Brīnišķīga sajūta tagad iet pa Meierovica bulvāri, saka slavenās dzimtas pārstāve Ingrīda Meirovica, atzīstot, ka šis vārds bieži tiek locīts arī nevietā. Par karu, Austrālijas viesmīlību, darbu radio "Brīvā Eiropa" un cīņu ar prusakiem, atgriežoties Latvijā, saruna ar Ingrīdu Meierovicu Laikmeta krustpunktā.

"Mans dzīves piepildījums ir tas, ka varētu atgriezties Latvijā. Šī zeme man ir kā enkurs, šeit visi mani senči ir dzimuši, cīnījušies un strādājuši. Es šeit piederu," tā teikusi Ingrīda Meierovica.

No Latvijas viņa aizbrauca kā desmitgadīga meitene Ingrīda Tuktena 1944. gadā, tuvojoties padomju okupācijai, arī Tuktenu ģimene devās bēgļu gaitās. Sākumā Vācija, tad Austrālija un Amerika. Uz dzīvi Latvijā Ingrīda atgriezās pēc 50 gadiem jau kā Meierovicas kundze. 

Izcilā Latvijas diplomāta Zigfrīda Annas Meierovica vedekla, viņa dēla Gunāra sieva. Ar romāņu valodu un politoloģes izglītību un darba pieredzi žurnālistikā, strādājot radio "Brīvā Eiropa" latviešu redakcijā. Viņa ir pieredzējusi pirmskara brīvo Latviju, redzējusi kara šausmas, dzīvi trimdā un arī okupēto Latviju 70. gados. Ko nozīmē dzīvot ar uzvārdu, kurš ir viens no neatkarīgas Latvijas simboliem, par Latvijas vēsturi un mūsu valsts nākotni saruna ar Ingrīdu Meierovicu.

"Man gribētos cilvēku lielāku iesaistīšanos politiskā dzīvē, bet pozitīvā veidā, nevis visu nepārtraukti kritizējot, uz ko mums latviešiem ir tendence. Visi zinām, kā labāk un tā, bet kad jānāk pie darīšanas, tad – es nē," šodienas situāciju vērtē Ingrīda Meierovica. "Ļausim cilvēkiem darīt to darbu, kas viņam padodas, ja viņš ir politikā, lai viņš arī darbojas politikā. Ja viņš ir kurpnieks, lai taisa kurpes, ja ir zemnieks, lai strādā uz lauka," komentējot šī brīža aktualitātes, atzīst Ingrīda Meierovica.

"Es domāju, ka bieži vien cilvēki iesaistās politikā, kur viņiem nevajadzētu būt, ka tas neatbilst viņu spējām. (..) katram cilvēkam ir sevi jāizvērtē, ko viņš spēj un ko nespēj."

Ingrīda Meierovica: Koalīcijas valdība nav tas vienkāršākais veids, kā pārvaldīt valsti, bet mūsu apstākļos tas ir vienīgais veids. Tagad faktiski esam nonākuši situācijā, ka ir runa par eksistenciāliem jautājumiem, nevis par sīkumiem, kurš sēdēs kurā pusē Saeimā. Tas ir izsmiekls, ja runājam par krēsliem, vai jūs sēdēsiet man labajā pusē vai kreisajā. Mēs iestiegam tādos sīkumos, kas nav primārā lieta, par ko tagad jāsatraucas. Mums vajag stabilu valdību ar cilvēkiem, kas ir pieredzējuši, mums ir svarīgs drošības jautājums, ārpolitika. Nevaram atstāt arī novārtā iekšpolitiku un ekonomiku, jo viss ir saistīts kopā, bet ļausim cilvēkiem strādāt un nesāksim tūlīt kritizēt. (..) Kāpēc mums vienmēr kaut kas ir jāatstumj ārā – ja četras veido stabilāku valdību, tad, lūdzu, lai viņi to dara, bet tikai tad, ja neizdodas, tikai tad kritizēt.

Jums bija iespēja redzēt, kā Latvija tika atjaunota 90. gados.

Ingrīda Meierovica: Kā notika mūsu atgriešanās Latvijā. Ar kādu aizrautību mans vīrs toreiz iesaistījās visos procesos. Man nebija pārāk viegls šis solis. Man bija jārūpējas par ikdienu, tā bija praktiskā puse, kuru vīrs neredzēja. Kad es pārcēlos no Minhenes, pielādēju savu automašīnu, caur Zviedriju ar prāmi atgriezos Latvijā, mums nebija kur dzīvot. Vīram bija ierādītas telpas Valdemāra ielā valdības viesnīcā (..), kas tobrīd bija diezgan bēdīga vieta, kur apmesties. Mans vīrs to neredzēja, jo visu dienu bija aizņemts, bet

man bija jācīnās ar prusakiem un to, ka nebija siltā ūdens. Tas iekārtojums mani ērcināja, nebiju redzējusi tādas kombinācijas – pulētas mēbeles ar satīna pārvalkiem, kaut kāds zaļš un sarkans, kaut kas briesmīgs. Mēģināt kaut ko pagatavot ēst no kaut kā uz mazas elektriskās plītiņas.

Viens kuriozs stāsts. Man bija jāgatavo vakariņas. Domāju, ko es varu uztaisīt uz tāda viena elektriskās plītiņas riņķa. Domāju - vārīšu spageti un uztaisīšu tomātu mērci. Tas notika uz grīdas. Paklāju avīzi, uzliku elektrisko plītiņu, katli man bija, spageti var novārīt, mērce ilgāk jāgatavo. Tā sāk burbuļot un vārīties, aptašķī sienu. Domāju - nomazgāšu, jo tā tak nevar viesnīcas istabā. Izrādās tapetes nebija mazgājamas un viss musturs nonāk nost. Paliek liels balts pleķis uz sienas. Domāju, kā lai to nosedzu. Neatceros, kas ar vakariņām iznāca, bet galu galā pavilku mazu galdiņu ar televizoru un noliku priekšā, lai nosedz balto plankumu uz sienas.

Otrs bija mana cīņa ar prusakiem. Es šausmās, ka prusakus nebiju redzējusi laikam no nometnes laikiem Vircburgā, lai gan tur bija blaktis, nevis prusaki. Noeju lejā pie viesnīcas reģistrācijas un saku man ir prusaki, ko lai es dar?. Man saka - tas nekas, tūlīt tiksim galā. Kaut kādi jocīgi krītiņi bija, tā kundze uznāca augšā, novilka uz grīdas strīpas, kur tie prusaki nāca, tiem uzreiz ķepiņas gaisā. Tādi bija mani pirmie piedzīvojumi Rīgā.

Kāda ir sajūta iet pa Meierovica bulvāri Rīgā?

Ingrīda Meierovica: Brīnišķīga, jo šis nosaukums neatgriezās  atpakaļ tik viegli. Sākumā pēc neatkarības atgūšanas daudzas Rīgas ielas atguva savus sākotnējos nosaukumus, bet Meierovica bulvāris bija iela, kur pagāja labs laiks. Mēs ar vīru nevarējām ilgi saprast, kāpēc tā un kas tur lika šķēršļus, lai šī iela nedabūtu atpakaļ savu seno nosaukumu. Kaut kas neizprotams tur palika. Mans vīrs aizgāja mūžībā un tad pēkšņi vienā jaukā dienā iela atkal bija Meierovica bulvāris.

Kā es par to uzzināju – ļoti dīvaini. Toreiz piedalījos Rīgas Internacionālajā sieviešu klubā, un kluba prezidente mani ikmēneša tikšanās reizē apsveica ar puķu pušķi. Kad es brīnījos – kāpēc, viņa teica – a, jūsu vecmāmiņas vārdā ir nosaukts bulvāris. Vecmāmiņas vārdā bulvāris? Es nesapratu sākumā.

Izrādās divi pārpratumi – vārds Anna lika šīm dāmām domāt, ka runa ir par dāmu. Zigfrīds kaut ko kaut kā. Tad es izskaidroju, ka tā nav mana vecmāmiņa, bet tas ir mans vīratēvs, kura vārdā bulvāris nosaukts. Tā es uzzināju, ka pēkšņi šī iela ir dabūjusi atpakaļ savu nosaukumu.

Bieži vien, runājot ar ārzemju diplomātiem, man ir mazs jociņš, es saku – man nav vizītkartes, jo man ir iela Rīgā. 

Jūs esat pieredzējusi varu maiņas Latvijā, karu kā bērns. Kādas ir atmiņas par to laiku?

Ingrīda Meierovica: To, kā mainījās vara, kas notika Latvijā, man nebija īsti saprašanas par to, jo pirmās pārmaiņas jau notika ar padomju karaspēka ienākšanu. Es atceros, kā tie karavīri izskatījās, tad nākošie, atkal citas uniformas, citi karavīri, cits maršēšanas veids. Pie Brīvības pieminekļa vairs nestāvēja godasardze, arī to es atceros.

Pirmās atmiņas par okupācijas laiku bija tās, ka tas bija tāds čukstēšanas laiks, kad cilvēki izvairījās runāt skaļi, arī ģimenes lokā daudz ko pārrunāja klusām.

Cilvēku ģērbšanās stils arī bija mainījies – dāmas, kuras agrāk gāja uz ielas ar cepurēm galvā, pēkšņi lika lakatiņus. Man no agras bērnības interesēja, kā cilvēki ģērbjas, kā izskatās. Arī par uniformām – pirmie padomju okupantu karavīri bija tādi nošļukuši, bet mūsu karavīri vienmēr bija braši, skaisti un eleganti apģērbušies.

Palicis atmiņā kontrasts, ka pirms okupācijas Rīga bija latviska pilsēta, dzīvelīga pilsēta, bija vienmēr uz ielām cilvēki, čalas. Palicis atmiņā noskaņojums, kas pēc tam mainījās un arvien vairāk likās, ka viss kļuva nospiestāks, pelēkāks un tumšāks.

Tad, kad nāca vācu armija, viņi soļoja braši, bija skaisti ieģērbti, stalti jauni puiši. Tas bija liels kontrasts ar iepriekšējiem.

(..) Tās īstās kara šausmas mēs piedzīvojām Vācijā, tas bija kara beigās. Tās atmiņas, no kā man visvairāk bija bailes – no tumsas un sprādziena trokšņiem. Un līdz šai dienai tas man saglabājies, man nepatīk pagrabtelpas, kur mums parasti bija jāskrien slēpties, un sprādzieni, kad pēkšņi krīt apmetums, nevar elpot un pazūd elektrība.

Gaidīju, kad būs tas sprādziens. Bieži varēja dzirdēt, kā bumbas krīt. Tās nāca ar īpašu troksni un man no tā bija bailes. Bet tēvs teica, ja mēs to dzirdam, tās kritīs blakām, bet tās, kas trāpītu mums, mēs nedzirdētu.