Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Lietas ir jāizmeklē un neko nedrīkst paslaucīt zem tepiķa – saka bijusī Eiropas Savienības tiesas tiesnese Ingrīda Labucka par sākto pārbaudi pret ģenerālprokuroru Stukānu. Par savu tēvu leģendāro policijas ģenerāli Blonski un latgaliešu dzimtu, par izmeklētājas darbu padomju gados un kā kļuva par Latvijā pirmo sievieti tieslietu ministri  – saruna ar Ingrīdu Labucku Laikmeta krustpunktā.

Saruna ar cilvēku, kuras dzimtai ir stipras saknes Latgalē. Viņas tēvs bija leģendārais policijas ģenerālis Aloizs Blonskis un arī viņa pati savu dzīves ceļu izvēlējās iet ar juristes kurpēm. Arī viņa savu karjeru sāka kā izmeklētāja 80. gadu beigās, tad – tiesnese rajona tiesā vēl Padomju Latvijā un tieši viņa ministres amatā 90. gadu beigās sāka pārveidot Latvijas tieslietu sistēmu ceļā uz mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā. Ingrīda Labucka 2004. gadā kļuva par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi, atbildīgajā amatā Luksemburgā pavadot 16 gadus. Kāds bija ceļš no kriminālās Latvijas uz tiesiskas Latvijas izveidi, cik tiesiskā valstī dzīvojam šodien un kā bija kļūt par pirmo sievieti tieslietu ministri Latvijas vēsturē – par to saruna ar Ingrīdu Labucku.

Ingrīda, kā jums šobrīd klājas?

Ingrīda Labucka: Man klājas labi, es esmu pensijā jau otro gadu. Atklāti sakot, es jūtos brīnišķīgi. Daudzi baidās no šī vārda – pensijā, aiziet pensijā, īpaši, ja ir bijis garš, aizrautīgs, aizraujošs, interesants darba mūžs. Ko es darīšu? Vai man nebūs garlaicīgi? Es gribētu teikt – laika ir mazāk nekā strādājot. Bet ir fantastiska brīvības sajūta. Un pa ilgiem laikiem, kad nav jābūt uzvalkā un no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā gatavībā strādāt, darboties. Baudu vecmāmiņas godu, un tas man ļoti patīk.

Cik jums tā atbildība liela un cik daudz jums jāuzpasē tagad to mazo?

Ingrīda Labucka: Tas mazais, kas ir jāuzpasē, ir viens. Tas ir manas māsas meitas, māsa man mira, kad viņas meitai bija 9 mēneši. Faktiski viņus es uzskatu arī par saviem mazbērniem. Pašreiz vienam bērnam ir astoņi gadi, pārējie jau ir lielāki vecumā no 13 līdz 23 gadiem. Tie jau ir vairāk sarunu partneri un kultūras pasākumu līdzgājēji, bet mazais ir palicis viens, kas ir tiešām jāpieskata, jāaizved uz skolu, uz pulciņiem, un tāds pilns vecmāmiņas spektrs.

Tā gluži nav, ka jums ir tikai tāda pensionāres dzīve. Redzu arī jums ir publikācijas „Jurista Vārdā”. Jūs piedalāties dažādās konferencēs, diskusijās par tieslietu jautājumiem. Liela interese par šo jomu ir?

Ingrīda Labucka: Neapšaubāmi. Protams, es joprojām esmu aktīvs cilvēks. Ja mani uzrunā, parasti neatsakos. Īpaši par mani interesējošiem jautājumiem. Tas ir arī par mūsu tieslietu sistēmas vēsturi. Par tiem pašiem 90. gadiem, kā tā veidojās, kādas bija problēmas. Es sekoju notikumiem līdzi un, jā, piedalos arī katru gadu, arī šogad 16. maijā noteikti piedalīšos tiesnešu kopsapulcē. Jā, mani tas interesē un jābūt aktīvam, vismaz piedaloties, uzklausot un, ja nepieciešams, arī padaloties pieredzē.

Raidījumā palūkosim, kāds bija laiks 90. gadu beigās - 2000. gadu sākumā. Laiks, kad jūs bijāt tieslietu ministre. Ja pāris minūtēs būtu jāsalīdzina šie pēdējie 20 un vairāk gadi. Laikā, kad jūs bijāt ministre, bija arī ļoti melnas lappuses, bija tiesneša slepkavība, bija gadījumi, kad tiesneši tika aizturēti aizdomās par korupciju un arī tiesāti, bija dažādi neizprotami spriedumi, bija salīdzinoši zema sabiedrības uzticība tieslietu sistēmai. Šobrīd mēs skatāmies sabiedrības aptaujas – tiesas, tiesu sistēma ir uzticības augšgalā.

Ingrīda Labucka: Ir jāsaprot, ka 90. gadi bija ļoti sarežģīti, jo bija kaut kas jārada nevis pavisam no jauna, bet bija tāds mikslis zināms. Un, manuprāt,

tā svarīgākā lieta bija domāšanas maiņa, ar ko gāja diezgan grūti, jo ir jāsaprot, ka 90. gadu sākumā vairums tiesnešu nebija dzirdējuši neko par cilvēktiesībām. Vairums tiesnešu izmantoja tikai vienu likuma interpretācijas metodi, proti, gramatisko. Neviens nebija dzirdējis, ka, rakstot spriedumus, jāieskatās arī likuma normu hierarhijā, ka ir Satversme. Līdz ar to, protams, un...  

No otras puses, atjaunots Civillikums, Privatizācijas likuma paketes, viens pēc otra jaunie likumi, kas ir jāpiemēro. Deviņdesmitajos gados tiesnešu apmācības bija absolūti haotiskas. Es arī, man liekas, "Jurista Vārdā" vienā rakstā pieminēju, ka finanšu līdzekļi tiesnešu apmācībai faktiski no valsts budžeta tika piešķirti tikai pēc 2000.gada. Līdz tam tie bija starptautiskie donori. Un arī Tiesnešu apmācības centra viens no pirmajiem direktoriem strādāja bez atalgojuma. Viņš bija Amerikas latvietis un ļoti patīkams cilvēks, kas veidoja šo sistēmu pilnīgi bez naudas, bez algas. Līdz ar to ir jāsaprot, kādā situācijā mēs bijām. Visi mācījās. Protams, bija kļūdas. Arī lielā problēma - komunikācija ar presi. Milzīgas diskusijas, arī neizpratne par to, kas tad ir tiesas un tiesnešu neatkarība. Nonāk līdz tam, ka tiesnesis ir neatkarīgs, spriežot tiesu, bet pārējā laikā viņš nav neatkarīgs.

(..)

Saruna skan nedēļā, kad mūsu tieslietu sistēma ir piedzīvojusi salīdzinoši lielu satricinājumu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir ierosinājis pārbaudi, vai ir pamats atcelt no amata ģenerālprokuroru Stukānu. Mēs, protams, nevaram komentēt vai analizēt šo gadījumu detaļās, jo maz vēl to publiski zināmo faktu. Bet šāds piemērs, kā tas veicina vai mazina sabiedrības uzticību tiesu varai? No vienas puses, mēs kā sabiedrība redzam, ka neviens nav pasargāts no pārbaudes. Arī ģenerālprokurors, ja ir kādas aizdomas. No otras puses, uzticību tas neveicina.

Ingrīda Labucka: Vienādi un otrādi ir slikti. Protams, mēs gribam, lai Augstākās tiesas vadībā, Ģenerālprokuratūras vadībā, parlamenta vadībā ir fantastiski cilvēki, lai viss ir skaisti, gludi, bet acīmredzot dzīve tāda nav. Un es domāju,

fakts, ka šāda pārbaude ir ierosināta, ir tikai labi. Labi gan "per se", gan arī, es domāju, arī Stukānam tas nāk par labu. Lietas ir jāizmeklē un neko nedrīkst paslaucīt zem tepiķa - tas ir daudz ļaunāk, jo tas kā aste vilksies līdzi gadu desmitiem. 

Es domāju, ka tas ir labs solis un pareizs solis, un tas arī rāda mūsu sabiedrības briedumu. Kāds būs iznākums? To mēs redzēsim, bet es domāju, ka tas ir pareizi. Ja ir aizdomas vai ir pietiekoša informācija, lai šādu pārbaudi uzsāktu, tas noteikti bija jādara.

(..)

Vai ir prātā tāda pirmā lieta, kuru jums pašai bija jāšķetina?

Ingrīda Labucka: Nu nekas tur tāds ļoti šķetinošs nebija. Bija kāda kabatzādzība. Interesanti bija, tas bija saistīts ar čigānu meiteni, kas bija no Kaļiņingradas atbraukusi un bija aizturēta, jo kabatzādzības… Bija speciāla grupa, kas ļoti labi mācēja šos kabatzagļus atšifrēt gan uz ielas, gan sabiedriskajā transportā. Bija aizturējuši šo meiteni un viņai bija tikai 16-17 gadi, bet izrādās, ka viņa bija kāda čigānu barona meita. Un tad bija atbraukuši visi tie Kaļiņingradas čigāni… Viņa bija aizbēgusi no vecākiem. Un tas bija arī interesanti, jo vienmēr arī kāds kolēģis bija kabinetā, jo bija doma varbūt, ka tas čigānu barons gribēs kukuli dot. Bet tā man bija tāda pirmā saskarsme ar to, kā tiek pierādītas kabatzādzību lietas, kā strādā šī grupa. Tādā ziņā tas bija ļoti interesanti. Un tas trakākais bija, ka viņa bija nozagusi maciņu ar 11 kapeikām. Un tam nav nozīmes, vai tur ir 11 kapeikas vai lielāka summa. Pats fakts.