Arī radikāliem viedokļiem ir jābūt pārstāvētiem parlamentā un viņiem jāļauj izteikties. Ja šādas iespējas nav, viņi radikalizējas, uzskata bijušais politiķis Kārlis Leiškalns. Par lobismu un nacionālismu, par Lembergu un draudzību ar Gerkenu un kāpēc dāvināja gleznu Saeimai, saruna ar Kārli Leiškalnu Laikmeta krustpunktā.

Šoreiz daudz runājam par politiku, gan par šī brīža aktualitātēm, gan ielūkojoties trauksmainajos 90. gados, kad Latvijas politikā dominēja "Latvijas ceļš" un vēlāk Tautas partija. Raidījuma viesis ir bijis abu šo spēku rindās. Kā deputāts bija pazīstams ar saviem košajiem izteicieniem, bet viņa biogrāfijā ir ne tikai politika. Arī gleznu kolekcionēšana un uzturēšanās mākslinieku aprindās, makšķerēšana un draudzība ar 90. gadu miljonāru Raimondu Gerkenu. Oficianta un bārmeņa darbs, matrozis, maizes cepējs, veikala vadītājs, slaucējs un arī ganu puika. Šis uzskaitījums noteikti nav pilnīgs.

Kārlim Leiškalnam ir pieredze darbā trīs Saeimās.

"Es neesmu iedziļinājies," bilst Kārlis Leiškalns, jautāts, kā vērtē 14. Saeimas darbu, lai gan arī atklāj, ka vēl pirms vēlēšanām ziedojis savam znotam Edgara Jaunupam, kurš startēja no "Attīstībai/ Par!" saraksta.

"Es biju ieinteresēts, lai viņi ir, jo ir vairāk vai mazāk ir liberāļi. Un es esmu liberālis. Es biju nacionālists kaut kādos 60. - 90. gados," turpina Kārlis Leiškalns.

"Pēc tam kad zaudēju absolūti tautas uzticību, visas saeimas sēdes noklausījos, noskatījos, pat polemizēju ar viņiem savā prātā. Šobrīd nē. No viņiem manā dzīvē ārkārtīgi maz kas būs atkarīgs. Un sabiedrības dzīvē. Var pieņemt vienus vai otrus pabalstus, finansējumu vienai vai otrai lietai. Bet izmainīt mūsu vektoru vairs nav iespējams. 5. Saeimai un 6. Saeimai bija milzīga nozīme. Ar visām tām muļķībām un stulbajām runām no tribīnes, viņu nozīmīgums bija saprast, kas ir mūsu tā laika mērķi, kas ir vēl joprojām šodienas mērķi.

Līdzīgi kā Vudro Vilsons 1918. gadā izdeva aktu par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Tas nebija domāts Baltijai, bet Baltijas valstis to izmantoja. Tas bija jāizdara. Ukraina to neizmantoja. Viņi pat nodibināja savu republiku, bet neizturēja komunistisko Krieviju."

Kā raugāties uz jauno paaudzi, kas ienāk politikā?

Kārlis Leiškalns: Viņi ir citādāki, viņi ir pragmatiski, viņiem nav pagātnes pieredzes, nav nākotnes ilūzijas, kādas bija 5. - 6. Saeimai. Tad bija ilūzija, tad bija jāsasniedz konkrēti mērķi. Bija neiedomājams darbs sagatavot Eiropas Savienībai atbilstošu likumdošanu. (..) Mēs varējām nebūt ne tajā ES ne tajā NATO. Tieši tāpat kā tajā 1918.gadā. Ja tu to izmanto, dari visu pareizi un strādā tajā virzienā ar visu nopietnību, tu tur nonāc. A viņiem tas, ka mēs tur esam vai neesam... Kā Birkavs [Valdis] teica - kā milzīgā putekļu sūcējā mūs sūc. Putekļu sūcējam tās "šnābeļa" gals var būt vienā pusē vai otrā, ja mēs neizpildītu priekšnosacījumus, lai mūs uzņemtu, tad varbūt Igaunija un Lietuva uzņemtu, mūs ne. Varbūt mūs ar Lietuvu neuzņemtu. Bet tur bija jānokļūst. Tikai 2014.gadā un vēl vairāk tikai 2022.gadā saprotam, kas būtu, ja mēs nebūtu Ziemeļatlantijas aliansē.

Man ir ārkārtīgi pozitīva attieksme pret parlamentu un pret jebkuru tās pārstāvi. Izņemot visus tos ākstus un to meiteni, kas vienkārši nepieklājīgi jau ākstās. Tas ir murgaini. Bet citādāk viss tas ir. 

Ja mēs gribam domāt, ka Grevcova ir vienīgi Grevcova un aiz viņas nestāv kupls vēlētāju pilsoņu un nepilsoņu nevēlētāju atbalstītāju pulks, mēs dziļi maldītos. Arī radikāliem viedokļiem ir jābūt pārstāvētiem parlamentā, viņiem jānokļūst līdz debatēm, jo ja tas netiek risināts, ja izstumj no pārstāvnieciskās politikas atsevišķas domu grupas, tad viņi radikalizējas. Tā viņa atnāk, izspļauj savu žulti, norunā savus murgus un tad Purvciemā kāds kasa vēderu un ir ļoti apmierināts – "vot devuška skazala".

(..) Parlamentā jābūt viedokļiem, bet nevar būt klaji likumpārkāpēji. Tas ir viedoklis šajā parlamentā un šajā sabiedrībā – koncentrētā veidā "Purčikā" un Ziepniekkalnā ir. Ko tad mēs gribam izlikties, ka viņa tur nav? "Doždj" mēs aizklapējām, bet Latvijas pilsoņus aizklapēt nevaram. Bet ja kāds to runā, apzināti pārkāpjot savas valsts likumus, tad viņš tieši tāpat kā jebkurš cits nonāk tiesu varas rokās. Es neatbalstu to dīvaino meiču, bet viedoklim ir tiesības būt.

Kuri ir tie "ķieģeļi", kurus esat iemūrējis Latvijas politikā un mūsu valsts veidošanā kopš 90. gadiem? Vai visi bijuši pamatīgi un vai tomēr kāds ir sadrupis?

Kārlis Leiškalns: Es vairāk esmu smērējis, nekā mūrējis, lējis to javu un stiķējis kopā. Nav tādi mūrnieki, nav tādi brīvmūrnieki Latvijas parlamentā, kas kaut ko konkrēti, arī visā Latvijas politikā nav neviena. Bija izdevies Birkavs, īstajā laikā un vietā, Šķēle, patīk vai nepatīk, arī bija īstajā laikā, īstajā vietā. Arī viņi neko nav iemūrējuši, viņi tikai smērējuši, sagatavojuši sabiedrisko domu, parlamenta atbalstu, lai tā ēka tiek būvēta uz stipriem pamatiem un ar skaistu nākotni.

(..) Neesmu nekāds baigais Latvijas valsts mūrnieks. Paldies dievam mums nav arī sava Ulmaņa tādā stājas nozīmē, Vīķe-Freiberga uz to nedaudz atsita.

(..) Droši vien daudz vajadzēja darīt savādāk un daudzreiz kļūdījos. Nekad neesmu domājis par savu nozīmību šajā procesā. Esmu toreiz sagatavojis un iesniedzis likumprojektu, kas ļauj strādājošajiem pensionāriem pārrēķināt pensijas. Diezgan nozīmīgi. (..)

Esmu iesniedzis daudzos likumos simtiem un simtiem priekšlikumu, slīpējot to, ko piedāvā valdība. Tas bija mans darbs, mans darbs nebija iejāt baltā zirgā un pasludināt ko jaunu. 

Jautāts, kā šobrīd jūtas, Kārlis Leiškalns atsaucas uz amerikāņu rakstnieka Ivlina Vo darbiem un min, ka ir "savas stundas gaidītājs". Notikumiem politikā šobrīd seko 8-10 stundas diennaktī.

Kārlis Leiškalns: Aktīvi sekoju tam, kas notiek Ukrainā vai ap Ukrainu, jo tas var mainīt mūsu dzīvi, nākotni, bērnu nākotni. To, kas notiek Latvijas politikā, neko mainīt nevar. Tas var būt labāk vai sliktāk, bet mēs esam savā rāmīti, ceļā, varbūt pat grāvīti, par kuru tipinām uz priekšu, reizēm skatoties atpakaļ. 

Runājot par notikumu attīstību Ukrainā, Leiškalns izsaka cerību, ka vismaz aktīvā kara darbība beigsies jau pavasarī.

"Kļūs līdzīgāks tam, kas notika pēc 2014.gadā. nepašaubāmi, tas beigsies ar Krievijas sakāvi, iespējams, sagrāvi. Īstenībā tur citu variantu nav, jautājums tikai par laiku," vērtē Kārlis Leiškalns un arī atzīst, ka Ukrainai pēc uzvaras būs daudz problēmas.

"Es domāju tas beigsies. Ukraina ir bagāta valsts. Nezinu kā ar tiem maršala plāniem, bet ja viņi sakārtos likumus un savstarpējās attiecības, tad viņi ātri attīstīsies un būs bagāta Eiropas Savienības dalībvalsts," tā Kārlis Leiškalns.

Atminoties bērnību un jaunību, Kārlis Leiškalns atzīst, ka ir bijis materiāli grūti, bet cilvēkam ir jābūt laimīgam. 

Kārlis Leiškalns: Nevienam nebija viegli. Kaulu buljons bija parasta darīšana, sameta iekšā klimpas no kviešu otrās šķiras miltiem, un pat no rudzu miltiem, kas man vēl tagad garšo. Rudzu milti tagad reti kur ir, bet melleņu klimpas ar rudzu miltiem ir mana delikatese. Viss ir normāli, visu pārdzīvojām. Balonu vietā, kādi nu tur tie svētki bija, prezervatīvus uzpūta. Un kā desertu apēda, un kas man garšo un tagad vairs nav – tirgū pirktus pīrādziņus par 4 kapeikām.

Viss tas ir skaistums. Es atceros kā es sēdēju upītes malā – Ābiķis vienmēr saka, ka es meloju – kāds bija izbēris pārskābušu gurķu burku, es zvejoju, nāk tāds saules riets pēcpusdienā, un es graužu tos gurķus un esmu laimīgs. Man vienmēr ir pieticis ar to kas ir. Es esmu daudz ko pārdzīvojis, man ir bijis smagi, grūti, bet es… (..) pārmest var riebeklības vai tādas tīri sadzīviski, ko esmu darījis, tas kad uzaust atmiņā, tad gan es sarkstu, pārdzīvoju un ir grūti, bet tā – ka bija jāēd pīrādziņi par 4 kapeikām, tā nav nekāda grūtība.