Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

"Pirms izrādes man vajag to pusstundu, apmīļot skatuvi," tā saka aktieris Jānis Paukštello. Ar Raini teātrī viņam esot palaimējies un Jāzepu varētu nospēlēt kaut tagad. Par providenci dzīvē un lūgšanu spēku un kāpēc pats sev filmās liekas svešs cilvēks, saruna ar Jāni Paukštello Laikmeta krustpunktā.

Ziemassvētki ir arī ticības, piedošanas un lūgšanas laiks. “Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums” – tā reiz rakstīja Imants Ziedonis, un šis viņa dzejolis Latvijas Radio fonotēkā ir saglabāts aktiera Jāņa Paukštello balsī. Par lūgšanu un par piedošanu daudz ir runājis arī pats Jānis Paukštello, bet kā saka viņa mūža lomas varonis Jāzeps: “Ne laiks, ne liktenis sāpes neizdzēš”. 

Vīrišķīgs spēks un dziļums, arī trauslums un garīgs smalkums, un galvenais – cilvēcīgums. Šādi dažādos laikos ļaudis ir raksturojuši Jāni Paukštello. Arvīds Lasmanis no filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, Jāzeps no izrādes “Jāzeps un viņa brāļi”, vai Raimonds Paula "Cielaviņas" izpildījums. Tie ir pirmie darbi, kas daudziem nāk prātā, domājot par Jāni Paukštello. Paveikts ir ļoti daudz. Latvijas Radio fonotēkas meklētājā, ierakstot aktiera vārdu, var atrast ap 700 dažādu arhīva vienību. Ziemassvētkos aicinājumam uz sarunu ir atsaucies Jānis Paukštello.

Jau 30 gadu garumā tradīcija daudzās ģimenēs ir Ziemassvētkos televīzijā skatīties režisora Vara Braslas filmu "Ziemassvētku jampadracis", kur Jānis Paukštello ir Cīrulīšu ģimenes galva Valdemārs. Vai arī jūs paskatāties savas filmas?

Jānis Paukštello: Ar mani tā, ka ir ļoti dīvaina attieksme, skatoties uz sevi filmās tieši. Man liekas, ka tas ir kaut kāds cits cilvēks. Nezinu kāpēc. Streiča "Nenopietnajā cilvēkā" viena epizode bija jāpārfilmē, viņš teica: Jāni nāc paskaties, kas nav izdarīts. Es paskatījos un pēc tam teicu – nerādi man vairāk, es ticu tev, pasaki, ka jādara. Ir diezgan dīvaini skatīties uz sevi ekrānā un klausīties sevi, kad es dziedu. Katru filmu varbūt vienreiz esmu obligāti redzējis. Pieņemu, bet neskatos.

Un savā ģimenē ne īpaši esmu kopis to, ka viņu tēvs ir īpašs cilvēks,

vienmēr esmu audzinājis tādu attieksmi, ka tēvs ir tāds pats cilvēks, kā pārējie, tikai viņam ir tāda profesija, kas ir visu acu priekšā. Tas uzliek daudz pienākumu un mazliet sarežģī dzīvi, jo visu laiku esi kā palielināmā stikla priekšā, un tevi jebkurš var apskatīt. Kāds var uz tevi skatīties, un tu jau nezini, ko viņš par tevi domā.

Viss tas komplekss manī ir iekšā un man ir ļoti liela pietāte pret skatuvi, pārņem dažādas sajūtas, kad eju uz skatuves, īpaši kad esmu centrā. Es neliekuļoju, tā tas ir, tā īpaša vieta. Tā nav kā baznīcā altāris, bet lielāks, nozīmīgāks. Tāda vieta, kas mani mulsina mazliet, vienmēr mulsinājusi.

Šis Valdemārs "Ziemassvētku jampadracī" pēc dabas paskarbs, bet svētku laikā atmaigst, pie eglītes smaidīgs, dzied. Kā ir ar Jāni Paukštello?

Jānis Paukštello: Nu jā, Ziemassvētkos Esmu katolis, eju baznīcā un lūdzos katru ritu un katru vakaru. Nu un eglīte, elementārās Ziemassvētku dziesmas, un pīrāgi, zirņi, ko man bērni ne visai, bet arī pāris karotes jāapēd arī viņiem. Tas ir  labākais brīdis. Jāņos man ir mazliet skumji, Ziemassvētkos, ja vēl ir sniegs, tad viss manī pārvēršas.

Par ko tad Jāņos skumji?

Jānis Paukštello: Jo diena iet mazumā, un viss zāles leknums un dabas leknums ir nobriedis, daba ir gatava, lai rudenī dotu tālāko turpinājumu. Tad man nezin kāpēc ir mazliet skumji.

Ar izrādi "Čūsku vārdi" , ko veidojis kopā ar Kārli Arnoldu Avotu, Jānis Paukštello atkal ir atgriezies uz Dailes teātra skatuves. 

Jānis Paukštello: Īstenībā ir tā, ka neesmu atgriezies, esmu atkal teātr,. Man nekāda cita teātra nav bijis. Varbūt esmu pie Annas Eižvertiņas paskatījies, kā ir kad nav ne resursu, nekā, un tad tu aizej tur un paskaties, ka tavs teātris vienkārši ir priekš aktiera dieva dota dāvana.

Kādas bija sajūtas, atkal atgriežoties teātrī?

Jānis Paukštello: Juris Žagars man piedāvāja piedalīties Dailes kanonā.

Varēju, protams, varēju darīt to, ko daru, braukt savos koncertos Latvijā, uztaisīt ko jaunu un arī dziedāt. Bet tad es sapratu, ka man nebūs citas iespējas kā tikai šī, kad es varu darīt to, ko gribu.

Un mans labs eņģelis – draugs Juris Vaivods, ar kuru man ir ļoti labas attiecības, darba ziņā viņš tik daudz palīdzējis dziedāt un ar savu muzikālo klātbūtni visā pārējā, un viņš man palīdzēja. Mums bija arī citi – Poruks, kurš tomēr tik labi saderējas ar manu dvēseli, un tad mēs vienā brīdī nolēmām "Čūsku vārdi". Jo tas bija pārbaudīts variants vēl 80. gadu vidū. Ziedonis man teica. Viņš aulā veidoja tādu ciklu "Mans Rainis". Un viņš teica: "Jāni, es gribu, lai tu 25 minūtes runā bez jebkādiem režisoriem". Mēs ar viņu bijām strādājuši pie "Kunga un kalpa", pie "Poēmas par pienu" un pie "Tik un tā". Es reti par to runāju – man ir dikti labas attiecības ar Ziedoni, mēs esam runājuši par pasauli, viņš man ir izklāstījis savu pasaules uzskatu un tas ir nācis tikai par labu manam darbam teātrī un visam ko es daru.

Raidījumā skan fragments no Jāzepa monologa un Jānis Paukštello vārds vārdā tos atkārto līdzi.

Jānis Paukštello: Ja man dotu divas nedēļas laika, es varētu spēlēt Jāzepu mierīgi. Tāpēc arī ir "Čūsku vārdi". 

(..) 

Kādas bija domas, emocijas pirmajā izrādē, atkal ejot pie publikas teātrī?

Jānis Paukštello: Tas nav prātam aptverams. Pirmkārt, skatītāji bija ļoti tuvu. Nav jau tā, ka biju beidzis savas aktiera gaitas. Es dziedu un varu pastāstīt, kā tas notiek – runāju arī kaut ko nopietnu. Bet ka tik tuvu... un tik daudz pazīstamu cilvēku skatījās…

Īstenībā, ja ir kas nopietns, tad nelaižu nevienu klāt kādu pusstundu pirms, pamīļoju to skatuvi. Kā Pauls [Raimonds], kad iet pirms katra koncerta apmīļo tās klavieres, viņš apmīļo to skatuvi. Viņš iet uz katru koncertu vismaz 40 minūtes iepriekš. Es arī tā, es nelaižu nevienu klāt, "Jāzepā" es nelaidu nevienu klāt, tagad arī es aizeju apmīļot to mazo skatuvi, pasēžu viens, paskatos uz tām tukšajām vietām.

Jā, es lūdzos pirms katras izrādes no "Jāzepa" laikiem un pēc obligāti. Jo visi lūdzas pirms, un tad kad tas ir beidzies, aizmirst. Bet ja tev kaut kas nav iznācis, tev jāpasakās providencei, ka tev ir bijusi izdevība šādu lietu darīt.

Tā bija dīvaina atkalredzēšanās ar skatītājiem. Bezgala dīvaina. Pirmā izrāde bija mazliet nervoza, bet otrā jau aizgāja, kad varēja atvērties, bez jebkādiem stresiem. Tas nav stress vairs, iekšējais tremolo, par kuru Pāvuls teica – ja  tev tas vairs nav iekšā, tad jau tu neesi aktieris.   

Es  to nevaru pateikt – kā tas ir pēc septiņiem gadiem tik tuvu un ar nopietnu programmu. Ka tu zini, ka tas ir liels gabals un tā ir tik liela intensitāte – tā runāt un tik ilgi. Bet es biju pārliecināts, ka visu nolīdzinās Jāzepa, Potivāra un Jēkaba dialogs. Un Kārlis ir vienkārši fantastisks.