"Es domāju, ka Latvija vienmēr jutīs Krievijas sānu, un no tā, kādas attiecības veidosim ar Krieviju, ir atkarīgs Latvijas būt vai nebūt," tā saka bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Par ukraiņiem un Putinu, par skatīšanos acīs nāvei un reiz piespriestajiem septiņiem gadiem cietumā, arī par poļu izcelsmi saruna ar Jāni Jurkānu Laikmeta krustpunktā. 

Raidījums skan nedēļā, kad Saeima ir ievēlējusi jaunu Valsts prezidentu. Trīs kandidātu konkurencē uzvarēja ilggadējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš 90. gadu sākumā strādāja arī Latvijas Radio kā gados ļoti jauns ārzemju ziņu redaktors. Šodien uz sarunu esam aicinājuši politiķi, kurš pats kā Saeimas deputāts ir pieredzējis vairāku Valsts prezidentu ievēlēšanas procesu un pats bijis arī ārlietu ministrs. Pats pirmais atjaunotās neatkarīgās Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns.

Jūs noteikti sekojām Valsts prezidenta vēlēšanu procesam. Kā raugāties uz jaunievēlēto Valsts prezidentu Edgara Rinkēviču?

Jānis Jurkāns: Es domāju, ka ir ievēlēts vislabākais no kandidātiem, kāds bija. Vispiemērotākais cilvēks vispār Latvijas politiskajā arēnā. Ko es stāstīšu, visi zina, kas ir Rinkēvičs un ko viņš zina, uz ko viņš ir spējīgs. Un man ir gandarījums, ka viņš ir prezidents. Mani tikai mulsina tas, ka viņu ievēlēja tikai ar opozīcijas balsīm.

Es nesaprotu, kāpēc pozīcijas partijas nebalsoja par Rinkēviču, jo galu galā visiem taču bija skaidrs, ka viņš ir labākais. Kāpēc tādas rotaļas ar valsti, kāpēc cilvēku nespēja domāt valstiski, viņš ir labākais, mēs par viņu balsosim neatkarīgi, kādā partijā viņš ir vai bijis. Viņš ir labākais. Tas apmēram tā, ja mēs runājam līdzībās par hokeju, būtu liels brīnums, ja Harijs Vītoliņš vārtos ieliktu kādu citu, bet ne Šilovu. Jo viņš ir labākais. Rinkēvičs ir labākais šobrīd un tāpēc man ir liela neizpratne, kāpēc pozīcijas partijas nedomāja valstiski?

Vēl man jautājums, kāpēc kandidāti paši, šinī gadījumā Pīlēna kungs, viņš taču varēja saprast, ka nevar politiskajiem spēkiem mēroties ar Rinkēviču. Viņš nav gatavs šim lielajam amatam. Bet nē, viņš tomēr domā, ka viņš var. Kāpēc viņš domā, ka viņš var? Tāpēc, ka viņš nesaprot šo žanru. Viņš nesaprot, ko nozīmē būt par Valsts prezidentu. Viņš to zina tik tā no grāmatām un žurnāliem, bet lai pildītu labi darbu situācijā, kad Eiropā karš, kad visa pasaules politiskā kultūra mainās, laikā, kad mēs nezinām, kā būs rītdien, mēs nezinām, kā beigsies karš Ukrainā un tā tālāk. Viņam taču nav tādi sakari ārzemēs, kādi ir politiskie sakari Rinkēvičam. Tāpēc es domāju, kā tu vari tā kandidēt uz tik augstiem amatiem, neapzinoties, ka tu nederētu tam amatam. 

Mums jau ir bijuši tādi prezidenti, kas absolūti neder, bet viņi gribēja būt prezidenti. Nu ar ko tas viss beidzās? Ar vienu termiņu.

Es nesaukšu uzvārdus. Mēs visi zinām, par ko mēs runājam. Man nepatīk, ka nav tādas valstiskas domāšanas, valstiskas attieksmes pret šo amatu, pret situāciju, kādā mēs visi šobrīd esam. Es domāju, politisko situāciju gan Latvijā, gan pasaulē.

Kāds ir jūsu vērtējums Egila Levita prezidentūras gadiem un kādēļ viņam neizdevās saņemt atbalstu otram termiņam?

Jānis Jurkāns: Es pazīstu Egilu Levitu kopš 1989. gada, viņš ļoti daudz palīdzēja arī man veidot ārpolitisko dienestu, viņam bija liela pieredze rakstīt dokumentus. Kā zinām, viņš arī 4. maija deklarāciju rakstīja, piedalījās tanī komandā.

Viņš bija ļoti vajadzīgs un lietderīgs tanī laikā, bet viņš nav prezidents, viņam nav prezidentam vajadzīgo kvalifikāciju. Viņš to nezināja. Viņš paļāvās tam, ka būs nācijas tēvs, visādiem tādiem lētiem lozungiem. Viņš vienkārši arī nesaprata, ko nozīmē būt par Valsts prezidentu, jo viņš nekad nav bijis tuvu tam amatam un droši vien viņa rakstura īpašības nepalīdzēja viņam, neļāva viņam būt. Viņš neauga līdz ar krēslu. Kādreiz ir tā, ka cilvēks iesēžas kādā krēslā, nav it kā gatavs šim darbam, bet līdz ar krēslu viņš izaug. Egils Levits neizauga prezidenta krēslā par prezidentu.

No jūsu iepriekš teiktā var saprast, ka jums ir pārliecība, ka Rīgas pils atslēgas turpmākos četrus gadus būs drošās rokās.

Jānis Jurkāns: Es esmu pārliecināts, jo Rinkēvičs ir stabils vīrs. Es, analizējot viņa izteikumus, viņa runas, saprotu, ka viņa pirmais uzstādījums, viens no uzstādījumiem būs - jādara kaut kas savādāk, un es pieņemu, viņš zina, kā tas ir - darīt kaut ko savādāk. 

Man nāk prātā līdzība ar Hariju Vītoliņu. Viņš pirms čempionāta ar saviem palīgiem runāja, teica - darām kaut ko citādi, mainām to, ko mēs esam darījuši līdz šim. Un viņi mainīja. Pēc tam Vītoliņš nosapņoja, ka viņiem ir medaļas. Sākumā domāja, ka tas tāds sapnis, kaut kas murgains un tā tālāk, bet tad kaut kā viena uzvara... Un jau viņš sāka ticēt vairāk tam savam sapnim, līdz beidzot viņš saprata, ka es esmu nosapņojis kaut ko, uz ko man tagad jāstrādā, un viņš strādāja, viņš strādāja. Daudz visādi piemēri, kur viņš ir minējis un stāstījis. Un

viņi dabūja medaļas tāpēc, ka viņš noticēja savam sapnim. Es pieņemu, ka Rinkēvičs arī varētu noticēt savam sapnim par Latvijas nākotni, Latvijas vietu Eiropas politikā un tā tālāk. Vismaz gribas viņam novēlēt, lai viņš dara citādāk un lai viņiem ir šis sapnis, šī vīzija. 

Runājot par Krievijas uzsākto karu Ukrainā, Jānis Jurkāns atzīst, ka nav ticējis, ka šāds karš būs, ka to varēs novērst diplomātija. Taču diplomāti izrādījās vājāki par militāristiem, kuri uzsāka karadarbību. 

Kādu jūs redzat Putina motivāciju sākt šo karu un šobrīd turpināt un cik tālu viņš ies? Mēs dzirdam arī šos draudus par kodolieroču pielietošanu.

Jānis Jurkāns: Es domāju, ka nevar uzvarēt valsti, kurai ir kodolieroči, tāpēc visas runas par to, ka Ukraina kaut kad, teju bez maz vai uzvarēs, es neticu. Starp citu, visi pasaules kari kas ir bijuši līdz šim, vienmēr ir izmantojuši kaut kādus jaunus ieročus. Tā tas bija Pirmā pasaules kara laikā, kad izmantoja gāzi, Otrā pasaules karā, sevišķi beidzoties, amerikāņi uzmeta Japānai atombumbas, un tas palīdzēja japāņiem ātrāk parakstīt miera līgumu. Tagad arī es pieņemu, ka,

nedod Dievs, ka Putins būs iedzīts bezizejā kaut kādā stūrī, viņš nepadosies, viņš pielietos savus taktiskos kodolieročus. Tas, ka Rietumos saka nē, nē, nu viņš baidīsies no iespējamā pasaules kara... Es domāju, ka tad, kad viņš to izdarīs, ja viņš to izdarīs, es domāju, ka tad Rietumi sapratīs, ka jārunā par pamieru.

Es nezinu tās formulas, kā tas varētu būt, bet es neticu, ka tad, kad Krievija, Putins pielietos taktiskos kodolieročus, būs atomkarš.

Jurkāna kungs, jūs pareizi sadzirdēju, jūsu vārdi bija - es neticu, ka Ukraina var uzvarēt šo karu.

Jānis Jurkāns: Jā, es neticu, jo tu nevari uzvarēt valsti, kurai ir kodolieroči.

Bet ukraiņi saka, viņiem pietiek ar to, ka padzen krievus no savas zemes.

Jānis Jurkāns: Es domāju, ka ar to varbūt, jā, viņiem pietiek, bet viņi jau grib atbrīvot arī Krimu. Arī grib atbrīvot pārņemt Luhansku un Donecku, tos apgabalus, kuri pagaidām ir Krievijas rokās. Ja ķersies sevišķi pie Krimas, es domāju, ka izšķirošais ģeogrāfiskais punkts ir Krima.

Ja mēģinās Krieviju padzīt no Krimas, būs atomkarš, tad krievi pielietos taktiskos kodolieročus. Manuprāt, nedod Dievs, protams. Es neticu, ka Putins vienkārši padosies un ies mājās, un pateiks pasaulei, piedodiet, es kļūdījos. Tā tas nenotiks.

--

Saruna ar Jāni Jurkānu notiek attālināti, jo viņš jau trešo gadu dzīvo Spānijā okeāna krastā. Viņš atklāj, ka Spāniju izvēlējies, jo patīk klimats, ēdiens un arī golfa sezona tur ir cauru gadu.

"Tā ir man viena no galvenajām nodarbēm - spēlēt golfu, jo tā ir nodarbe, kas palīdz novecot lēnāk," bilst Jānis Jurkāns.

"Man klājās labi, izņemot to, ka nevar nekādi dzīvot garām Latvijai. Esmu Latvijā, Latvijas politiskajā dzīvē, un, jāsaka atklāti, ļoti pārdzīvoju par to, kas Latvijā notiek, pareizāk sakot, kas nenotiek," atzīst bijušais politiķis. 

Kā jūs sekojat norisēm Latvijā, tie ir sociālie tīkli?

Jānis Jurkāns: Ir sociālie tīkli, ir draugi no iepriekšējā darba, cilvēki, kas vēl strādā Ārlietu ministrijā, valdībā un bijušie kolēģi. Daudz visādu draugu un paziņu, un cilvēki grib aprunāties.

Arī žurnālisti zvana aprunāties, prasa kādu viedokli par vienu vai otru notikumu. Tā kā es arī to izbaudu, es nemūku no sarunām par Latviju, par politiku, jo tad, kad tu esi bijis vairāk nekā trīsdesmit gadus politikā, tu jau no viņas nevar aiziet.