Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Beidzot jūtos brīvs, pārāk ilgi biju tāds staigājošais simbols tautu draudzībai, saka nu jau bijušais "Saskaņas" līderis Jānis Urbanovičs. Par meliorāciju un komjaunieša karjeru, Krieviju, Elksniņu un godīgumu pret vēlētājiem un to, ko darina savā galdnieka darbnīcā saruna ar Jāni Urbanoviču.

Neviens no līdz šim raidījumā Laikmeta krustpunktā intervētajiem nevar lepoties ar tādu politisko stāžu, kāds ir Jānis Urbanovičam. Kopš neatkarības atgūšanas viņš ir bijis deviņu Saeimu deputāts, viņš ir vadījis politisko spēku, kuram nosaukumi ir mainījušies, taču nemainīgi "Saskaņa" bija vēlēšanu uzvarētājs un partiju reitingu līderis. 

2011. gada 11. Saeimas vēlēšanās Jānis Urbanovičs saņēma visvairāk plusu no visiem politiķiem, kas kandidēja – gandrīz 50 tūkstošus. Pēdējās Saeimas vēlēšanās 2022. gada rudenī bija vien nepilni seši tūkstoši plusu un politiskā sagrāve – "Saskaņa" Saeimā neiekļuva. 

Par kāpieniem un kritieniem politikā, par latviešiem un krieviem, par komjaunatnes vadītāja karjeru un arī par tiem laikiem, kad gados ļoti jaunais Jānis Urbanovičs bija priekšzīmīgs Rēzeknes 22. pārvietojamās mehanizētās kolonnas jeb melioratoru darbu vadītājs ar inženiera-hidrotehniķa augstskolas diplomu saruna ar Jānis Urbanoviču.

Jānis Urbanovičs vairs nav aktīvajā politikā un arī vairs nav partijas "Saskaņa" vadībā. Vai pēc 30 gadiem aktīvajā politikā sākat sarast ar domu, ka ir arī dzīve ārpus Saeimas un politikas?

Jānis Urbanovičs: Ir un daudz labāka un brīnišķīgāka [sajūta]. Mani kolēģi juta un redzēja, un es neslēpu, ka nemaz nevēlos mēģināt laimi šajās Saeimas vēlēšanās. Taču es arī negribēju traucēt, tāpēc arī piedalījis. Es piedalījos kā stūmējs, citiem palīdzētājs, nevis vilcējs, ko dara līderi. (..) Es biju neizdevīgs kā līderis, jo negribēju būt par Saeimas deputātu.

Šis brīdis, kāds man ir tagad, nav negaidīts, tas ir gaidīts. Esmu sen pelnījis šādu brīvību.

Vienā brīdī tu zaudē vēlēšanās un tu esi brīvs, brīvs no tām atkarībām, ko nes katrs cilvēks. Ciest nevaru konfliktus, līdz pēdējam ciešos, pirms šķiros ar kādu kolēģi. Domās un vārdos es nekad neesmu bijis izvēlīgs un nebremzēju, bet kaut kādā šķiršanās pasākumā es velku līdz pēdējām.

Es esmu neatkarīgs tagad un izbaudu to, man patīk tas stāvoklis, ka no manis nekas nav atkarīgs un varu neuztraukties. Es izmantoju šo iespēju un nekādā gadījumā ne ar padomiem vai kritiku netraucēšu. Ceru, ka drīz saviem radiem un draugiem vairs nebūšu politiski ietekmīga persona, lai viņiem netraucētu.

Glorija Grevcova - vēl pirms gada praktiski nevienam nezināma tika Saeimā, Jānis Urbanovičs – nē.

Jānis Urbanovičs: Tas ir tikai godīgi, es esmu apnicis savam vēlētājam un mans vēlētājs ir apjucis arī pēc Ukrainas nelaimes, kur es izvēlējos viennozīmīgu pozīciju. Sapratu, melnbaltais laiks ir sācies, nevaru būt pa vidu, bet varu izvēlēties kaut kādus bet, tāpēc agri, jau 24. [februāra] rītā, dodoties uz plenārsēdi, uz Vanšu tilta tos trīs teikumus uzrakstīju.

Gribēju to izdarīt ātri, lai nebūtu tas, kuram žurnālisti jautās, kāds ir jūsu viedokli. Neviens no valdošās koalīcijas ministriem un deputātiem to neizdarīja ātrāk. Es ar to lepojos.

Otrs iemesls bija daudz praktiskāks. Es zināju, kāda man ir valde, kurā būtu jāapspriež šādi paziņojumi, baidījos, ka debates ievilksies. Viņu dēļ uzņēmos šādu risku, tāpēc mani ienīda, mani nolādēja mani bijušie atbalstītāji. Tad sākās iešana projām. Tad nāca klāt vēl dažādas lietas, šis bija tas, kas iekustināja. Mēs retorikā Latvijas krieviem bijām neefektīvi – visu laiku piedāvājām dialogu, bet latviešu galā sarunu partneri neradās, latviskās partijas drīzāk to uzskatīja par vājumu, ka gājām uz kompromisu. Efektīvi mēs nebijām. Mēģinājām un centāmies, bet tas apnīk cilvēkiem, un arī sejas apnīk.

Jaunie drosmīgie tad nāca – nav svarīgi, vai viņiem noticēja, vai tā ir Glorija Grecova vai Rosļikovs vai citi. Viņi runā drosmīgi, bet vismaz viņiem ir duka, nevis par šitiem, kuri tur gulšņā.

(..) Man gribējās paskatīties uz politiku no malas un pamēģināt sevi citās jomās, pierādīt pašam sev un citiem, ka neesmu "mēbele parlamentā", kuram atliek uztetovēt tikai inventarizācijas zīmi.

Bez tam ievēroju, ka man krīt uz nerviem – mainās cilvēki, runas nē un darbi arī nē. Vajag paiet malā un lai nāk tie, kas tic. Es sāku vienubrīd neticēt, ka parlamentārisms ir spējīgs vadīt procesus Latvijā.

2022. gada 24. februāra rītā Jānis Urbanovičs paziņoja: "Mūsdienu Krievijas vara ir apzināti izvēlējusies sākt karu Eiropā, ar ieročiem vērsties pret saviem brāļiem un māsām Ukrainā. Veselais saprāts nav uzvarējis. Ceru, ka Ukrainas tautai pietiks spēka aizstāvēt savu zemi un savu cilvēkus. Sagaidu, ka visa Eiropa vienota un bez vilcināšanās nostāsies Ukrainas atbalstam.”

Šie vārdi - jūs pats sapratāt, ka tas ir jāpasaka un apzinājāties, ko tas var nozīmēt vēlēšanu gadā? Kā jūs pie šiem vārdiem nonācāt?

Jānis Urbanovičs: Tā nav vienīgā reize, kad es sev uzsitu uz pleca. Bet jau teicu – nesapņoju par politiskās karjeras turpināšanu un vienkārši godīgi pildīju savus deputāta pienākumus. Varbūt tādēļ biju brīvāks par citiem. Bet tajā brīdī, kad sāku formulēt un diktēt šo domu sekretārei, es vispār neko nedomāju, man bija skaidrs, ka tas vienkārši jāizdara. Turklāt jāizdara man. Jo es biju tāds kā staigājošs simbols tautu draudzībai, vēlmei veidot iespējami labākas attiecības ar Krieviju. Es 20 gadus vadīju domnīcu "Baltijas forums", kur brauca no Rietumiem un Krievijas delegācijas, kas savā starpā varbūt nesveicinājās, kur mēģinājām būt lietas kursā, kas notiek Krievijā. Ne tāpēc, ka gribēju patikt Krievijas krieviem, bet tāpēc ka blakus liels kaimiņi – milzīga tautsaimnieciska govs, kur mēs varam visu nopirkt un pārdot utt.

No kolēģiem bija vai nu atbalstoša reakcija vai nebija.

No kuriem nebija reakcijas?

Jānis Urbanovičs: Esmu sev pateicis – netraucēšu partijai, es nedošu viņiem padomus, neuzbāzīšos un ne publiski. Es zinu, cik viņiem tagad ir viegli. Es nejokoju, viņiem tagad ir vieglāk nekā tad, ja mēs būtu tikuši Saeimā ar kādu mazāku skaitu. Turpinātos slinkošanas un politiskās patērēšanas laiks. Citiem tas ir sen pierasts, citi pie tā pieradīs. Negribēju, lai "Saskaņa" nomirtu tādā lēnā nāvē, labāk lai ir šis te stress.

Ar ko beigsies karš Krievijā, karš Ukrainā?

Jānis Urbanovičs: Gribētu lai karš beidzas ar izmainītu Krieviju, bez tā nebūs labi nekam, īpaši jau Krievijai. Bet tad būs arī Latvijas krieviem labi, mainīsies tā dzimtene, kurā viņi nav bijuši. Tas būtu liels atspaids. Tikai man liekas, ka tas karš būs garš diemžēl un mums pašiem šeit būs jāizcīna savas cīņas par saticību. Reālas cīņas par saticību, par integrētu pilsonisku sabiedrību, kurā visi ir svarīgi, vēlami, gaidīti un cienījami.

Ceru ka nākošajā kadencē, lai kurš kļūtu par valsts prezidentu, viņš beidzot par šo mudinās visus varnešus darboties. Ceru ka izdosies, nesagaidot kara beigas, izkarot šo karu par mieru Latvijai. 

Runājot par dzīvi pēc politikas, jau 80. gados kādā intervijā teicis, ja būs neinteresējoši procesi, griezīs koku. 

Jānis Urbanovičs: Pilna māja ar tādiem mošķiem, ko esmu uztaisījis pa šiem gadiem, gan Rīgā, gan Rēzeknē. Man tas ļoti patīk. Nekad nezini, ko uztaisīsi, kad sāc, ar nazīti sākumā, pēc tam vajag kaltu, tad urbi, pēc tam ēveli. Nezini, kas būs , bet tā pati darbošanās ar pirkstiņiem man patīk.

Paralēli augstskolai pabeidzu arī kursos daiļgaldnieka profesiju, mēbeles tur taisījām. Mans diplomdarbs bija zārks.

(..) Man ir neliela darbnīciņa, kur esmu biežs viesis. Nav apkurināma, tāpēc gaidu kad būs pavasaris, es atkal varēšu kaut ko sameistarot.