Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Es neesmu aktieris, esmu gadījuma cilvēks, kas ejot garām teātrim aiz spītības tur nonācis – par sevi saka Juris Strenga. Par krievu pasauli un kāpēc tagad lasa tikai burlaku romānus, par svešzemnieku un jukušu profesoru lomām, un arī šņabja dzeršanu saruna ar Juri Strengu Laikmeta krustpunktā.

Kad aktieris Juris Strenga pēc vidusskolas stājies Konservatorijas Teātra fakultātē, leģendārā pasniedzēja Vera Baļuna viņa esot teikusi: "Mīļais cilvēk, ar tik lielām ausīm teātrī nav ko darīt. Ejiet mācīties mūziku, vai ko citu." Vēlākie gadi apliecināja, ka Vera Baļuna ir kļūdījusies. Ar ausīm Juris Strenga ir sadzirdējis to, kas daudziem paslīdēja garām, ar lielo prātu viņš tiek dēvēts par vienu no intelektuālākajiem aktieriem mūsu teātrī.

Juris Strenga visbiežāk redzams ar grāmatu rokās, tomēr, braucot no Klapkalnciema uz interviju Latvijas Radio, viņš nelasīja. Laiks ir ieviesis savas korekcijas. Tagad ik rīts Jurim Strengam sākas ar Jāņa Slaidiņa veidoto raidījumu par aktualitātēm Ukrainā.

"Tas pārvilka svītru visām pārējām manām nodarbēm, kā grāmatu lasīšana, interesēšanās par politiku. Viss kļuva bezjēdzīgs,

vairāk es nekādus filozofiskus traktātus nelasu, es lasu burlaku romānus, jo tas kaut kā saiet kopā ar karu," atzīst Juris Strenga.

"Mana māte, kura bija dzimusi 1900. gadā, nomira 98 gadu vecumā. Tad viņa teica: Jurīt, es gribu redzēt tikai to, kā tā šļura beigsies. Tas bija attiecībā uz Padomju Savienību. Viņa sabruka, un māte to redzēja. Es arī šodien varu teikt to pašu - es arī gribu redzēt, kā šī šļura, kas ir ievārīta mums austrumos, beigsies."

Salīdzinot ar tēliem un lomām, Putins ir mūsdienu Moriartijs.

Juris Strenga: Es ļoti nožēloju, ka noņēma krievu kanālus, kur uzstājās tie propagandisti. Kas tās bija par "biļinām", šie "biļinu" stāstītāji, ko viņi katru dienu izdomāja! Varu iedomāties, kādās sprukās viņi bija. (..) Es gribētu redzēt, ko viņi tagad stāsta.

Tas ir briesmīgs temats, par to var runāt stundām, bet izbeigsim par to. Viņi visi nobeigsies, tas ļaunums sakritīs čupiņā, tāpat kā Hitlera ļaunums.

Juris Strenga atzinīgi vērtē Ukrainas prezidenta Zelenska mainību.

Juris Strenga: Viņa pārvērtība no komiķa un prezidenta lomas spēlētāja filmā ir apbrīnojama. Kā šis mazais cilvēks spēja saņemties. Viņš tagad iemieso visu tautu, visa tauta skatās uz viņu. Viņš apbrīnojami vada visu šo lietu. Nezinu, kā vienā cilvēkā var kaut kas tāds pēkšņi uzplaiksnīt. Tātad viņam bija tie iemesli, viņam bija kaut kāds Branda iesākums, viņš nebija apmierināts ar savu komiķa lomu. Viņš tiecās tālāk uz neiespējamo. 

Aktieris atzīst, ka apbrīno Latvijas tautas atsaucību ziedot un palīdzēt.

Juris Strenga: Tas aizrāva mani tik tālu, ka es arī pa reizei piezvanu pa telefonu. Kā pensionārs es nevaru sevišķi piedalīties un tanku nopirkt es arī vairs nevaru. Arī nekad neesmu varējis, jo aktieri Padomju Savienības laikā, lai gan daudz filmējās, es braukāju pa visu savienību un ar daudz krievu aktieriem biju pazīstams, brīnišķīgiem cilvēkiem. Tie bija brīnišķīgi laiki, bet naudas ziņā tas viss palika vietējās kneipēs un restorānos. Līdz mājām tas neatnāca un nekādu labu neienesa. (..) Ko šie cilvēki dara tagad, es nezinu, bet kaut kas ir pārtrūcis. Acīmredzot nebūs iespējams šīs saites ar Krieviju tik ātri atjaunot.

Kino Juris Strenga ir gana daudz spēlējis nacistus, fašistus.

Juris Strenga: Krieviem vajadzēja radīt ienaidnieka tēlu, kas viņiem nepārtraukti ir nepieciešams. Pašus krievus jau neizmantoja, izmantoja mūs, baltiešus.

Pietiekoši riebīgs mans paskats - kārns un garš un nekur neliekams, acīmredzot ļoti atbilda fašistam. Es spēlēju fašistu gan igauņu, gan lietuviešu, gan ukraiņu filmās. Daudz filmējos Odesā. (..) Bijuši kapteiņi, leitnanti. Uzpleči bija ļoti daudz.

Runājot par Latvijas politiku, Juris Strenga atzīst, ka jūt sarūgtinājumu.

Juris Strenga: Politika ir tikai sarūgtinājums, lai tam sekotu un par to uztrauktos, es izvairos no tā. Man pietiek skatoties, kas notiek ar cilvēkiem, kas mani vienmēr interesējis. Kas ir cilvēks, kāda ir viņa psiholoģija. Šīs izmaiņas... (..)

Rūgta atziņas par cilvēka dabu kā tādu man tikai vairojas, ko šis karš nebūt neuzlabo.

Par politiku minējāt, ka daudz ir vilšanās. Tā ir tik liela, ka neejat arī uz Saeimas vēlēšanām?

Juris Strenga: Es eju un vienmēr vēlēju par jaunu partiju un vienmēr viļos, jo beigu beigās izrādās, ka tie ir tie paši, tikai nosaukums ir drusciņ izmainīts.

Šis ir arī prezidenta vēlēšanu gads, vai prezidentam Levitam vajag dot vēl vienu iespēju?

Juris Strenga: Es ar viņu drusciņ esmu pazīstams, bet es domāju, ka nevajadzētu mētāties un meklēt citu labāku, jo Latvijā ar izcilām personībām ir baigi švaki. Tā ir arī izglītība. Kas pirmās Latvijas laikā bija, kādi izglītoti cilvēki ar Pēterburgas, Maskavas, ar Eiropas izglītību bija. Kas tie bija par večiem, kas tās bija par personībām. 

Personības vairs nevar izaudzināt. Ar šādu izglītības sistēmu, kāda ir tagad, nekas labs nav paredzams, arī augstskolām ir beigas. Sākot no bērnības, kad vecāki nelasa pasakas priekšā bērniem, sākas izglītības krahs. (..)

Ir jāizlasa milzum daudz grāmatu, lai saprastu, kas ir labs un kas ir slikts. Arī sliktās grāmatas ir jālasa. Es lasu visus tos burlaku romānus un pieķeru rakstniekus, pieķeru psiholoģiskos arī tīri tehniskā ziņā, kur viņi pārrēķinās, bet ir sevi jātrenē pie domāšanas, nevis bakstot telefonus. 

Bija Kārļa Auškāpa kurss, kur man atļāva ar jaunajiem aktieriem pastrādāt, iestudējuma mazu ludziņu. Pirms sākām iestudēt, es neesmu pedagogs, es neesmu arī aktieris, esmu gadījuma cilvēks, kas ejot garām teātrim ir kaut kādā veidā tur nonācis, aiz spītības. (..) Es viņiem teicu, ka obligāti, sākot ar Kantu, eksistenciālismu, Sartru, amerikāņu filozofiem, tas jums ir jāzina. Kaut vai izziņas līmenī kaut kas jāpalasa. Nevar būt aktieris uz skatuves, domājošs cilvēks, kuram nav plašs skata leņķis. Bet šodien jaunais aktieris tiek triekts, viņš ir uz skatuves, spēlē no vienas lugas uz otru, viņam nav laika lasīt. Viņš saņemt kaut kādas sēnalas ātrumā, pāris teikumus no visa. Nē, bez lasīšanas tas neiet cauri!

Sarunā Juris Strenga vairākkārt piemin laiku, kad nebija lomu teātrī, kad vairāk filmējies un veltījis laiku pašizziņai.

Juris Strenga: Es esmu vienkārši gulējis uz lauriem un ticis cauri ar loģiku, kas ir pats galvenais manā mūžā bijis, un arī tālāk, kad es skatījos Ventas Vecumnieces izrādes un domāju, kāpēc es to nevaru izdarīt. Tās bija padomju ludziņas, brīžiem bēdīgā stāvoklī, domāju, vai es to nevaru izdarīt, ja viņa to dara tik nemākulīgi un neloģiski. Es ar savu loģisko domāšanu taču to varu darīt? Pētersons [Pēteris] man palīdzēja izvēlēties, lai es kaut ko iestudēju, tad es lēnām klusiņām sāku. Bet

režija nebija mans aicinājums, arī aktieru lieta nav mans aicinājums. Mans aicinājums ir būt par klātesošu liktens novērotāju un liecinieku visā tajā lietā, kas notiek apkārt. Ar prieku pieņemu man dāvāto uzticību un ceru arī izvilkt vēl kādus gadiņus, jo dikti gribas redzēt, ar ko tā šļura beigsies.

Sarunā nevaram nepieminēt 1975. gadu un Latvijas kultūras kanonā iekļauto Dailes teātra izrādi "Brands". Lilija Dzene tolaik rakstīja, ka pēc Branda lomas Juris Strenga savā dzīvē neko labāku nenospēlēs.

Juris Strenga: Tā bija un tad, kad viņa to uzrakstīja un arī man teica to, es jutos ļoti neomulīgi, bet izrādījās, ka tā tas arī bija. Jo tālāk arī ar teātri viss gāja savādāk.

Vai tiesa, ka Branda lomu režisors Arnolds Liniņš sākumā bija iecerējis Harija Liepiņam?

Juris Strenga: Aina Matīsa Radio stāstīja šādu versiju. Bet es varu izstāstīt citu versiju, tā man liekas ticamāka, jo tā nāk no Ilmāra Blumberga. Viņš teica: "Tu nebiji, Juri, paredzēts šai lomai dublēt." Haris bija pirmais. Bija paredzēts Jānis Plēsums, kurš bija Liniņa favorīts, izskatīgs, bet kā vēra muti vaļā, tā pilnīgas šausmas. 

Blumbergs kopā ar Modri Tenisonu, kuri abi kopā uztaisīja šo izrādi, vairāk pat kā Liniņš. Es domāju, ka Kārlis Auškāps, Modris Tenisons ir visvairāk ielikuši šajā darbā, Liniņš bija kā tāds pārraudzītājs un galvenais, vadīja visu milzīgo izrādes tapšanas procesu. Īstie gara ielicēji bija Kārlis kopā ar Modri. Viņi teica, ka bez Strengas mēs to nedarām. Nebiju pirms tam neko spēlējis, tikai padomju ludziņas kaut kādas mazas lomiņas. Tas nebija nekas. Reizēm vāri ieminējos, ka gribētu kaut ko nospēlēt, bet tas tā arī palika gaisā karājoties.

Kā vērtē Branda atgriešanos Dailes teātrī un savu atgriešanos šajā izrādē?

Juris Strenga: Man ir citāda attieksme pret to. Es, būdams mēģinājumos zālē, nepārtraukti dzirdēju savas un Ausmas [Kantānes] intonācijas. Pie tam dzirdēju dzeju, jo toreiz mēs iestudējām poēmu.

Pašlaik šis "Brands" ir pēc režisora norādes melodrāma. Tas manā saprašanā neiet nekā kopā.

Arī tas, ka ir ritmizēta valoda, poēma, tas piedod plašumu šai domai, piedod kaut kādu distanci visai problēmai, bet, mēģinot viņu padarīt šodienas jauniešiem tuvāku – nezinu, vai šāds  piegājiens… kur ieguvumi, kur zaudējumi.