Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Mēs varam nonākt pilnīgi sintētiskā murgu pasaulē, ja nepieskatīsim, kā mākslīgais intelekts tiek kontrolēts – domā žurnālists Juris Kaža, un cer, ka žurnālistus tas tomēr neaizstās. Par studentu nemieriem Amerikā sešdesmitajos gados un klaida latviešu ķildām, par vēsturisko lidojumu virs Baltijas ceļa, darbu radio "Brīvā Eiropa" un to, kādu redz Latviju pēc 10 gadiem, saruna ar Juri Kažu Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma sākumā citāts: “2016.gads. Baltijas federācija ziņo, ka Krievija sapulcējusi militārās vienības pierobežas joslā, prasot uzlabot tranzīta tiesības uz Baltijas ostām. Baltija paziņo, ka nav ar mieru turpināt sarunas ar Krieviju zem jebkāda spiediena un dislocē ap 150 000 savu vīru pie Austrumu robežas. Baltijas federācijas priekšsēde Elita Briede paziņo: "Lai Maskava nesapņo, ka atkārtosies pēdējā gadsimteņa kauns, 1940.gads. Mēs sevi aizstāvēsim ar visu nepieciešamo. Virs Latgales tiek notriektas divas krievu kara lidmašīnas, viena iegāžas kādā kooperatīva fermas centrā, nogalinot 30 civilistus, galvenokārt krievu tautības Latvijas pilsoņus."

Šis ir citāts no laikraksta “Brīvā Latvija”, kurš tolaik tika izdots Minhenē un šīs rindas ir publicētas tālajā 1989.gadā, laikā kad Latvija vēl bija padomju okupācijā. Raksta nosaukums - “Latvijas nākotne, iespējamais scenārijs. Jura Kažas fantāzijas stāsts”.

Šo pirms 35 gadiem tapušo fantāziju autors, žurnālists Juris Kaža šodien ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis.

Bieži Tevi gadu garumā esmu intervējis, bet parasti tie ir īsi jautājumi par medijiem vai komunikāciju. Šoreiz – par Tevi pašu. Bet mūsu saruna skan dienā, kad notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tu sadarbojies ar vairākām lielām pasaules ziņu redakcijām. Vai tev šī arī būs darbadiena viņiem interesēs, kā Latvijā balso? 

Juris Kaža: Nosacīti. Aģentūra, kurā es tagad strādāju, saucas "EFE". Tā ir Spānijas ziņu aģentūra, un atbildīgā redakcija, kurai es atbildu un sūtu savus materiālus, ir Berlīnē, un viņi, protams, vēro, kas notiek Vācijā, un, protams, viņi arī vēro, kas notiek Spānijā. Un varu tikai citēt vienu tādu īsu sarunu ar savu redaktori – es viņai aizsūtīju jaunākos skaitļus, cik iepriekš nobalsojuši Lietuvā un Igaunijā, Latvijas skaitļu vēl nebija. Un teicu, te ir tas, kāda ir vēlētāju darbība šajās trīs "mazajās pelītēs". Jo mums tas deputātu skaits ir neliels un mūsu īpatsvars Eiropas Parlamentā ir arī neliels. Protams, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpatsvars politiski tādos jautājumos, kā ārējā drošība un Krievija un tā, ir varbūt pieaudzis krietni pēdējos gados, bet nu Eiropas Parlamentā mēs neesam īpaši interesanti.

Pats iesi šodien balsot?

Juris Kaža: Protams.

Mēs vēlēšanu dienā īpaši nevaram minēt ne partijas, ne politiķus, bet kādu tu paredzi Latvijas pilsoņu izvēli šodien un aktivitāti?

Juris Kaža: Es domāju, ka aktivitāte būs zema, kāda viņa vienmēr ir bijusi, jo te vēl kaut kā nav cilvēkiem radusies sajūta, izpratne, ka tas Eiropas Parlaments viņiem kaut ko īpašu dod, jo vairāk cilvēki ir norūpējušies par to, kas notiek Saeimā, ko dara valdība, ko dara pašvaldības un tādā garā. Es domāju, ka galējais balsojums droši vien būs atbilstošs iepriekšējām aptaujām. Nevaram, protams, minēt, kas bija pirmā vietā, otrā, trešā vietā, bet nu cilvēki saprot.

Tās aptaujas domā diezgan precīzi to paredz?

Juris Kaža: Par aptauju precizitāti vienmēr var spriest, kad vēlēšanu rezultāti gatavi. Dažreiz aptaujas izrādās samērā precīzi, dažreiz tādas aptaujas izrādās tādas, ka aptauju veicējiem jāiet kaut kur slēpties.

(..)

Tu esi kādu laiku dzīvojis Zviedrijā, kur ir ļoti stiprs un spēcīgs Zviedrijas sabiedriskais medijs. Kādu tu redzi Latvijas politiķu attieksmi pret žurnālistiem un īpaši pret sabiedrisko mediju žurnālistiem pēdējos gados? Arī šajā pirmsvēlēšanu laikā mēs arvien biežāk redzam - dažādi komentāri uzbrukumi, žurnālistu darba apšaubīšana, diezgan nicīgi izteikumi.

Juris Kaža: Tas nāk ne tikai no dažiem politiķiem, dažu politiķu inspirēts. Varbūt arī sabiedrībā kaut kāda mērā izplatījies tas, ko es sauktu par pēcpatiesības (post truth) -

tāds noskaņojums, ka cilvēki īsti nezina vairs kam ticēt, kā konstatēt īsto patiesību. Un tad var ticēt jebkam. Un tad arī izplatās visādas konspirāciju teorijas, visādi murgaini izskaidrojumi lietām, kas īstenībā ir samērā vienkārši saprotamas. Tā ir viena bīstama lieta, ko es redzu.

Kādēļ arī žurnālisti tiek, teiksim, uzraudzīti ar lielu skepsi, viņiem netic, visi mediji ir uzpirkti, viss šitas te rullē tālāk. 

Ir ļoti grūti pret to pretoties un, man liekas, ir labi, ka strādāju vienai lielai ārzemju ziņu aģentūrai, nu, teiksim, kā frīlancers, viņus tādas lietas neietekmē. Bet nu Latvijas Radio un Latvijas raidošos medijus… Protams, viņiem ir jāreaģē, viņi jūt to spiedienu savādāk, to es saprotu. Un tāpēc es arī solidarizējos toreiz ar radio [2009.gadā] un darītu to arī tagad, ja notiks kaut kas, teiksim, nepatīkams, ja sāks atkal uzbrukt radio, uzbrukt radio žurnālistiem, televīzijas žurnālistiem. Tas jau ir noticis, laikam tur kolēģi Leitānu kāds tur tramdīja. Nesen bijušais žurnālists Pūpols…

Bet, kāds ir tavs skaidrojums, kādēļ arvien biežāk un mērķtiecīgāk ir šādi ja ne uzbrukumi, žurnālistu darba apšaubīšana?

Juris Kaža: Tā visa šī pēcpatiesības parādība… Varētu būt, ka

beidzot mūsu, teiksim, žurnālistika ir kļuvusi asāka, profesionālāka, nelokāmāka. Žurnālists kaut ko ir atradis, kaut ko pamatojis, pasaka, un tas kādam nepatīk, un tad viņam uzbrūk par to, bet viņi turas pretī, viņi vairs nu, teiksim, neatkāpjas, un tas rada tādu iespaidu, varbūt pareizu iespaidu, ka visa žurnālistu kopa ir kaut kādā veidā politiskā "establišmenta" vai kaut kādas citu interešu grupas pretinieki vai ienaidnieki, lai gan tas īstenībā tā nav.

Mēs vienkārši pārstāvam lasītāju, klausītāju, skatītāju intereses, kam jāzina zināmas lietas ir, kuras nedrīkstētu slēpt, kuras nedrīkstētu notušēt, kuras, strādājot profesionāli, arī būtu virspusēji jāapskata, jāsaka - ir otrā puse šādam jautājumam un mēs to uzklausīsim. 

Piemēram, tagad viss ļembasts par to "Šķelšanās" sēriju televīzijā bija par to, ka kāds uzdrošinājās vienkārši paskatīties, ko krievi dara. Tas pats pa sevi bija pārkāpums it kā daudzu cilvēku acīs. Arī šitā briesmīgā sabiedrības polarizācija stāv aiz tā visa. Ja tu neesi sarkanbaltsarkans, drudžains Latvijas nacionālists savā darbā, tad tevi sāks noriet.

Ja tu strādā profesionāli, tu strādā un kalpo faktiem, nevis kaut kādai tur pareizai vai nepareizai idejai, tad tevi nories.

Kā dažreiz komentāros lasu - tas Kaža, viņš jau tāds kosmopolīts un kreiss un liberāls… šie vēl maigākie pazīmējumi. Bet šajā laikā daudzi politiķi paši uzskata, ka viņi var būt labi žurnālisti, viņi paši sevi filmē Saeimā, viņi tiktokā veido blogus, viņiem vairs tādu žurnālistiku… Varbūt uzskata, ka nemaz vairs nav vajadzīga. Un arī daļa cilvēku, kuri saka, ka mums nevajag tādus starpniekus, tiktokā visu tāpat ieraugu.

Juris Kaža: Jā, bet trūkst žurnālistiskais skepticisms - vai tiešām tā ir, ko saka tiktokā vai instagramā. Tā kā mēs vēlēšanu dienā esam ēterā, es nevaru minēt, bet ir viena no partijām, kuras pārstāvji ļoti, ļoti efektīvi un bieži un gandrīz visur, un vienmēr izmanto instagramu. Cik viņi ir bijuši sabiedriskajā televīzijā? Nekādā ziņā tik daudz kā instagramā. Sabiedriskajā televīzijā, protams, viņiem uzprasītu kritiskus jautājumus debatēs vai kaut kur citur. To izmanto visi, bet vai tā ir laba lieta? Es domāju, ka viņiem tā ir laba lieta, bet pilsoņiem balsotājiem tomēr būtu vajadzīga tā žurnālistiskā starpniecība.

Vēl par sociālajiem medijiem un internetu. Es palūkojos vienu interviju pirms 20 gadiem, kad internets arvien plašāk un plašāk ienāca mūsu ikdienā. Tu toreiz internetu raksturoja šādiem vārdiem: "Tā ir liela nūdistu nometne. Apziņai, ko internetā drīkst un nedrīkst, būtu  jānāk, pirms cilvēks ver vaļā savu datora vāku." To tu teici pirms 20 gadiem, kā tu internetu raksturot šodien - arī kā nūdistu pludmale?

Juris Kaža: Tas pats, jo tur ir ārkārtīgi grūti kaut ko slēpt, tur viss arhivējas kaut kur šādi vai tādi, ir tikai jāzina, kur to atrast.

Ar to tu gribi teikt, ka tie, kas raksta kaut kādus naidīgus un jēlus komentārus, viņi nevar būt droši, ka viņu, teiksim, mazbērni pēc gadiem neatrod ko vectēvs un vecāmāte ir rakstījusi…

Juris Kaža: Skaidrs, par to neviens nedomā, tikai dragā lamāt mani vai kādus citus, kas nepatīk, un tad pēc 20 gadiem mazbērni prasīs, kā tu vecaistēvs…

Bet tad nūdisms jau arī citā ziņā, ja tu gribi kaut ko dabūt internetā, ja tu gribi piedalīties kaut kādā kopienā bez maksas, tad tu atklāj savus datus, tu vienkārši kaut kādā veidā pakļaujies tam, ka visu par tevi uzzina. Tu pats izklāsti savas intereses.

Ja tu gribi iepazīties ar citiem makšķerniekiem, medniekiem vai golfa spēlētājiem, tad tu pasludini pasaulei, makšķerē, medī un sit golfu pa "vīkendiem". Tad tu jau esi noģērbis vienu kreklu, visi redz, kas tevi interesē. Un tad tevi var apstrādāt ne tikai makšķernieki, mednieki un golfisti, bet tie, kas pārdod golfa bumbas, makšķerāķus un daudz ko citu visu.

Sarunu sākām ar tavu paredzējumu, kāda būs Latvija. Šie paredzējumi tapa 1989. gadā. Arī gribu noslēgt ar pāris taviem paredzējumiem un tavām fantāzijām, kā tas toreiz tika pieteikts. Pēc 10 gadiem tāda žurnālista profesija, kādu mēs viņu pazīstam tagad, vēl būs, mums vēl būs darbs?

Juris Kaža: Nu es ceru, ka būs, bet es domāju, ja mēs tā pavisam pesimistiski skatāmies, tad, es domāju, daudz ko var pārņemt mākslīgais intelekts. Tagad jau var paprasīt mākslīgajam intelektam uzrakstīt ziņu. Un ir tādas sporta ziņas - tas atsita, tas noķēra, tas noķēra, iesita vārtus, tā atsita, noķēra, kas tiek arī elektroniski piefiksētas. Var sporta ziņu mierīgi uzrakstīt, paprasīt mākslīgajam intelektam, lai viņš paskatās uz tiem pierakstiem…

Ne tikai uzrakstīt, bet arī uzģenerēt mākslīgo sporta ziņu lasītāju. Tur ir risks, tur ir arī zināms risks. Bet es domāju, ka tomēr cilvēka prātam ir jābūt, teiksim, intelektam, dzīva cilvēka intelektam kaut kāda funkcija būs. 

Par mākslīgo intelektu runājot, es nupat biju Stokholmā pie sava vecākā dēla, kurš arī IT nozarē. Un es ilgi, kopš viņš bija mazs puika, neesmu redzējis, ka viņš līdz asarām par kaut ko smējās. Un tas bija, ka viņš sāka savus radu rakstus, teiksim, mani, viņa brāli Matīsu un pāris citas personas vienkārši mākslīgajam intelektam paprasīt, lai uzraksta biogrāfijas tiem. Kādi tur murgi parādījās! Matīss ir sarakstījis četras grāmatas un vienu  dokumentālo filmu par kaut kādu pilnīgi murgaini nesaprotu tēmu. Un ka es esmu kaut kāds tur kultūras nesējs. Viņš smējās, vēderu turēdams, ka šitādus murgus sarakstījis mākslīgais intelekts. Un no tā mums jābīstas, ka mēs varam dzīvot pilnīgi sintētiskā murgu pasaulē, ja mēs nepieskaitīsim, kā tas viss tiek kontrolēts.