Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Es protu zīmēt, dziedāt un muzicēt – bet tikai ar vārdiem, tā man sanāk labāk, saka dzejniece un daudzu dziesmu tekstu autore Inese Zandere, un ir pārliecināta, ka bērniem lasīt atkal būs stilīgi. Par pirmo mīlestību un bēgšanu no mājām, par pirmajiem dzejoļiem un kāpēc ar bērniem jārunā arī par karu un nāvi – saruna ar Inesi Zanderi Laikmeta krustpunktā.

Raidījumu šoreiz sākam ar dzejas rindām, jo saruna būs ar dzejnieci. Stundas garumā dzejas rindas un dažādu stāstu fragmenti skanēs ik pa brīdim. Šis dzejolis publicēts žurnālā "Liesma" 1976. gadā.

"Nekad savam mazajam rotaļu tīģerim / Es nestāstīšu par džungļiem / Nekad neteikšu viņam / Ka ir lieli un dzīvi tīģeri / Lai tas paliek noslēpums / Es negribu rotaļu tīģeri sāpināt / Ar viņa niecīgumu / Un sevi ar to / Ka mīlestība uz lieliem tīģeriem / Priekš manis ir pārāk sarežģīta."

Tālāk zem dzejoļa ir arī piebilde: "Šādos gadījumos mēdz pievienot tādu kā jaunā dzejnieka priekšā stādīšanu. Atzīstos, man tas ļoti nepatīk, jo izskatās samāksloti. Tādēļ par sevi varu pateikt tikai to, ka man ir 17 gadu. Mācos Dobeles Roberta Eihes vidusskolas 11.klasē un es vēl neesmu ne slikts, ne labs, bet topošais cilvēks." Un paraksts - Inese Zandere. 

Dzejolim par mazo rotaļu tīģeri nākamgad jau varēs svinēt 50 gadu jubileju.

Inese Zandere: Ja tu būtu turējis rokā to žurnālu, tad redzētu, ka tur viņš bija arī uzzīmēts. Tas rotaļu tīģeris.

Tava fotogrāfija tur arī bija.

Inese Zandere: Jā, fotogrāfija arī bija. Un tā fotogrāfija bija fragments no vienas lielākas fotogrāfijas, kas arī bija uz žurnāla "Liesma" vāka. Jo tad, kad žurnālam palika 18 - tas arī būtu varējis teikt - es esmu ne labs, ne slikts, bet topošs žurnāls. Viņi izvēlējās tādu noformējumu šim žurnāla vākam, ka nofotografē kādus cilvēkus, kuriem arī ir 18. Un izvēle krita uz mani un maniem skolas biedriem. Un tad mēs saģērbāmies tolaik populārajās, piemēram, man bija strīpaini adīta veste dažādās krāsās, tāda novēlota hipiju laika atblāzma, varētu teikt. Un nez no kurienes tika izvilktas lielas ragavas. Puiši no mūsu skolas, kuriem bija ansamblis un kuriem bija ģitāras, tie bija ar visām ģitārām. Pārējās bija manas klasesbiedrenes. Un man arī iedeva ģitāru rokā. Un tad mēs pozējām uz sniegota pakalna žurnāla vākam. Vispār šausmīgi patīkamas atmiņas, tādas draudzīgas, tādas jautras. Un lai arī tā bija pozēšana, sevišķi samākslota nelikās. Un no tās pašas lielās bildes viņi bija izgriezuši to mazo bildīti. Līdz ar to man mati plīvo vējā, ģitāras nav redzamas. Bet nu tā lietas būtība jau tajā bildītē izpaužas.

Inese 11.klasē raksta: "Mīlestība uz lieliem tīģeriem priekš manis ir pārāk sarežģīta." Arvien tā ir?

Inese Zandere: Nevajag jau ticēt tam, kas tur rakstīju tajos dzejoļos. Sevišķi tajos jaunības laika dzejoļos ir ļoti daudz tādu lietu, par kurām es brīnos, kas tur ir uzrakstīts. Šī varbūt ir tā, kur es varu brīnīties par savu naivumu un varbūt pat apbrīnot to savu naivumu, bet droši vien kaut kādā dzīves posmā ir labi būt tādam galīgi nevainīgam. Bet no otras puses, ir arī tādas rindas, kas skolā zem sola bezmazvai ir uzrakstītas, kur es brīnos, kā tāda doma man vispār ir ienākusi prātā, jo es neatceros, ka es kaut ko tādu būtu domājusi. Un tā ir pavisam cita sajūta. Tāda varbūt pat drusku biedējoša, jo kļūst skaidrs, ka tu pats sevi un savus kambarus, visus prāta kambarus un jūtu kambarus līdz galam nekad nepazīsti un no turienes izpeld kaut kas, ko tu pat īsti neapzinies un dzejoļos paliek.

Daudz runāsim par bērnu literatūru, par bērniem dažādos sarīkojumos un pasākumos. Raugoties uz tavām rokām, šķiet vēl pavisam nesen tu esi bijusi blakus bērniem, jo tās izskatās ar flomāsteriem aprakstītas.

Inese Zandere: Tās ir jau krietni berztas flomāsteru pēdas, kuras nav nogājušas līdz galam. Protams, ka es esmu bieži ar bērniem. Bet ar flomāsteriem darīšana bija tādēļ, ka svētdien es piedalījos izdevniecības "Liels un mazs" un Stricka villas kopīgi rīkotajos ikmēneša lasītāju kluba pasākumos. Mums ir lasītāju klubs, dzīvo grāmatu klubs "Piena zobs". Tāpēc, ka piena zobi ir jāpucē un jākopj, lai pēc tam būtu stipri kaula zobi, un lasīšana bērnībā ir jākopj, lai pēc tam būtu labs lasītājs kā pieaugušais. 

Sarunas ierakst notiek dienā, kad Doma laukums ir ļaužu pilns. Uz lielā ekrāna rāda Latvijas - Austrijas hokeja spēli un sporta komentētājs saka, ka Latvijai šī ir izšķirīga spēle. Ja mēs paraugāmies ārpus hokeja arēnas, vai mēs šobrīd arī varam teikt, ka mēs dzīvojam brīdī, kad pasaules politikā Latvijai šī ir izšķirīga spēle, redzot visu, ko mēs redzam ziņās šobrīd.

Inese Zandere: Protams, ka tā ir izšķirīga spēle. Un tā ir spēle, kurā Latvija diezgan daudz ko ir nogulējusi un ko dara novēloti. Es ceru, ka mūsu hokejisti ir čakli trenējušies un varēs to Austriju uzvarēt. Bet Latvijai nav pagaidām nekas jāuzvar, bet vienkārši ir jābūt līdzvērtīgam spēlētājam. Un faktiski arī tas hokejs ir par to pašu. Ir jānoturas tā, lai būtu līdzvērtīgs. Ir lietas, kuras vienkārši vajadzēja sākt darīt jau daudz, daudz ātrāk. Es ar to domāju Latvijas aizsardzības lietas, protams. Un arī, ja tā varētu sacīt, mazliet ir nogulēts tas, bet es nevienam to negribu inkriminēt kā kādam lielam gulētājam, kurš būtu to speciāli nogulējis, bet ir nogulēts tas, ka cilvēkiem būtu jāapzinās sava konkrētā vieta situācijā, jebkādā situācijā, vienalga, vai tā būtu labvēlīga Latvijai situācija vai tā būtu nelabvēlīga situācija. Ja vienīgā plānošana ir galvā cilvēkam tāda – kur es sprukšu, kur es aizmukšu, ja būs kaut kādas ziepes, tad var uzskatīt, ka tas cilvēks vispār šeit nedzīvo. Viņš nedzīvo arī šeit un tagad, kamēr nekas slikts nav noticis, jo ar tādu plānošanu galvā var tikai Latviju nogremdēt. Tas ir skaidrs. 

Tas nogulētais ir tas, ka

pārāk piesardzīgi visu laiku ir runāts ar cilvēkiem par to, kā būs, ja kaut kas būs, un tur neder ne tas mazumiņš par 72 stundu somu, ne tas, ka ielido drons un neviens negrib atklāti runāt par to, kā tas noticis un ko tas īsti nozīmē. Vienkārši tā konkrētība. Man vajag zināt, kas būs un ko es darīšu tad, ja tas notiks. Man liekas, ka Latvijai jātrenējas tieši šajā virzienā visvairāk.

(..)

Vēl šodien gribēju ar tevi runāt arī par jauno paaudzi, viņu latviešu valodu un lasīšanu turpmāk. Bet tas droši vien ir atsevišķs stāsts. Mēs jau reiz Krustpunktā ar par to runājām, un tu biji cieši pārliecināta, ka bērni lasīs, bērniem interesēs burti. Vienīgi tagad vairāki latviešu valodas skolotāji saka, ka tas, ko mākslīgais intelekts dara, tas gan ir posts skolās: ja tu bērnam lūdz izanalizēt grāmatu un atrast dzejoļus, piemēram, par sauli, nelasa vairs neviens, ieliek meklētājā, un tie dzejoļi uzreiz izlec priekšā.

Inese Zandere: Labi, bet pēc tam lieciet viņiem iemācīties no galvas tos dzejoļus, ko viņiem mākslīgais intelekts ir piespēlējis. (..) Pagaidām es esmu sajutusi, ka mode var pagriezties, kā tā grib. Tas nav tā, ka viņai ir jāvirzās kā novilktai taisnei. Un lasīšana - tikpat labi kā mēs tagad visi plēšam matus un žēlojamies, ka tur jau vairs neviens neko nespēs glābt, viņa var vienkārši ņemt un svārsts var aiziet uz otru pusi. Viņa var kļūt atkal savā veidā populāra. Kā kaut kas tāds, ko darīt - lietošu šo drausmīgo vārdu stilīgi -, ko darīt ir moderni. Un varbūt arī, ka tas, par ko mēs visu laiku klaudzinām pie cilvēku apziņas, ka lasīšana kā process ir vajadzīga nevis tāpēc, lai izpildītu kaut kādus iepriekšējo paaudžu izdomātus standartus, bet tāpēc, ka lasīšana, it īpaši grāmatā vai drukātā veidā uz papīra, ir citādāka nekā lasīšana datorā.

Lasīšana datorā arī ir svēta lieta, bet lasīšana grāmatā nozīmē to, ka tu lasot savieno laiku un telpu, jo tu visu laiku pāršķir lapas. Tev ir jāapgūst kaut kāda telpa, ar acīm un ar prātu jāapgūst telpa, un tu virzies uz priekšu laikā. Šis process ir lēnāks. Lēnāks process dod cilvēkam iespēju saprast teksta jēgu. Un tāpēc es loloju aizvien vēl zināmu optimismu attiecībā uz to, ka lasīšana no cilvēces ikdienas nepazudīs.

(..)

Vēl kāds citāts no "Padomju Jaunatnes", 1976. gads, raksta nosaukums - "Jaunie tiekas atkal", autors Andris Bergmanis. 

"Šis jauno autoru seminārs bija neparasts. Pirmdienas rītā semināra dalībnieki sasveicinājās kā veci paziņas. Nebija ierastā bikluma, ar kuru jaunie pārkāpj Rakstnieku nama slieksni. Šāgada semināra dalībnieku lielākā daļa - Rīgas Jauno literātu studijas biedri, autori ar respektējamu literāro stāžu, autori, kuri saistījuši lasītāju uzmanību.

Mani saistīja dažu autoru īstums un īstumu es visspilgtāk saskatīju tieši Antona Kūkoja un semināra jaunākās dalībnieces Ineses Zanderes dzejoļos. Nav tajos izsmalcinātu aforismu, toties ir sirds klātesamība Inesei Zanderei un latgaliski svaigais kolorīts Antonam Kūkojam."

Inese Zandere: Saliec mūs ar Kūkoju blakus, toreiz es biju labi ja trešdaļa no Kūkoja. To semināru es ļoti labi atceros, un paldies Bergmanim, protams, par tādiem sirsnīgajiem vārdiem. 

Man vispār no tās sirsnīgas lauku meitenes tēla vajadzēja tikt ārā kaut kā, jo vienu brīdi es biju tiešām jaunākā un dumjāki, un visādi citādi. Tur lēju asaras un jutu līdzi tiem, kurus dikti nokritizēja un…

Jā, es jutu līdzi. Jo tajos semināros uz glaudīšana nebija neviens orientēts. Šķiet, ka tas nebija tieši tas seminārs, kurā es klausījos Vizmu Belševicu, kas vērtēja jaunos autorus, tas bija varbūt jau kāds nākamais seminārs. Bet

man ļoti ir iespiedies atmiņā, ka Vizma sāka vienmēr ar vārdiem - Ja vari nerakstīt, neraksti. Tur nemudināja rakstīt. Tur drīzāk mudināja ieskatīties sevī un saprast, vai tas tev ir tiešām tik nepieciešams un likties mierā, ja nav. Bet jā, pret mani izturējās kaut kā ļoti mīļi un draudzīgi tajā pirmajā reizē. Tur es iepazinos ar tiem kolēģiem, kuri ir mani kolēģi visu mūžu bijuši.