Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Ir sajūta, ka esam iebraukuši ļoti seklos ūdeņos, nevirzāmies mērķtiecīgi un trūkst cilvēku, kuriem gribam uzticēties, tā vietā ir virspusēja vāvuļošana – tādas pārdomas ir mācītājam Jurim Cālītim. Par iecietību sabiedrībā un baznīcā, par brālēnu padomju disidentu un bērniem "Zvanniekos", arī par Jēzus seju un eņģeļiem – saruna ar Juri Cālīti Laikmeta krustpunktā.

"Tagad visā pasaulē ir tāds ļoti dīvains brīdis. To sāka veidot, piemēram, tāda parādība kā prezidents Tramps – ar savu negodīgumu, melošanu, egocentrismu. Cilvēki redzēja, ka var pārkāpt robežas – viņš var pārkāpt robežas, un mēs arī varam pārkāpt. Šajā satrakotajā gaisotnē ar karu Ukrainā mēs esam uzvandīti. Un vienīgais, kā mēs varam neļaut, lai mūs aizskalo, ir ievilkt elpu.  Mums ir drusku jānomierinās, mazāk agresijas, vairāk pacietības un pārdomu.” Tā laiku, kurā tagad dzīvojam, raksturo mācītājs Juris Cālītis.

Viņš ir dzimis ulmaņlaikos, kā bērns redzējis karu un krievu okupācijā zaudējis tēvu. Juris izstaigājis daudzus trimdas latviešu ceļus un pēc neatkarības atgūšanas atgriezās Latvijā. Dzīves ceļā pats pieredzējis kāpumus un kritumus. Viņš ir mēģinājis palīdzēt piecelties daudziem, kuri dzīves pamatu ir zaudējuši. Zvannieku mājās Cēsu pusē siltums, atbalsts un Dieva mīlestība dota jaunajiem vecākiem un viņu atvasēm. 

Šajā satrakotajā laikā mums ir jāievelk elpa, tāds ir jūsu padoms, un ļaudis var vaicāt, kā var ievilkt elpu, ja netālu notiek karš; kā var ievilkt elpu, ja sociālajos medijos kāds ieraksts var uzjundīt emocijas; kā var ievilkt elpu, ja kādam tuvam cilvēkam šobrīd neiet labi. Kāds ir jūsu padoms, kā nomierināties un kā aizskalot šo agresiju, kas ir apkārt?

Juris Cālītis: Tas viss ir ļoti grūti, nav tādas vienkāršas atbildes vai receptes, nav arī tāda ātra terapeitiska padoma, kā mēs varam sevi sakārtot. Jo patiesībā beigu beigās tas ir saistīts ar to, kā mēs noformējam visu savu dzīvi. Tas nav tikai tāds elpas ievilciens uz kādiem atsevišķiem notikumiem, brīžiem, bet tam kā mēs savienojam lietas ap sevi. Un tas nav vienā brīdī, un tas nav kādā atsevišķā trauksmes reizē, bet tas ir kaut kas, kas ir jādara visu laiku. Mēs jau to darām visu laiku, jo visi cilvēki arī pat, ka ir ļoti grūti, mums ir tās lietas, ar kurām mēs ap sevi veidojam tādu redzējumu, tādu miera zonu. To mēs darām ar ar sportu, ar izklaidi, ar mūziku, ar reliģiju, un tas jautājums vienmēr ir, vai tas, ko mēs esam izvēlējušies kā šo veidotājbalstu, vai tas ir noturīgs? Un tāpēc es esmu mācītājs, man ir ļoti svarīgi, ka cilvēki atrod, ka viņam ir vajadzīgi arvien plašāk šie…  tā kā ūdenī virpuļi  –  tu iemet akmeni un un tie vilnīši iet arvien plašāk un plašāk. Tā tas ir mūsu dzīvē. Arī mēs esam iemesti kaut kur. Un tad mēs veidojam ap sevi tos pirmos vilnīšus – ģimene, bērni, darbs, izpriecas, kaut kas, kas mūs aizrauj, bet beigu beigās mums vajag to plašāko horizontu. Un es domāju, tas vienīgais padoms, ko es varu dot, ir ka mēs arvien saprotam, kas mums ir nepieciešams un ka mēs tā pārvērtējam – kas ir mani šie apkārtējie balsti.

Juri, no pēdējā laika notikumiem es jums palūgšu vienu notikumu, kas jūs ir mierinājis, devis šo atelpu, un varbūt arī kādu vienu, kas gluži pretēji ir uzjundījis dusmas vai negācijas, jo es domāju, ka arī mācītāji mēdz būt pikti un nīgri, vai dusmīgi par kaut ko, kas notiek mūsu pasaulē apkārt.

Juris Cālītis: Protams. Vieglāk ir sākt ar nīgrumu. Es domāju, visiem ir cerība, ka mēs Latvijā, vai arī citur dzīvojam, ka mēs varam paļauties uz tiem cilvēkiem, kam esam uzticējuši savu plašāku dzīves sakārtot – politiķi, tie, kas ir atbildīgi par administrāciju un sakārtošanu. Un mani visvairāk satrauc, ka… un es neesmu drošs, vai tas ir tikai mans subjektīvs redzējums, bet man tāda sajūta, ka mēs esam iebraukuši ar mūsu valsts vadības resursiem tādos… Nu ļoti seklos ūdeņos, ka mēs nebraucam nekur tā mērķtiecīgi, kur ir tāds viegls brauciens ar laivu vai ar kuģi, mēs kaut kā laipojam pa tādām dubļu peļķēm. Mani tas ļoti satrauc, ka mums trūkst cilvēku, kuriem mēs gribam uzticēties.

Jūs sakāt – mēs, jūs nesakāt viņi, politiķi, bet mēs, visa sabiedrība.

Juris Cālītis: Visa sabiedrība, tieši tā, jo mēs jau visi esam tajā pašā kuģī. Jautājums ir, kas ir tie kapteiņi un tā apkalpe, kas šo kuģi tur. Mēs jau tur esam pasažieri. Dažiem no mums varbūt ir kaut kādi amati un pienākumi, bet visumā mēs gribam, lai kāds tur augšā zina stūrēt un redz avārijas briesmas un tā tālāk. Un man tāda sajūta par šo sarūgtinājumu ir, ka šajā laikā cilvēki runā tukšu runāšanu, kur mēs sagaidām, ka būtu kaut kāda … ne jau risinājumi, bet saturīga sasaiste ar tautu, ar mūsu grūtībām un nevis kaut kādi vieglie apsolījumi un tā virspusējā vāvuļošana. Tas, kas mani visvairāk nodarbina, ka es tā klausos, ka es nedzirdu, ka lietas tiek vestas dziļumā.

Es saklausu, ka, piemēram, vakarā, skatoties televīzijas ziņas, jūs tur dzirdat arī daudz vāvuļošanas.

Juris Cālītis: Negribēja inkriminēt tikai kaut kādu vienu sektoru. Es jau es jau tāpat turu atbildīgus it sevišķi tos cilvēkus, kam ir atbildība par garīgo veselību  – tās ir baznīcas, mācītāji, visas konfesijas. Es tur arī neredzu, ka nāktu ar kaut kādu palīdzošo terapeitisku padomu un balstu. Tas mani skumdina visvairāk, jo es domāju, ka visur jau vajadzīgi šie cilvēki ar plašāku redzi un kam ir lielāka atbildība, ka viņi arī ar šo atbildību nāk talkā.

Nu par prieku  –  man nav grūti, jo es patiesībā dzīvoju vienā tādā prieka oāzē, un tas ir pie maniem jauniešiem un bērniem Zvanniekos. Viņi ir ļoti problemātiski, kā jau visi, arī visparastākās ģimenēs bērni un jaunieši. Bet kaut kā mēs esam ar sievu visu laiku konstatējuši, cik mums ir brīnišķīgi jaunieši, kas ir tā  – prasi kaut ko darīt, uzreiz atsaucās nevis ar garu ģīmi velkas, bet dara un stāv līdzās. Un es jūtos ļoti…

Prieks to dzirdēt, jo tagad ir stereotips, ka mūsdienu jauniešus nekas neinteresē, ir tikai telefons un "tiktoks"…

Juris Cālītis: Tas jau nāk līdzi, bet nē, nav tā, nav tā. Bet es domāju, kad piemin "tiktoku" un visu pārējo, viedtelefonus. Ka ir tiešām jādod jauniešiem iespēja, ka viņi var pieskarties īstai dzīvei, un mēs to darām. Mēs uzskatām, piemēram, ka ir ļoti svarīgi, ka jauniešiem ir visādas iespējas iziet ārā, kur telefonus nevar lietot. Sports, mūzika, dejas, pastaigas, slēpošana, vienalga ko, ka tikai ir brīdis, kad jānoliek tas pie malas un tu esi kaut kā īstā telpā.