Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Mēs pārāk daudz ko noslepenojam, bet tas dod brīvāku ceļu dezinformācijai – uzskata bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš. Par dienestu britu armijā un kā saņēma karalienes apbalvojumu, par krieviem dzimtas saknēs un kā bērnībā plānoja Latvijas atbrīvošanu  – saruna ar drošības ekspertu Jāni Kažociņu Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesis pēdējā laikā publiski redzams un dzirdams daudz, komentējot aktuālākos starptautiskās politikas notikumus. Bet bija laiks, kad viņš sniedza labi ja vienu interviju pusgadā. Tas bija laiks, kad Jānis Kažociņš divus termiņus pēc kārtas vadīja vienu no Latvijas slepenākajiem dienestiem – Satversmes aizsardzības biroju. Dienesta specifikas dēļ par Jāņa Kažociņa gaitām un domām pēdējās desmitgadēs mēs publiski varējām uzzināt maz. Toties trimdas prese palīdz uzzināt daudz par viņu. Laikā, kad Jānim Kažociņam bija vien desmit gadu, viņš bija ļoti aktīvs dalībnieks Anglijas latviešu trimdas dzīvē. Desmit gadu vecumā Jānis spējis no galvas noskaitīt 150 latviešu tautasdziesmas, par to saņemot atzinību. Viņš aktīvi iesaistījās sava tēva Induļa rīkotajos Anglijas latviešu jauniešu pasākumos. Jau no pusaudža gadiem uzstājās arī ar referātiem, mudinot latviešu trimdas jaunatni izzināt savas tautas vēsturi, aicinot interesēties par politiku un daloties pārdomās, kā apkarot komunismu, lai Latvija atkal būtu brīva valsts.

Bijušais britu armijas ģenerālis, bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors, drošības jautājumu eksperts un arī latvju dainu zinātājs Jānis Kažociņš šodien ir raidījuma viesis.

Ar dainām arī sāksim - bērnībā 150 tautasdziesmas no galvas, cik jūs varētu noskaitīt tagad?

Jānis Kažociņš: Atklāti sakot, mums ar sievu ļoti patīk šad tad piesēsties pie klavierēm un padziedāt tautasdziesmas, ziņģes, šādas tādas dziesmas. Jo mums dziedāšana ir ļoti tuva bijusi gan viņas ģimenē, gan manā ģimenē. Un ņemot vērā, ka jau parādīsies vēlāk, mans vectēvs bija tieši saistīts ar koriem un komponēšanu, tad tas nav nekāds brīnums, ka gribas padziedāt.

Un ne vien padziedāt, skatos jaunības gados arī akordeons rokās turēts.

Jānis Kažociņš: Ne jau tikai tas, jo akordeons bija tad, kad tēvs nodibināja kopā ar Imanta Lieģa tēvu deju kopu "Ritenītis" Koventrijā. Sākumā, kad mēs to darījām, tēvs bija pasniedzējs - mācīja jauniešiem tautas dejas un es spēlēju uz klavierēm. Bet, protams, tas jau nekam neder. Tāpēc dabūjām beidzot akordeonu. Man bija jāiemācās spēlēt akordeonu, bet pēc tam es arī biju ērģelnieks laikam divās vai trijās latviešu draudzēs Lielbritānijā, luterāņu draudzēs, un spēlēju ērģeles dievkalpojumos. Tā kā mūzika ir vienmēr bijusi tuvu.

Par jūsu jaunības gaitām, arī par jūsu senčiem mēs vēl runāsim, arī par pasaules politikas notikumiem, bet man jau sen ir bijusi vēlēšanās pie iespējas pavaicāt, ko vispār nozīmē vadīt un ko nozīmē strādāt valsts drošības iestādēs, piemēram, Satversmes aizsardzības birojā? Tu zini daudz informācijas, kuru tev pie sevis ir jātur faktiski līdz kapa malai. Tu pat saviem tuvākajiem radiem tā īsti nevari stāstīt, kur tu strādā un ko tu darbā dari. Tu nevari, piemēram, būt soctīklos vai pat it kā tāds nieks – tev nevar būt veikalu atlaižu kartes, lai nekur tu neatstātu savas pēdas. Ko nozīmē strādāt drošības dienestos?

Jānis Kažociņš: Ja ir dienesta priekšnieks, tad tik traki īsti nav, jo dienesta priekšnieks ir pazīstams. Ja ir dienesta darbinieks, kuram varbūt ir jāveic operatīvie darbi, tad, protams, pēdas nedrīkst atstāt. Bet man ir jāsaka, ka tas man nebija nekas tik jauns, jo patiesībā man ir bijušas trīs dzīves. Vēl ir trešā. Pirmā - līdz universitātes beigšanai bija kā latviešu trimdiniekam lielā mērā latviešu vidē, bet dzīvojot Apvienotajā Karalistē. Otrs bija 30 gadi britu bruņotajos spēkos, kur man tiešām bija ļoti, ļoti uzmanīgi jādomā par to, ko es runāju un ar ko. Un tad Latvijā, tad jā - Satversmes aizsardzības birojā, protams. Un mana sieva Līvija. Viņa jau arī ļoti labi saprata, ka tas ir diezgan grūti, ka viņa redz, ka domā par kaut ko, bet stāstīt, kas tas ir un kāpēc pēkšņi ir no atvaļinājuma agri jāatgriežas un jātiekas ar cilvēkiem, bet skaidrojumu nekādu nav.

Bet tā ir, ka, ja tu izvēlies šo darbu strādāt valsts labā valsts drošības dienestā, tev daudz no kā arī jāatsakās un ka tu tiešām pat sievai vai vīram nedrīksti stāstīt, ko tu dari?

Jānis Kažociņš: Tie bieži vien ir valsts noslēpumi. Tanī pašā laikā es esmu kādus 30-40 [gadus], gandrīz pusgadsimtu darbojies ar valsts noslēpumiem gan Lielbritānijas, gan NATO, gan Latvijas kontekstā. Un, manuprāt, mēs klasificējam daudz, daudz, daudz par daudz, jo speciālo dienestu, sevišķo dienestu galvenais uzdevums ir dot valsts augstākajām amatpersonām tāda veida informāciju, kas ļauj viņiem pieņemt visizdevīgākos lēmumus valsts interesēs. Un lai to darītu, varbūt ne tikai pietiek dot informāciju valsts augstākajām amatpersonām, bet ir arī jāizglīto tauta, jo tā saikne starp politiskām aprindām un tautu visā Eiropā, es domāju, pat visā pasaulē, lēnām paliek tā plaisa paliek plašāka. Un, ja politiķi un pat dienesti neskaidro lietas cilvēkiem, tad viņi meklē risinājumus un atbildes soctīklos. Tad ir ļoti viegli viņus apmānīt ar….

Viltus ziņām.

Jānis Kažociņš: Iestāstīt visādas blēņas.

(..)

Komentējot pēdējos gadus - karu Ukrainā un Krievijas agresiju, vienmēr jūsu balsī dzirdu tādu mieru, pārliecību un drošību. Bet Putina agresija daudziem mūsu sabiedrībā ir radījusi nemieru, īpaši vecākajai paaudzei, kura piedzīvoja arī krievu okupāciju vai arī Sibīrijas moku ceļus. Kur rast mieru un kur rast pārliecību, ka mūsu Latvija būs drošībā?

Jānis Kažociņš: Tas ir atkarīgs no mums pašiem, tikpat daudz kā no Krievijas vadības. Es gribētu nerunāt tieši par to, kas notiek šinī brīdī, par politiskiem notikumiem, arī pārjūrā Amerikas Savienotās Valstīs, cik stabila ir Krievija. Bet par to, kā Krievija pati izturas. Un es salīdzinātu stāvokli, kurā mēs tagad esam, ar to, par kuru ziņoja ASV un Lielbritānijas dienesti pirms 2022.gada 24. februāra iebrukuma Ukrainā. Un viņi ļoti pareizi prognozēja mēnešiem iepriekš, ka būs iebrukums. Viņi ļoti pareizi prognozēja, ka tas iebrukums notiks un viņi apmēram divu nedēļu laikposmā to sagaidīja un tā arī bija. Un viņi pilnīgi, pilnīgi greizi prognozēja iznākumu. Kāpēc jūs domājat viņiem tas iznākuma prognoze bija tik greiza?

Droši vien briti un angļi nevarēja paredzēt, ka ukraiņi cīnīsies par savu zemi?

Jānis Kažociņš: Es domāju, ka atbilde, un man šeit nav nekāda klasificēta informācija, es domāju, atbilde ir daudz vienkāršāka, un tas ir, ka tie paši avoti, kas ir gan cilvēki, gan sakaru segmenta informācija, pareizi prognozēja abus divus tos un no tā viņi arī dabūja to, ko krievi paši ticēja, ka trīs dienu līdz divu nedēļu laikā viss būs cauri. 

(..) Ja krievu prognoze būtu piepildījusies, tad tagad mums nebūtu tikai tas pats, kas mums bija uz austrumu robežas pirms iebrukuma Ukrainā, kas bija jau milzīgs spēks, bet tam klāt vēl ukraiņu tauta, kurus varēja vienkārši paņemt tā, kā to dara Donbasā un likt karot pret Rietumiem. Un Ukrainas militārā tehnoloģija, ko viņi attīsta ļoti strauji tagad. Zelenskis teica, ka apmēram 40% no viņu militārām vajadzībām viņi ražo paši. Ja tas tagad būtu viss krieviem pie rokas, tad mums būtu diezgan slikti, jo mēs esam kā Rietumi vispār nogulējuši pēdējos 30 gadus pamatā. Mēs domājām, ka pasaule ir mainījusies un negribējām saskatīt, kāda Putina Krievija īstenībā ir un kādi ir viņu mērķi.

Bet tā īsā atbilde uz jautājumu - kur rast mieru, pārliecību, drošību šajos juku laikos?

Jānis Kažociņš: Gatavoties uz sliktāko un cerēt uz labāko. Un rīkoties tā, ja sliktākais notiek, lai mēs būtu gatavi, lai mēs varētu sevi aizsargāt, lai mums būtu sabiedrotie, ar kuriem mēs kopā varētu aizsargāties. Un, ja tas būs tik skaidri redzams, tad potenciālais ienaidnieks sapratīs, ka viņa zaudējumi būs daudz lielāki nekā potenciālie ieguvumi. Tā ir atturēšana. Un mums ir jāstrādā pie atturēšanas. Tādēļ valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka mums ir jāiet uz pieciem procentiem IKP aizsardzībai. Ļoti pareizi. Bet mums arī ir jāsaprot, ka ar bruņotajiem spēkiem vien nepietiek, jo visticamāk nākamais, ar ko mums būs jātiek galā, ir tas, ko sauc par hibrīduzbrukumiem, kas nav atklāti militāri uzbrukumi, bet citāda veida. Tā kā, piemēram, mūsu zemjūras kabeļu pārgriešana, pārraušana, to jau mēs esam piedzīvojuši un dažādi citi.

(..)

Es atgriežos pie jautājuma, ka virkne mēru, mēra kandidātu, īpaši Latgalē, viņi no Ukrainas jautājuma burtiski kratās nost, neko negrib, ka viņiem par to prasa.

Jānis Kažociņš: Tieši tā! Tas savā ziņā ir saprotams. Ir mums jāsaprot arī, ka mūsu krievi ir vecā paaudze - tā, kas bija valdošā tauta, un pēkšņi viņi vairs nav valdošā tauta. Viņiem jāmācās šī suņu valoda, latviešu valoda, kas viņiem grūti un negribas. Un kāda velna pēc viņiem tas būtu jādara? Viņiem ir tāds riebums pret to visu. Viņi šobrīd daudzi jau ir aizgājuši, īpaši vīriešu kārtas cilvēki ir aizgājuši aizsaulē, babuškas vēl paliek. Un otrā un trešā paaudze tā ciena tās babuškas, un babuškas vēl turās. Bet otrā trešā paaudze, izņemot vienu daļu un vienmēr tā daļa būs, viņiem svarīgāk ir, ka viņiem ir Eiropas Savienības pase kabatā, kas viņiem dod tādas iespējas, kuras krieviem nav kā Krievijas krieviem, un ka pie mums ir likumība. Un tas nozīmē, ka kāds no VDD [Valsts drošības dienests] nevar vienkārši pieiet pie viņiem vēlu vakarā mājās un teikt uzņēmējam: "Es tagad gribu 51% no tava uzņēmuma akcijām, ja tu man nedosi, tad tevi iesūdzēts tiesā un 99% iespēja, ka tu nonāksi cietumā." Mēs zinām, ka tā ir Krievijā. Tas vēl joprojām tā notiek. Un tā ir liela brīvība un cilvēkiem, kuri ir pieraduši pie tās brīvības, viņiem negribētos no tās atteikties.