Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Tautas fronte ir manas dzīves spilgtākais posms, atzīst viens no tās dibinātājiem Jānis Škapars. Par pieredzēto karu jaunībā, kā kļuva par centrālkomitejas instruktoru, par gadiem "Literatūras un Mākslas" vadītāja krēslā, arī par peldēšanu līdz sirmam vecumam saruna ar Jāni Škaparu Laikmeta krustpunktā.

Šajā oktobrī aprit jau 35 gadi, kopš Latvijas Tautas frontes pirmā kongresa, kas tika rīkots 1988. gada 8. oktobrī. Dienu pirms lielā notikuma tiek izdota informācijas lapa „Atmoda”. Tajā Marina Kostaņeckas un Jānis Rukšāns ir parakstījušies zem šādiem vārdiem: „Tā stunda ir situsi, šodien izšķiras viss. Beidzot ir radusies iespēja nomest staļinisma un brežņevisma smago slogu. Tautas fronte aizstāv Latvijas pamatiedzīvotāju tiesības, kas likumīgi pieder katrai nācijai tās vēsturiski apdzīvotajā teritorijā. Tā stunda ir situsi – šodien vai nekad.”

Šobrīd jau izaugušas vairākas paaudzes, kuras par Atmodu un Tautas fronti var uzzināt vien no skolas vēstures stundām vai dokumentāliem raidījumiem, bet ļaudis, kas bija cieši klātesoši lielajos pārmaiņu procesos, šo mūsu neseno pagātni sauc par svētu laiku. Virkne atmodas kustības līderu ir uzrakstījuši savas atmiņas, un tajās tiek arī minēts, ka Jānis Škapars lielā mērā bija tas cilvēks, kurš izstrādāja Tautas frontes stratēģiju un taktiku Latvijas neatkarības atgūšanai. Pirms Atmodas perioda Jānis Škapars bija Rakstnieku savienības literatūras kritikas konsultants, vēl pirms tam 16 gadus vadīja laikrakstu „Literatūra un Māksla”, bet jaunības gados bija arī darbs komjaunatnē un kā partijas instruktoram viņa pārziņā bija kino nozare Padomju Latvijā.

Decembrī Jānim Škaparam apritēs 96 gadi, viņš arvien ar asu prātu seko visām mūsu laikmeta norisēm, un raidījums Laikmeta krustpunktā devās ciemos pie Jāņa Škapara Carnikavas pusē.

Kā jums šodien klājas?

Jānis Škapars: Klājas kā jau 96-gadniekam. Cenšos šajā vecumā, cik tik iespējams, arī pats kaut ko darīt, man tad labāka pašapziņa, ja tas nav jādara manai meitai, bet es varu pats padarīt. Pamata apgādi – sagādā zāles vienmēr, tā ļoti rūpējās Inese, mana meita, un tā var būt man ir laba izdevība, ka viņa var savos gados daudz man palīdzēt. Citādāk man jau, protams, klātos grūtāk. Bet šeit klājas labi vēl tāpēc, ka pie dabas es dzīvoju un es domāju stādu sev uzdevumu katru dienu pāris reizes izmest pamatīgu loku dabā, tas ceļ veselību.

Škapara kungs, kad jums bija 80 gadu jubileja, jūs intervijā teicāt, ka ļoti svarīgas ir kustības, gan garīgas, gan miesīgas. Es saprotu, ka jūs arvien esat kustībā un katru dienu.

Jānis Škapars: Es domāju mazliet citādāk, es domāju, ka garīgais un tas, ko domā smadzenes, ir jālīdzsvaro ar fizisko, tas, ko dara kājas un rokas un tamlīdzīgi. Cilvēkam, vismaz tagad jau man ir pārliecība, ir jākustas, lai viņš dzīvotu. Tas veicina asinsriti, un tas veicina visu. Organizē arī darbaspējas. Es vienmēr esmu bijis par to, ka garīgais ir jālīdzsvaro ar fizisko.

Kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas aizritējuši jau 35 gadi. Mēs runājām pirms brīža par kara laiku, par jūsu bērnības gadiem, tie ir trīsdesmitie četrdesmitie gadi. Bet vai Tautas frontes dibināšana nu jau arī ir diezgan tāla pagātne, vai arvien šīs epizodes jums ir tā spilgti acu priekšā?

Jānis Škapars: Viņa ir gan spilgta, gan arī tālāka. Gadi jau kaut ko dzēš, gadi dzēš asos stūrus un tamlīdzīgi.

Bet Tautas fronte ir manas dzīves tomēr tas spilgtākais posms. It īpaši tagad karš starp Krieviju un Ukrainu palīdz atmiņai atgādināt, ko nozīmē mūsu tie gadi. Ka mums izdevās dabūt brīvību, neatkarību toreiz. Ukraina bija diezgan aktīva toreiz, bet par brīvību viņi cīnās tagad.

Tautas fronte ir spilgtā atmiņā, tāpēc ka tas bija mūsu milzīgs darbs un bieži uz augsta riska pakāpes arī, kas mūs pašus bieži satrauca. Mēs zinājām, ka kādā brīdī var būt kaut kas negaidīts un tamlīdzīgi. Mums var būt gāja veiksmīgāk tāpēc, ka visa apkārtējā situācija toreiz bija nemierīgāka, pretrunu pilna.

It īpaši padomju sabiedrība, dzīvot tā vairs viņa nevarēja, kā viņa dzīvoja. Tās man pierakstīts gan manās dienasgrāmatās, gan arī dažādos materiālos par "Literatūru un Mākslu". Bija skaidrs, ka kaut kas jādara, kaut kam jāmainās. Tomēr tā tautas aktivitāte trešajā atmodā ir milzīga, tauta arī gaidīja. Dažreiz saka, ka var atkal kaut kas līdzīgs atkārtoties. Tādi laikmeti, kā Tautas frontes laiks - ne tik bieži. Tur jānobriest situācijai, lai tauta būtu gatava. Iedomājieties, lai tūkstoši nāktu ielās, lai tūkstoši un desmit tūkstoši, nu simt tūkstoši nāca no tautas un gāja Daugavmalā uz mītiņiem. Mītiņš pēc būtības toreiz bija sava veida karš, un spēcīgākos viļņus šīs akcijas deva tad, kad mēs saskaņoti ar lietuviešiem un igauņiem to darījām. Tad mums visvairāk veicās. To tomēr respektēja. Labums vēl mums bija mūsu ceļa izvēle. Mēs izvēlējāmies parlamentāro ceļu diezgan agri. Tas bija izdevīgāk  tāpēc, ka toreiz bija tādi notikumi, it kā demokrātiski notikumi, kas mums ļāva brīvāk darboties šādā virzienā.

Palasot tā laika vēstures materiālus par Tautas frontes dibināšanu, redzu, ka viena daļa Tautas frontes dibinātāju uzskatīja, ka varbūt tie procesi ir jāvirza lēnāk, citi, gluži pretēji, teica, ka mums ir jāprasa maksimāli daudz un uzreiz pilnīga neatkarība. Un tad bija arī tādi, kuri izvēlējās vidusceļu. Pa kuru no šiem ceļiem gājāt jūs?

Jānis Škapars: Es neteiktu, ka to varētu saukt pa vidusceļu. Es jau toreiz uzskatīju, ka galvenais nevis izkliegt kaut kādu lozungu, bet galvenais, lai uzvarētu mūsu mērķi. Programmu un paņēmienus, ceļu izvēlieties tādu, lai mēs varētu uzvarēt. Jo nebija svarīgi izkliegt kaut kādu  ļoti, ļoti radikāli, šķietami radikālu programmu, tur nevar panākt nekā. Nebija pareizi arī tas, ka daži arī vardarbību pieļāva. Tā bija priekš Latvijas nereāla lieta, vardarbība, jo Latvijā bija milzīga armija, Baltijas kara apgabals, militārās iestādes dažādas, arī drošības iestādes, mēs būtu daudz cilvēku zaudējuši, ļoti, ļoti daudz.

Es esmu runājis ar vairākiem bijušajiem tautfrontiešiem, arī šajā raidījumā, un viņi diemžēl tagad ar nožēlu secina, ka toreiz ļoti ātri tos ideālistus pabīdīja malā, tad, kad Latvija atguva neatkarību, tad tautfrontieši vairs tā īsti dažkārt nebija vajadzīgi. 

Jānis Škapars: Jā, šis laiks pēc Tautas frontes, pēc Latvijas neatkarības nodibināšanas, pēc otrā kongresa ir pagājis, mainoties situācijām, jo viens no būtiskiem jautājumiem – privatizācija – daudzus ideālus pārņēma savās interesēs, detalizēja un pārvirzīja uz attiecīgo spēku interesēm. 

Vēl ir viens no jautājumiem, kas bija ļoti akūts Latvijai, tas ir okupācija un cittautiešu daudzums Latvijā. Tas ir ārkārtīgi liels šis procents, un pa tiem gadiem, gandrīz 50 gadus valdīja Maskava, un Latvijā bija ieviesta ļoti spēcīga cittautiešu ietekme, viņiem bija lielākie īpašumi, viņiem bija lielākās bagātības, lielākie uzņēmumi bija viņu rīcībā. Un deformēja šī procesa gaitā daudz ko. Bet pamatos man, kā vienam no tautfrontiešiem, spēlē lielu lomu tas, ka mēs esam tomēr brīvi, tomēr pamatos mēs atbrīvojamies no Maskavas saitēm. Arī arī šis pēdējais posms, pēdējais karš, kas mums tepat aiz robežas notiek, liecina, ka tā bija liela lieta, ka mums izdevās uzvarēt, kaut gan teikšu, ka daudzos gadījumos mums nācās iet uz kompromisiem tur, kur varbūt citādāk it kā nevajadzētu tā būt. Bet mums vajadzēja panākt, lai Latvija ārpus PSRS būtu, tas bija pats galvenais. Tomēr pats kaitīgākais bija tas pēc otrā pasaules kara, ka Padomju Savienībā būtībā ieviesies centralizētu Maskavas varu visās tajās tā saucamajās republikās.

Jūs pieminat cittautiešus. Dažkārt var dzirdēt no cilvēkiem, kuri saka, jā, mēs esam krievi, bet mēs toreiz arī gājām uz demonstrācijām krastmalā. Mēs balsojām par neatkarīgu Latviju un neatkarīgā Latvija mūs, krievus, tā kā atstūma. Ko jūs redzat, kā mums vajadzēja, kā tagad saka, integrēt cittautiešus? 

Jānis Škapars: Mums vienkārši vajadzēja ar daudz ko rēķināties. Jebkurā karā jārēķinās ar spēku samēriem, man liekas, tā jāvērtē arī tie notikumi. Tas būtībā… lai tas ir karš politiskajā līmenī, bet arī tas bija karš un bieži tas pārvērtās par īstenu karu, sevišķi jau var teikt pirmajā Latvijas neatkarības gadā - 1991. gadā.

Bet ko jūs redzat, kā mums vajadzēja Latvijā dzīvojošos krievus un citas tautības iesaistīt, lai arvien nebūtu tik daudz cilvēku, kuri nav lojāli pret mūsu valsti arī šodien?

Jānis Škapars: Es gribu teikt, ka mēs cittautiešus vairāk iesaistīt, aktīvāk iesaistīt nevarējām, kā to darījām, jo mūsu pašu spēki bija nepietiekami. Es gribu teikt, mūsu pārākums bija tas, ka latvieši atmodās pirmie, tāpēc latviešu aktivitāte bija milzīga. Tie, kas dzīvoja tajā laikā, atceras, kāda izskatījās Daugavas krastmala, Daugavas tilti tur, Rīgā, un visas tās sanāksmes. Latvieši atmodās pirmie un bija ļoti spēcīgi savā atmodā.