Tiem, kas joprojām domā, ka žurnālistikai ir jābūt komplimentārai, man ir jāsaka - beidziet piesārņot ēteru, saka žurnālists Jānis Domburs. Kādai jābūt sabiedrisko mediju misijai, kāpēc kvalitatīva žurnālistika ir dārga, vai Šķēles un Lemberga laikmets beidzies un par ko viņš savulaik rakstīja dzejoļus, saruna ar Jāni Domburu Laikmeta krustpunktā.

Man ir lielas prasības pret sevi un visiem pārējiem man apkārt. Un vispār gariem cilvēkiem nekas nav jāpierāda. Tā ir teicis augumā garais un prasībās skarbais žurnālists Jānis Domburs. No raidījumā līdz šim intervētajiem vairāk nekā 80 viesiem, Jānis, šķiet, būs gados visjaunākais sarunas dalībnieks. 

Vai Jānis Domburs arī vecgada vakarā pie televizora klausās un analizē valsts vadītāju svinīgās uzrunas, vai tā ir tā reize, kad Jānis Domburs atpūšas.

Jānis Domburs: Kā kuru reizi. Ja esmu brīvdienās pārpus Latvijas, tad redzu to, kas tur notiek. Šogad nebiju ārzemēs. Analizēju es skaidrā prātā 1., 2. janvārī. Ja sanāk dzirdu, bet tas ir fonā. 

Šoreiz ar  vienu ausi dzirdēju, nākamajā dienā pārlasīju tekstu, paklausījos video, arī palasīju vērtētājus dažus, neko jaunu nevaru pateikt. Man liekas, mums ir interesanta nācija vai ļaudis, man liekas, ambīcijas mums vajag augstākas. Pārlasīju Igaunijas prezidenta, Lietuvas, Somijas prezidenta [runas] paskatījos, caur to prizmu redzēju daudzas lietas, kuru nebija un kuras vajadzēja. Sākot ar to, ka izsvērt cilvēciskās lietas, par ko daži slavēja, ar globālajam ģeopolitiskām lietām. 

Otrs, man patika, ka īsāka par pārējām bija Lietuvas prezidenta runa. Viņš uzsvēra - 20 gadi Eiropas Savienībā un NATO. Būtībā tas ir jautājums, no kurienes nākam un kur ejam. No tā viedokļa es daudzas lietas nesagaidīju.

Ja atskatāmies uz aizvadīto gadu un vaicājam – kas pērn notika Latvijā? – kuri ir tie notikumi, tie cilvēki, dzīves situācijas, kas tev pirmie nāk prātā?

Jānis Domburs: Par to varētu pusi raidījuma runāt. Man nāk prātā tēmas, caur kurām tie notikumi parādās. Pie tam tādi, kas ir bijuši, otri kas nav notikuši. Man divas lietas uzmanības vērtas likās, par ukraiņu bēgļiem runājot. Es mēģināju likt kopā jau pirms gada. Tas cilvēku skaits, kas strādā, ir šaubīgi maz iepretī tiem, kas pārtiek no pabalstiem un iepretim Lietuvai un Igaunijai. Tagad ir VID dati decembrī un skaitļi galīgi nepārliecina, ka mēs viņus pilnvērtīgi integrējam kā savu sabiedrības daļu. Šis ir antinotikums. Mani uztrauc arī tās lietas, kas nenotika.

Otrs – epopeja ap Leonu Rusiņa tiesāšanu, pazušanu un slepkavību. Izgājām cauri visādiem lēmumiem un dokumentiem, ko saka policija, tiesa, ko prokuratūra. Kas ir mācības?

Man tie notikumi tā žurnālistiski... Protams, bija epopeja ar valdību maiņu un prezidenta maiņu, bet es vairāk cilātu to, vai sabiedrība un valsts kaut kādos aspektos kļūst atbildīgāka. Kā mēs augam.

Tu esi daudzus gadus saistīts ar Latvijas Televīziju, šobrīd runājam Latvijas radio ēterā. Abiem sabiedriskajiem medijiem šis visticamāk būs liels pārmaiņu gads, ja Saeima nobalsos par to apvienošanu. Kā tu raugies uz vienotu sabiedrisko mediju un kā sevi tajā redzi?

Jānis Domburs: Raugos uz to, ka šo ideju, šo uzstādījumu ir daudz labāk jāpārdod, šī vārda vislabākajā nozīmē, sabiedrībai. Vai to var pārdot politiķiem, vai tie ir labi pircēji, par to var strīdēties. Bet

nelatviski runājot, steikholderiem, un mēs visi esam steikholderi 21. gadsimtā, ir daudz skaidrāk jāizstāsta, ka ja runā par nacionālo kultūru, sākot no kultūras mantojuma, beidzot ar modernām lietām, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Tur tu vari izpausties, tur vari attīstīties, tur tev var daudz vairāk parādīt, un ir vajadzīgi daudz vairāk sabiedrisko mediju kanālu, platformu. Ja ir runa par nacionālo sportu, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Visās nozarēs var iet – par nacionālo biznesu, tiesiskumu. Viņi ir vajadzīgi kontekstā, ne mediji priekš medijiem, bet priekš visu nozaru un valsts sabalansētas attīstības.

Es domāju, ka tur daudz kas ir neizdarīts. Tāpēc ir liela nesapratne sabiedrībā un nav liela spiediena politikā. Par spiedienu sabiedrībā... te nav runa par mediju pratību, bet par demokrātijas pratību vai valsts pratību, kāpēc tie mediji ir vajadzīgi. Kāpēc mazā valstī, kur ir mazs tirgu, nevar "izbraukt" ar komercmedijiem. Te nav Amerika, te nav pat Anglija, Francija, Vācija. Tas nav iespējams. Varbūt postpadomju sabiedrībā var. Uz šī visa fona ir Latvijas TV un Latvijas Radio strādājošie, kuri, es arī saprotu, raustās.

Radio cilvēki ir bijuši piesardzīgāki, vai viņu skepsi saproti?

Jānis Domburs: Saprotu, protams. Nav tā, ka televīzijā, cik esmu runājis, visi sit plaukstas sajūsmā. Nē. Bet man liekas, ka stāsts ir kopējs. Var apvienot slikti un var labi. Var radīt pievienoto vērtību un var radīt no divām defektācijām vienu daudz lielāku defektāciju nekā viens plus viens. Man liekas, ka lielais stāsts ir, kā bija joks sovjetu laikos - jūs izliekaties, ka strādājat, mēs izliekamies, ka maksājam. Šeit ir līdzīgi - mēs jums nedosim vairāk naudas, jo jūs slikti strādājat; jūs mums dodiet vairāk naudas, tad mēs labāk strādāsim... Šāda saruna, protams, ies pa apli. Kamēr to nepacels kaut kādā veidā kaut kāda līderība citā līmenī, mēs varam visus vienmēr saprast, mums vienmēr būs simt risku. Un viņi tādi ir. Domāju, ka tur var pacelt citu latiņu, un tas ir kontekstā ar to, ko prasi, kur redzu savu vietu. Es redzu tur vietu iekšējos radošos disputos. 

(..) sinerģija ir iespējama, bet tā ir iespējama ar investīcijām, ar labiem menedžeriem, kas nevis formāli dara, un ar pieminēto steikholderu labu spiedienu, mēs ietu uz priekšu, lai sabiedriskais pasūtījums būtu patiešām sabiedrisks.

Pats arī būtu gatavs iesaistīties vienotajā medijā administratīvā līmenī?

Jānis Domburs: (..) Protams, man pieredze ir tik liela, plaša un raiba, ja no manis vajag kādu padomu - jebkad. Es būtu gatavs, ja saruna notiktu. Es domāju, ka tās sarunas vēl nenotiek.

2006. gada virkne jauniešu rīkoja piketu Jāņa Dombura atbalstam. Latvijā nav bijis daudz gadījumu, kad ļaudis iziet ielās, lai aizstāvētu žurnālistiku vai kādu konkrētu žurnālistu.

Jānis Domburs: Paldies viņiem. Tas bija sociāldemokrātisko jauniešu atzars, man liekas, tie bija viņi.

Es esmu par kapitālismu – esmu par to, ka tie, kas labi strādā, labi saņem. Es esmu par to, ka konkurencē tie, kam kaut kas sanāk, ir jānodrošina, vienalga, vai tas ir sports, mūzika vai māksla, vai kas cits Un viņi jāmotivē. Es saprotu, ka te nav Amerikas vai spāņu valodas tirgus, kur pēc divām sezonām tev ir divas villas un trīs dzīvokļi. Bet domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, ka ir jādomā par motivāciju.

Otrs, šie var būt instrumenti, lai "čakarētu", un šis var būt stulbi. Un nelietību no stulbuma atšķirt ļoti grūti. Bet tas, kas mani toreiz uztrauca un joprojām uztrauc, ceru, ka vienmēr uztrauks, ka es caur sevi... Man palaimējās, es sāku "Atmodā" un tad bija radio "Brīvā Eiropa", tās bija pieprasītas un labi finansētas reakcijas, un es redzēju, ko var izdarīt, ja var piesaistīt labākos kadrus, kur es biju viens no un ne uzreiz un visos aspektos labākais. Bet ko tas dod, kādu jaudu tas dod.

Pēc tam tālāk, cīnoties viens, arī sapratu, ka tu vari saplānot miljons lietas, jautājums kur ir resursi – vai nopelni pats un guldies iekšā, vai kāds pārdala tautas naudu. Tāpēc atgriežos pie stāsta, vai mums šī gada budžetā vajadzēja dalīt visiem turīgajiem arī 50 miljonus "Sadales tīkla" tarifu pieauguma piefinansēšanai, vai tomēr vajadzēja - tur miljonus onkoloģijas slimniekiem, un vēl miljonus, piemēram, mediju attīstībai.

Arvien dažādi vērtē Jāņa Dombura intervēšanas stilu, bet Latvijā priekšstatus par to, kā var intervēt mainīja BBC intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu 2000.gadā. Toreiz viedokļus izteica vairāki žurnālisti, arī Jānis Domburs. Vai šī intervija mainīja sabiedrības priekšstatu kā žurnālists var runāt ar politiķi?

Jānis Domburs: Man tā nav atmiņā, kā būtu kaut ko mainījusi. Bet man liekas ļoti svarīgi nodalīt formu un saturu un nelikt formu augstāk par saturu. Viss, ko daru studijā – toņi, intonācijas un vēl kaut kas, tur ir liela daļa formas. Jautājums ir, ar kādu saturu esmu uz šo diskusiju atnācis. Un domāju, ka tas ir galvenais atskaites punkts man un nu jau pietiekami daudziem cilvēkiem, kas zina, ka un kā es gatavojos raidījumam. Un viņi saprot, ja es sākšu ar kādu skarbākos toņos runāt, tad man ir pamats. Un es varu šo savu pamatu aizstāvēt pie visām komisijām, visām instancēm, padomēm, tiesā un pie svētā Pētera priekškambarī. Jebkur. Tā ir viena fundamentāla lieta. 

Otrkārt, tiešais ēters nemelo. Trešā lieta, kas man liekas ļoti būtiska, sākumā Sebastianam bija pirmais jautājums – vai spēlējaties ar uguni. Ļoti labs jautājums, tas vienkārši ir labs jautājums, manuprāt. Tas ir liels moments, ka ja ir Latvija cilvēki, kas vēl aizvien iztēlojas vai iedomājas, ka žurnālistikai jābūt komplimentārai, apkalpojošai un vēl sazin kādai, man tam pretī ir vecais teiciens – nevajag piesārņot ēteru.