Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:


Es nedzīvoju atmiņās par padomju laika slavu, uzsver aktieris Ivars Kalniņš. Par krievu propagandas meliem un viesizrādēm ar ukraiņiem, par Latvijas teātra aizkulisēm un cik bieži liek lietā savu mūzikas instrumentu kolekciju saruna ar Ivaru Kalniņu Laikmeta krustpunktā.

Nodevējs, nepateicīgs cilvēks, kas viņš būtu bez mums. Nekas. Šādi un līdzīgi komentāri izlasāmi pie interneta rakstiem un video, kuros Krievijas propagandisti nosoda aktiera Ivara Kalniņa skaidro un tiešo nostāju, ka Krievija karā pret Ukrainu ir agresors. 

Tās varbūt arī nav labas manieres lasīt Krievijas interneta komentārus un to var salīdzināt ar rakāšanos atkritumu kastē, bet tie parāda, cik zombēti un apmāti ir daudzi ļaudis Krievija, nesaredzot Putina ļaunumu. 

Ivars Kalniņš savu nostāju ir pateicis, viņa daudzus gadus veiksmīgā aktiera karjera Krievijā līdz ar to ir noslēgusies. Daudzi viņa Krievijas kolēģi pat gadu pēc kara sākuma izvēlas klusēt, varu kritizējuši ir vien nedaudzi, pret tiem vērstas represijas. 

Kādēļ ir svarīgi, ka arī māksliniekiem ir jārunā un jāparāda sava nostāja, runājam ar Ivaru Kalniņu. 

Raidījuma ievadā skan Ivara Kalniņa ukraiņu valodā dziedāta dziesma, ko viņš izpildījis, viesojoties pie ukraiņu žurnālista Dmitrija Gordona. Daudzi ukraiņi bijuši pateicīgi par šādu žestu.

Ivars Kalniņš: Ar ukraiņiem sadarbojos kādus gadus divdesmit. Kad ar mani nenoslēdza līgumu Dailes teātris, kurā biju nostrādājis 28 - 30 gadus, viņi mani ar atplestām rokām... Uzreiz vairākas izrādes tika uztaisītas. Tā bija producentu grupa, ar kuru sadarbojos joprojām. No Poltavas, bija Luhanskā, tagad pārvācās uz Poltavu.

Viņi organizē aktierus, pēdējā laikā tie visi ir ukraiņi, nupat bijām Amerikā, kādās piecās Eiropas valstīs. Kurus izlaida ārā, dažus nelaiž ārā, ir vecuma cenzs, vīrieši atrodas militārā pakļautībā. 

24. februāris pirms gada ir mainījis lietu kārtību pasaulē, ir traģiski mainījis daudzu cilvēku dzīves. Kādu atceraties 24. februāri, kad uzzinājām, ka ir sācies Krievijas karš pret Ukrainu?

Ivars Kalniņš: Nevarēja tam noticēt,, lai gan visa tā attieksme un lielā brāļa leksika nav mainījusies kopš padomju gadiem. Visas prasības neplašināt NATO, tas vienkārši tā, lai varētu ar "draudzīgajiem traktoriem" kā 1940. gadā iebraukt bez pretošanās, kur vajag. Tā viņi gribēja Kijivā iebraukt. Nesanāca.

(..) Man nav nekas pret kaut kādu nacionālu sajūtu – krievs, ķīnietis, amerikānis, francūzis. Tas labi. Es esmu tāds pats latvietis. Man nevajag stāstīt, ka man jābūt kādam citam. Es varu difuzēties dažādās kultūras, man ir interesanta šī pasaule, ne tikai Eiropa, bet arī Amerika un Āfrika. Tās visas ir interesantas lietas, ja nemēģina to visu ar varu uzspiest citiem, ar ko draudzēties, ar ko nedraudzēties un pieņemt, ka kādai varai ir tiesības to darīt, novedot līdz nāvei cilvēkus un bombardējot mājas. Uzsākot karu. Neviens karš neko labu nav devis un nevienu jautājumu nav atrisinājis. Šis ir absurds koloniskais karš, ar ko parāda Krievijas šī brīža vara, kas viņa ir īstenībā. Tas nevienam neko nedos labu, tā būs tikai liela problēma pašai Krievijai.

Es neticēju, ka tas varētu notikt, jo tās tomēr ir ļoti tuvas tautas viena otrai.

Krievija asi reaģējusi uz jūsu izteikumu, ka esat no atmiņas izsvītrojis to laiku, ko pavadījis Krievijā. Ko ar to domājāt, tas saistās ar darbu, bijušas taču izcilas izrādes un filmas?

Ivars Kalniņš: Pirmkārt, es pateicu to, ka tas, kas saistās ar kino un dažādiem televīzijas projektiem, pandēmijas laikā paskatījos, kas es tāds esmu, gan bildes ziņā, gan skaņas ziņā ir daudzas novecojušas lietas, ko es saviem bērniem vairs negribēju rādīt. Tehnoloģiski novecojis.

(..) Principā esmu izdzēsis no atmiņas, ne tikai tehniskā ziņā, bet arī emocionāli [padomju laiku], jo man negribas to atcerēties, es nedzīvoju šajās atmiņās.

Sarunās raidījumā vairāki cilvēki stāstījuši, kā mainījusies saziņa ar kolēģiem Krievijā pēc kara sākuma. Arī jums Ukrainā un Krievijā bija plašs paziņu loks, kontaktus vēl uzturat?

Ivars Kalniņš: Ar Ukrainu, protams, kontaktus uzturu, viss kārtībā, vienīgi jāgaida, kad beigsies šis ārprāts.

Par Krieviju – es nezinu, kam jānotiek, lai mēģinātu atbildēt uz kaut kādiem aicinājumiem. Es nekad nekur neesmu piedāvājies, mani vienmēr ir aicinājuši. Un arī visi šajā gadsimtā veidotie projekti – esmu uzaicināts vienmēr un esmu pirms piedalīšanās izvērtējis.

Es to nepateicu agresīvi, bet tā, lai viņi saprot, ka es tieši šajā sakarā varētu kaut ko citu pateikt varbūt. Ja izvedīs karaspēku no Ukrainas un tās robežas atgriezīs pirms 14.gada un ja vaininieki apmaksās visus izdevumus, kas saistīti ar viņu agresiju, vismaz centīsies to darīt.. (..) acīmredzot, kas līdzīgs kā pēc Otrā pasaules kara.

Es draugiem arī vairs nezvanu, tās noteikti noklausās un reģistrē…

(..)

Ivars Kalniņš: Pirms nākt uz interviju, gribēju uzzināt, kas es esmu. iegāju internetā, meklēju Latvijas aktieri, paskatījos, mani tur nevar atrast, trešo daļu nezināju uzvārdus. Varbūt jaunie, kurus tiešām nezinu. Dailes teātra mājaslapā arī neatradu sevi. "Latvijas izcilākie aktieri" – ar drebošu roku, skatos, tur arī manis nav, nav arī Mirdzas Martinsones. Vispār nevarēju atrast gandrīz nevienu Liniņa [Arnolda] audzēkni, ne Ancānu [Romualdu], ne Bērziņu Andri. 

Nezinu, kuram esmu pārgājis ceļu pāri. Šī pati Radzobe (Silvija) tika dzīta laukā no ģenerālmēģinājumiem, kur ar saviem studentiem viņa agrāk sēdēja un rakstīja, ko režisors negatavā darbā grib. Salamājās reizēm. Lai nebūtu pārpratumu, lai skatās gatavu darbu un vērtē bez šīm klačām. Varbūt tās ir nostrādājis, varbūt arī tā vajag. Un viss. Es nezinu kāpēc jūs mani paaicinājāt.

1973. gadā par Ivaru Kalniņu žurnālā "Liesma" rakstīts, ka starp divām mūzām - mūziku un teātri - viņš izvēlējies teātri, bet arī turpina aizrauties ar mūziku. 

Ivars Kalniņš: Man ir daudz visādu instrumentu mājās, ne tikai stīgu, arī perkusijas, ar klaviatūrām, dažādas stabulītes. Kad pie manis atbrauc draugi, reizēm muzicējam. Arī elektriskās ģitāras man ir. Man patīk ar skaņām nodarboties, man mājās ir laba skaņa.