Viens no mildronāta izgudrotājiem. Ķīmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, bijušais Organiskās sintēzes institūta direktors, vairāk nekā 500 zinātnisko rakstu un vairāk nekā 500 patentu un patentu pieteikumu autors Ivars Kalviņš ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis.

Līdz šim raidījumā vēl nav bijusi saruna ar kādu zinātnieku. Šoreiz tikšanās ar cilvēku, kuru var saukt par vienu no pasaulē atzītākajiem Latvijas pētniekiem un izgudrotājiem. Viņa mūža darbs zinātnē ir jaunu zāļu radīšana, īpaši tādu, kas apturēt vēža postu cilvēka organismā. Ja min ķīmisko savienojumu trimetilhidrazīnija propionāta dihidrāts, tas reti kam kaut ko izteiks, bet ja nosauc šī savienojuma aktīvo vielu meldonijs jeb mildronāts, daudziem pirmā asociācija ir ar Ivara Kalviņa vārdu.

Kas ir Latvijas zinātnē aktuālie notikumi, ko gribētu pieminēt? Ivars Kalviņš norāda uz Organiskās sintēzes institūta profesora Edgara Sūnas vadībā veiktu pētījumu ciklu kopā ar ārvalstu kolēģiem, meklējot, kā bloķēt aizsardzības spēju [baktērijām], nevis domāt par jaunu antibiotiku meklējumiem.

Ivars Kalviņš: Jaunas antibiotikas atrod ļoti reti. Tādas, kas nogalina, tādas varam atrast ātri. Tādas, kas nogalina tikai baktērijas un nekaitē cilvēkam, tas ir pavisam citas klases uzdevums. Domāju, ka farmaceitiskās firmas šo atradumu attīstīs tālāk, protams. Publiskais sektors ir atstājis zāļu radīšanu tikai un vienīgi komercsektoram, un jebkuras farmaceitiskās firmas īpašnieka sapnis ir nopelnīt pēc iespējas vairāk. Ja izstrādā jaunas zāles, nav garantēts, ka būs komerciāla veiksme, ja iegulda veco zāļu reklāmā, tad ar garantiju ir peļņa. Tāpēc daudzas farmaceitiskās firmas necenšas laist pie teikšanas jaunus atklājumus.

Vai tas ir viens no iemesliem, kādēļ zāles retajām slimībām ir salīdzinoši maz, jo tas ir bizness, un ja slimība ir reta, zāles maz kurš pirktu?

Ivars Kalviņš: Taisni tāpēc arī nav zāļu retajām un tām slimībām, ar kurām pārsvarā slimo nabadzīgo zemju iedzīvotāji.

Par kurām zinātnes nozarēm varam teikt – Latvija ir pasaules līmenī?

Ivars Kalviņš: Esam veikuši izpēti, kur ir vērts ieguldīt, un ir vērts ieguldīt, kur jau ir kādi sasniegumi. (..) Mums jāatīsta biomedicīnas joma, kas ietver arī biotehnoloģijas, arī cietvielu fiziku, kas rada, jaunus materiālus un citus interesantus produktus, piemēram, saules baterijas un termoregulējošos pārklājumus.

Tie, kas saņems pērnā gada zinātnisko atklājumu balvas, tie visi ir labā līmenī. (..) Mums ir plejāde ļoti labu jauniešu gan ķīmijā, biomedicīnā, fizikā, inženierzinātnēs. Negribu nevienu saukt vārdā, bet ir rinda kopā ar vecākajiem kolēģiem. Tas ir būtiski, jo nevajadzētu domāt, ka jaunie zinātnieki ir tie, kas šobrīd virza zinātni, bet mums jāpalīdz viņiem par tādiem kļūt, kas nākotnē virzīs.

Kādēļ mūsdienu laikmetā, kad tik daudz ir atklāts un cilvēks tik daudz spēj, arvien ir slimības, pret kurām zāles nav izgudrotas?

Ivars Kalviņš: Mēs jau līdz galam neizprotam, kas ir cēlonis tai vai citai slimībai. Cēlonis nemēdz būt viens. Ja runājam par audzēju – tas ir sarežģītāk nekā aizlidot uz Mēnesi.

Apkarojot vēzi, kaut vai kādu indikāciju, vai tas ir krūts vēzis vai prostatas vēzis, kas ir visplašāk izplatītie, nelaime ir tā, ka katram viņš ir individuāls, kaut vienādi nosaucam. Otrkārt, viņš mainās laika gaitā, vēzis, attīstoties, maina to, kā viņš funkcionē, kā aizstāvas pret imūnsistēmu un kas pie visa tā notiek. Tāpēc neder vienas un tās pašas zāles, kas ir pirmai, otrai vai trešai stadijai. 

Ņemot vērā, ka mērķu, kas var kalpot vēža apkarošanai, ir vismaz 10 - 20 tūkstoši, un tā ir ģenētiska rakstura saslimšana, jautājums ir ko darīt – izgriezt gēnus jeb aizvērt vārtus uz šiem gēniem, neļaut audzēja šūnai nolasīt informāciju brīdī, kad viņa dalās? (..)

Pēdējās hipotēzes ir tādas, ka var izrādīties, ka vēzi izraisa olbaltumvielas. Tāpat kā to trako govju slimību un dažas citas lietas. Nevis vīruss, ne baktērija, bet olbaltumviela. Tas nozīmē, ka visa līdzšinējās pieejas var izrādīties cīnīšanās ar sekām, nevis ar cēloni.

Ivara Kalviņa vārds ir cieši saistīts ar mildronātu. Pienāk brīdis, kad ir milzīgs skandāls saistībā ar sportu un sporta medicīnu, Ivaru Kalviņu intervē visi, arī lielie starptautiskie mediji. Beigās pašam mildronātam tas tracis nāca par labu.

Ivars Kalviņš: Ražotājam jau tas nesa tikai labumus – tirgoja internetā un viltoja.

Man aizvainojums bija tas, ka daudziem radās nepareizs priekšstats, ka mildronāts tāpat kā dopingi ir kaitīgs. Tādā veidā tiem, kas ārstējās ar to pie stenokardijas vai sirds mazspējas, sāka rasties pārdomas, vai viņiem nebūs arī tādas blaknes, kādas ir pēc dopinga.

Žurnālisti to nosauca par dopingu, tā ir viela, kas koriģē vielmaiņu, un to nedrīkst darīt sportists. Tas nav dopings, bet viela, kas palīdz pārvarēt kaitīgās pārslodžu sekas, koriģē vielmaiņu tā, ka mazāk rodas pienskābe un muskuļi netiek bojāti. Jā, viņš palīdz sportistiem, bet nepalielina rezultātus.

Vai top vēl kaut kas efektīgāks par mildronātu?

Ivars Kalviņš: Mēs Organiskās sintēzes institūtā mildronāta jaunās paaudzes molekulu atklājām, izpētījām un valdības nepareizās politikas pēc visas tiesības tika atdotas "Grindex". Viņi veica pirmās fāzes pētījumus, kas noslēdzās pēc septiņiem gadiem. Šobrīd vairs neturpina tālāku izstrādi, jo nebūs pietiekoši liela peļņa. Patiesībā, tas preparāts pēc efektivitātes ir 40 reizes stiprāks nekā mildronāts. Pie viena tas būtu lielisks līdzeklis miokarda infarkta slimnieku ārstēšanai. 

(..) Mildronātā esmu ieguldījis visvairāk, bet ja runā pasaules mērogā par kādām mūsu laboratorijā radītām zālēm, kur arī esmu līdzautors, protams, belinostats (Beleodaq)  – tas ir pretvēža preparāts retai asins vēža formai. Tas ir viens no preparātiem, kuru pārdod šobrīd visā pasaulē.

Vai pats arī lietojat savas zāles [mildronātu]?

Ivars Kalviņš: Lietoju, bet man tāpat kā visiem citiem viņš ir jāpērk. Tas ir tā jocīgi. Bet ražotājiem laikam neienāk prātā, ka arī izstrādātājam ir sirds. Pirmais orgāns, kas cilvēkam sāk uzdot, ir sirds. Kā ir, tā ir, paldies dievam, es to varu atļauties.

Pret daudzām kaitēm ir zāles jālieto, kuru recepti ieteiktu, kad ir grūti, kad nav spēks, kad nevar sagaidīt sauli un pavasari? Kādas aptiekā neiegūstamas zāles ieteiktu, lai skats uz dzīvi būtu daudz gaišāks.

Ivars Kalviņš: Tas, ko es teikšu, nav zinātniski pamatots.

Es uzskatu, ka pasaule ir radīta un es vēršos pie Radītāja. Tas man dod cerību, spēku, pārliecību, ja tu darīsi labu, tad arī saņemsi labu – ko sēsi, to pļausi. Mēģiniet palīdzēt cits citam...

Lai arī Ivars Kalviņš ir vairāk nekā 500 zinātnisko publikāciju autors,  pirmā publikācija ar viņa vārdu ir fiksēta 1963. gadā laikrakstā "Padomju Jaunatne", kad Ivaram Kalviņam ir 16 gadi un viņš ir Ogres 1. vidusskolas komjaunatnes sekretārs, un tā ir par mūziku. Pats arī nereti savā CV min, ka hobijs ir mūzika. Nošu atslēgas un ķīmijas formulas – vai tajā ir kaut kas kopīgs?

Ivars Kalviņš: Domāšanā droši vien, jo 

mūzika māca cilvēkiem to, ko parasti ikdienā neapgūstam – dzīvot pagātnē, tagadnē un nākotnē vienlaicīgi un darboties ar visām maņām un visiem roku pirkstiem. Tas māca koncentrāciju, vispārinātību un radošumu. Ķīmijā jau arī bez radošuma nekur.

Mūzika jau man patīk ļoti, tikai talants nebija tādā mērā iedzimis un arī attīstīts, tāpēc nedomāju, ka tajā nozarē varētu būt izcilnieks.

Sākumā spēlējis klarneti, tad saksofonu. Savulaik arī rakstījis vēstuli Latvijas Radio, mudinot atskaņot vairāk estrādes mūzikas. Tajā laikā arī pats vēl muzicēja Ogres kultūras nama estrādes ansamblī.

Ivars Kalviņš: Kādu laiciņu atpakaļ kundze man uzdāvināja saksofonu, tad sāku atcerēties jaunības blēņas. Dvēselei – jā, kāda improvizācija priekš sevis, bet publiskai klausīšanai gan nav domāts.