēs tik sēžam, un mēs burtiski katru reizi gaidījām, kura tad nu lidos, kuru metīs ārā, bet, redziet, kā kaut kā tomēr nosēdējām.

(..)

Raidījumā skan arī ieraksts, kurā dzirdamas Ilzes Vazdikas atmiņas par Smiļģi. Kā jūs tagad vērtējat, kad, runājot par Smiļģi tie vērtējumi ir dažādi, vieni viņu sauca par kolaboracionistu un ka to bildi vajadzēja ņemt nost no teātra 

Ilze Vazdika: Cik tas ir nepareizi. Ak, kungs, es domāju… Nu kas tur par viņu arī slikti izteicās, ka viņš bijis Maskavā un dabūjis Staļina prēmiju. Es nezinu, vai tas bija Alvis Hermanis, vai vai…. Ja tu dzīvotu tanī laikā, mēs taču nezinām, kā tu būtu rīkojies. Tas laiks bija ārkārtīgi sarežģīts. Un Smiļģis bija vienkārši varens un neatkārtojams, un tādas runas vispār… Tas ir briesmīgi. Nu jāsaka, izaudz tu līdz Smiļģim un paliec tautas vēsturē. Kā Smiļģis. Tad jau viss būs labi.