Manī iekšā sēž kolekcionāra gēns un vēlme dabūt to, kā nav nevienam citam – saka Jānis Rukšāns par savu mūža aizraušanos ar sīpolpuķēm. Par ekspedīcijām un jaunām krokusu sugām, dalību Tautas frontē un korupciju Latvijā, kā arī to, kāpēc negrib siltu un agru pavasari saruna ar Jāni Rukšānu Laikmeta krustpunktā.

Tiekamies ar cilvēku, kurš pat ziemas aukstumā un tumšajos vakaros domā par ziedēšanu un saules doto dzīvību zemei. No sastinguma un tumsas viņš reiz modināja arī Latvija. Viens no atmodas kustības aizsācējiem, viens no pirmajiem, kas vēl okupācijas gados kāpa tribīnē un runāja par neatkarīgās Latvijas atjaunošanu. Viņš modināja Latviju 80.gadu beigās un jau drīz viņš sāks modināt savas puķes, savu lielo mūža bagātību.

Jāņa Rukšāna kolekcijā ir ap 5000 dažādu ziedu, starp tiem 1700 krokusu. Tā ir pasaulē vislielākā sīpolpuķu un krokusu kolekcija. Arnis Krauze viesojas pie Jāņa Rukšāna viņa saimniecībā "Jaunrūjas" Cēsu pusē. 

Ko selekcionāri dara ziemas tumšajās dienās?

Jānis Rukšāns: Ziema paiet pie datora, pie rakstāmgalda. Jāsaved piezīmes kārtībā un jāraksta. Tikko atdevu salicējiem krokusu monogrāfijas pielikumu, pagājuši pieci gadi, kopš iznāca monogrāfija. Šajā laikā daudz jauna atklāts - 31 jauna suga, apmēram puse ir mani atklājumi. Šis tas jauns noskaidrots par audzēšanas īpatnībām. Bija daži krokusi, kas neparko negribēja augt, tad pārbaudīju savvaļā apstākļus un izrādījās, ka ir krokusi, kuriem vajag ļoti skābu zemi. Nomainīju zemi un sāka augt. Ko darīt ir vienmēr.

Arī ziemā Jānis Rukšāns reizēm ieiet siltumnīcā. "Ieeju tad, kad ir bijušas ļoti aukstas naktis, bet visi krokusi ir podiņos, viss nosegts ziemas miegam, bet ik pa brīdim kontrole vajadzīga. Varbūt vajag vēl kādu sedziņu uzlikt," atzīst Jānis Rukšāns.

Jānis Rukšāns: Attiecībā uz krokusiem lielais brīnumu laiks ir viss marts. Ja ņem vērā pārējās sīpolpuķes, kas ir kolekcijā, tad kā sākas marta sākumā un tad apmēram līdz maija beigām. Tad gandrīz katru nedēļu kaut ko var redzēt jaunu, kas nav iepriekš bijis. Kolekcija ir liela, un augi pārstāvēti no visas pasaules, kur aug sīpolaugi.

Nesen veicis nelielu inventarizāciju, paskatījies starptautiskajā sugu nosaukumu reģistrā, kuru uztur Kew botāniskais dārzs Anglijā.

Jānis Rukšāns: Izrādījās, ka esmu pa šiem gadiem aprakstījis 80 jaunas sugas. Nezinu vai Latvijā ir kādam tik daudz jaunumu atklāti. Var jau gadīties, ka kāda no tām kļūdaini aprakstīta, ka tā, izrādās, ir tikai kāda īpaša citas sugas forma. Viena nelaime ir tā, ka man nav pieejamas dna analīzes un es nevaru pārbaudīt viņu ģenētiku. Esmu vecās paaudzes cilvēks un man mācīja, ka jāatšķir pēc ārējām, morfoloģiskajām pazīmēm, un visi mani sugu apraksti balstās tieši uz morfoloģiju. 

Tiesa,

daudzas ir pārbaudītas arī ģenētiski, Vācijā, piemēram, kur strādā arī mani konkurenti, kas pētī krokusus. Viņi allaž apstiprinājuši, ka tiešām manas atklātās sugas ir reālas sugas. Tur vienmēr ir konkurence, dažkārt arī skaudība. Daudzas sugas man aprakstītas no Turcijas un turku botāniķi cenšas aprakstīt, ka tā nav taisnība, bet nu ģenētika ir ģenētika.

Jānis Rukšāns šogad bija plānojis braukt uz Irānu, bet saņēmis no draugiem ziņu, ka sakarā ar protestiem ārzemniekiem ierašanās var būt bīstama, ka var paņemt kā ķīlniekus. Turp viņš bija domājis doties kopā ar ukraiņu kolēģi Dmitriju Zubovu, kurš raksta, ka diez vai ukraiņiem vispār būs iespējams doties uz Irānu. 

Jānis Rukšāns: Protams, tā situācija ir ļoti traģiska. Es šogad esmu noziedojis jau trīs savas pensijas Ukrainai. Esmu nolēmis arī savu automašīnu ziedot Azov pulkam, man tikai jāiegādājas, ar ko braukt pašam šeit. Tā kā man ir četru riteņu piedziņas "Skoda Yeti", tad esmu nolēmis to atdot Azov pulkam.

Krievijas sāktajam karam nav izskaidrojuma, vērtē Jānis Rukšāns un atzīst, ka internetā seko ukraiņu raidījumiem.

Jānis Rukšāns: Es dažreiz domāju, ja es būtu jaunāks, droši vien arī dotos kā brīvprātīgais uz turieni, lai gan armijā nekad neesmu dienējis.

(..) ukraiņi jau cīnās par mums, tas karš, ko viņi izcīna, ir arī karš par Baltiju. (..) Skaidrs, ka krievi plānoja iekarot arī Baltiju. bet viņi neplānoja, ka Ukrainā dabūs, pa zobiem. Ceru, ka viņi kārtīgi dabūs pa zobiem un necelsies ilgi augšā. Esmu pārliecināts, ka tā beigsies.

Kāda krokusu suga Grieķijā Karpatos salā ir nosaukta Jāņa Rukšāna vārdā, šo vārdu sugai devis viņa ukraiņu kolēģis Dmitrijs Zubovs, jo reizē, kad abi devušies krokusu meklēt, tieši viņš to atradis.

Jānis Rukšāns: Ar Dimu esam ļoti daudz ceļojuši kopā. Viņš nāk no Doneckas, tagad dzīvo Kijevas pievārtē. Pēdējais, kur mēs bijām kopā Ukrainā, bija Krimā tieši pirms Krimas okupācijas. No turienes es aprakstīju krokusu Puringe, tas ir latviešu botāniķis, kas strādāja Krimā pagājušā gadsimta pašā sākumā un aprakstīja tur augošo Krimas krokusu.

2022. gada Saeimas vēlēšanās no "konservatīvajiem kandidēja arī Jānis Rukšāns. Viņš pārliecināta, ka tas, ka netika ievelēti "Konservatīvie", ir ļoti liela Latvijas nelaime, jo tā bija partija, kas turēja to līnija. Vienlaikus atzīst, ka bijušas arī daudzas kļūdas.

Jānis Ruksāns: Tas, ka nav "Konservatīvo" valdībā, ir liels trūkums. Tā būtu liela bremze, un

par daudziem ievēlētajiem koalīcijas deputātiem man ir tāds diezgan slidens viedoklis. Man nepatīk viņu iepriekšējās rīcības un darbība agrākajās viņu partijās. Man bailes, ka tiks pazaudēta tā cīņa pret mūsu valsts galveno ienaidnieku – korupciju.

Es priecājos, ka nav "paristi", lai gan tur bija mana meita [Dace Rukšāne]. Es par to priecājos, jo ārkārtīgi nevarēju ciest Plešu. Esmu absolūts azartspēļu pretinieks un arī tad, kad kandidēju šeit uz novada pašvaldību, programmā rakstīju, ka cīnīšos, lai tiktu slēgtas visas azartspēļu zāles Cēsu novadā. Faktiski paristi darbojās kā azartspēļu lobisti.

Apmēram 12 gadu vecumā, var teikt, sāku audzēt savus augus dārzā, atminas Jānis Rukšāns. 

Jānis Rukšāns: Kāpēc selekcionārs? Manī iekšā dziļi sēž kolekcionāra gēns. Esmu krājis gan alus pudeļu etiķetes, gan sērkociņu kastīšu etiķetes, pastmarkas. Ko tik neesmu kolekcionējis dzīves laikā. Tad pārgāju pie augu kolekcionēšanas. Kas ir kolekcionāru būtība – dabūt kaut ko tādu, kas nav citiem. Tas ir ekspedīcijas, kalni, kur atrodi kaut ko jaunu, bet visvieglāk to darīt krustojot, izaudzēt jaunu šķirni, tā būs tad tikai tev. Tas arī bija viens no stimuliem, kāpēc nodarboties ar selekciju.

Bet selekcijas darba sākums, ja neskaita to agro posmu, kad gāju uz mežu un meklēju kaut ko atšķirīgu, bija mans diplomdarbs Lauksaimniecības akadēmijas beigšanai, kur tēmu izvēlējos savvaļas tulpju starpsugu hibrīdi. Tad krustoju, kuras ar kurām var sakrustot, radās sēklaudži un no tiem radās pirmās šķirnes. Kā mana diplomdarba blakusprodukts. Kad jau vienreiz esi sācis, tad aiziet.

(..)

Darba turpinājums ir lielākā Latvijas dārznieku, selekcionāru traģēdija. Cerēju ka bērni kāds gribēs, bet viņi saka - redzējām, ko tas no tevis prasa, darbs no gaismas līdz gaismai bez atpūtas, bez brīvdienām. (..) Vienmēr domāju, kas notiks ar augiem, ar kolekciju. No vienas puses, kad skatīšos no apakšas uz tiem augiem, tad man būs vienalga. Ļoti ceru, ka LU Botāniskajam dārzam tomēr izdosies atrast finansējumu (pašlaik Teterevu fonds ieinteresējies), lai uzceltu speciālu siltumnīcu maniem augiem, jo esmu nolēmis savu kolekciju LU Botāniskajam dārzam dāvināt. Kolekcijas pamatdaļu pārvest jau uz turieni, tikko būs tam uzcelta siltumnīca un, pats galvenais, ja atradīsies cilvēks, kas gribēs ar to. Tas arī svarīgi, lai tas nebūtu tikai tavs atalgotais darbs astoņas stundas dienās, un pulkstenis nozvana pieci un dodies projām. 

Es atceros, kā mani uzskatīja par traku, es strādāju vienu gadu LU Botāniskajā dārzā, biju rožu dārznieks. Iznāku vakarā no teātra, izeju ārā, skatos ir mīnus 10 grādi, ir sācies sals, bet man vēl rožu potcelmi nav sagriezti, jo visu laiku bija silts. Tā vietā, lai dotos mājup, ar visu uzvalku kāpju tramvajā un Pārdaugavu, uz Botānisko dārzu, un visu nakti griežu rožu potzarus, lai tie neapsaltu.

Man vienmēr pienākumu apziņa bijusi ļoti liela.

(..)

Šogad būšu visu laiku pie saviem augiem un esmu nolēmis ļoti stingri pastrādāt pie tiem, kas jāpēta. Nekādas izklaides, tikai tas, kas šajos gados iekavēts.

Siltu un agru pavasari gan negribu, galvenais, lai nav straujš. Gadās, ka viss sāk ziedēt, tik daudz sazied uzreiz, tad man uznāk depresija, es netieku galā, nezinu no kura stūra pie kura ķerties. Tad atnāku, apguļos gultā un nedaru neko. No tā ir noteikti jāizvairās, tas jāpārvar.