Ja cilvēks jūt, ka tur var kaut ko izdarīt un smadzenes ir priekš tā gatavas kāpēc nē, - tā par savu amata brāļu iešanu politikā saka teātra leģenda Uldis Dumpis. Kā nekļuva par ģeogrāfu un vai tagad pietrūkst skatuves, par naidu sabiedrībā, ceļošanu un dzīves vitamīniem Laikmeta krustpunktā saruna ar Uldi Dumpi.

Viņš Latvijas Radio ir pavadījis daudzas savas dzīves stundas. Pat ne stundas, ja saskaitītu visus Radioteātra ierakstus, raidlugu garumus, tie jau ir mēneši, tas ir vismaz pusgads. Tik ilgs laiks pavadīts pie mikrofona ierakstu studijā Doma laukumā.

Savā pirmajā intervijā Latvijas Radio 70. gadu sākumā jaunais aktieris Uldis Dumpis saka: "Dzīve ir viena mūžīga sākšana no gala. Šo teikumu no izrādies "Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens" es lieku par savas dzīves vadmotīvu." Vai tas ir aktiera vadmotīvs arī šodien, kad pagājis jau pusgadsimts no šīs sarunas?

"Sevi skatīties vai klausīties ir diezgan grūti, jo tev ne vienmēr tas patīk un tur neko nevar labot. To var daudzi aktieri apliecināt. Tagad, kopš no televīzijas skatītāja esmu kļuvis vairāk par radio klausītāju, šad tad 22.05 paklausos, kad ir vecie ieraksti. Ne jau tikai tāpēc, ka arī man šad tad ir kāds ieraksts, vispār interesanti veco aktieru ierakstītās lugas paklausīties," atklāj Uldis Dumpis.

Radio viņam ir galvenais informācijas avots. "Es kā kaķene viņus staipu līdzi," smej Uldis Dumpis.

Kas satrauc no dzirdētā?

"Ar radio un vispār, kas notiek ir tā - augšā, lejā, man ir daudz, kas man patīk un nomierina, kad redzu intervijas ar foršiem cilvēkiem, tas vienmēr  ir kā tāda vitamīnu šprice dzīvē. Kontakts ar foršiem cilvēkiem vienmēr ir tāda vitamīnu deva," atzīst Uldis Dumpis. "Satrauc tas, kas tajā pasaulē notiek.

Varētu teikt – vienmēr esmu bijis optimists, bet pēdējā laikā ar tādiem pesimista iekritieniem. Visvairāk mani kaitina manas paaudzes cilvēki, kuriem ir tik īsa atmiņa un kuri vairs neatceras, ka tie padomju gadi bijuši tik skaisti, tik brīnišķīgi. Cik tagad viss ir slikti…"

Ja par svarīgām un nopietnām lietām  gribētu piezvanīt uz "Brīvo mikrofonu", kas ir tas, kas satrauc? 

Uldis Dumpis: Mani satrauc tā runāšana – es neiešu, tie, kas tur tagad sēž Saeimā tiek nevienu nevēlēšu. Ir jāskatās cilvēkiem ar mazliet vērīgāku aci uz to, ko katrs darījis un sola. Jārēķinās, ka tie cilvēki četrus gadus būs pie teikšanas. Tās ir vispārzināmas lietas - vēlēšanās ir jāpiedalās un ar skaidru galvu. (..) Agri vai vēlu arī mēs iemācīsimies vēlēt un Latvijā nonāksim pie pāris lielām partijām, tikai mūsu paaudze to nepieredzēs.

(..) kritērijs man ir viens – izvēlos pēc sava ieskata, lai tie būtu gudri cilvēki. Vai viņi kļūdīsies vai nē – tā jau ir cita lieta, visādi var gadīties, bet pēc iespējas gudrus cilvēkus.

Politikā iet dažādi cilvēki, arī aktieri. Kā to vērtēt? Uldis Dumpis atklāj, ka kolēģim Ivaram Pugam, kad viņš izvēlējies kandidēt kopā ar Artusu Kaimiņu, teicis, ka no viņa nenovēršas, neatsakās no draudzības, bet politisko izvēli neatbalsta. Vai aktieriem ir jāiet politikā? 

Uldis Dumpis: Nav jau mums to speciālo politiķu, tāpēc acīmredzot tur jāiet dažādu nozaru pārstāvjiem, nav jau tā izvēle tik liela. (..) Ja cilvēks jūt, ka tur var kaut ko izdarīt un viņam smadzenes ir priekš tā gatavas – kāpēc nē.

Šobrīd Ulda Dumpja kontakts ar teātri vairs nav tik ciešs. Teātra mājaslapā viņa vārds ir atrodams pie ārštata aktieriem, bet teātra repertuārā izrādes ar viņa līdzdalību. Aktieris atklāj, ka pavasarī piedalījies "Skroderdienas Silmačos" izrādēs, bet tas jau vairāk goda pienākums tur būt. Viņš min, ka no teātra nācies aiziet vairāk acu veselības dēļ. Rūgtuma par aiziešanu nav

"Es tā diezgan lēni iepriekš sevi uz to gatavoju. Vēl Ojāra Rubeņa laikā es jau divreiz devu viņa iesniegumu, lai pārietu ārštatā. Ojārs nelaida. Labu brīdi ārštatnieks būdams, spēlēju vecās izrādes. Jaunajās tomēr nē," stāsta Uldis Dumpis.

"Pilnīgi godīgi – man it nemaz nepietrūkst šobrīd teātra. Es jau tāpat uztur kontaktus ar kolēģiem, man nav mēģinājumu, man nav izrāžu. Bet nezinu, kā būs pēc gada, varbūt pēc gada klusu šņukstēšu spilvenā.

Uldis Dumpis arī atminas savu aktiera gaitu pirmsākumus. Nav bijis tā, ka no bērna kājas gribējis kļūt par aktieri – gribējis būt ģeogrāfs, jo onkulis bijis ģeogrāfijas pasniedzējs. Bet stāties Teātra fakultātē viņu pierunājis Lāsmas Kugrēnas vecākais brālis Gunārs, kurš jau apguva aktiermākslu.