Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Ja kaut kas nesanāk, tad ar kutināšanu to var panākt, galvenais nesteigties – tāds padoms visiem dzīves gadījumiem ir slavenākajam Ziemassvētku vecītim – aktierim Kasparam Pūcem. Par bērnību izsūtījumā un kā pazaudēja savu pirmo vārdu Inesis, kā Pauls centās iemācīt dziedāt un kāpēc pirmais vecīša kostīms bija fraka – saruna ar Kasparu Pūci Laikmeta krustpunktā.

Ar garu, baltu, īstu bārdu, priecīgs un patiess – tāds jau gadu desmitiem pie bērniem nāk Latvijas iemīļotākais Ziemassvētku vecītis Kaspars Pūce. Viņš nešaubās, ka ticība brīnumam joprojām nav zudusi ne lieliem, ne maziem. Savus pirmos Ziemassvētkus aktieris gan piedzīvoja izsūtījumā Sibīrijā, kur lielākā dāvana bija koka slēpes. Kaspars Pūce ir pieredzējis gan dzīves dotus baltus brīnumus, gan tumšus brīžus un ļoti tuvu cilvēku zaudējumus, arī dēla un vedeklas. Kopā ar kundzi abu galvenā uzmanība tagad ir rūpes par mazmeitu. Vēl Kaspars ļoti lielā cieņā tur sava tēva piemiņu. Arī režisors Voldemārs Pūce izgāja Sibīrijas šausmu ceļus, viņš ir atstājis pamatīgu stāstu Latvijas kino un kultūrā, bijis režisors arī leģendārajai Rīgas kinostudijas filmai „Mērnieku laiki”. Pirms Ziemassvētkiem Latvijas Radio tiekamies ar aktieri Kasparu Pūci.

Jūs esat arī mans Ziemassvētku vecītis, jūs nācāt uz manu bērnudārzu, un vai es varēju iedomāties, ka paies gari 40 gadi un būs brīdis, kad jūs Latvijas Radio intervēšu. Jūs man atmiņā arī esat ar šo pašu bārdu varbūt toreiz tā nebija īsta, nezinu, tie bija astoņdesmitie gadi.

Kaspars Pūce: Jā, toreiz bija ļoti augstas kvalitātes bārda. Speciāli meistari gatavoja viņu un es katru reizi pirms Ziemassvētkiem viņu mazgāju, pucēju, veidoju, lai viņa tik tiešām nepieviļ mazos skatītājus un līdzjutējus…

Arī mazo Arni… Es atceros, bija liels sarkans maiss un bija konfektes, un bija arī dažādas rotaļas un dzejoļi bija.

Kaspars Pūce: Kādu nu katrs dzejoli sagatavoja, tāds arī bija.

Jūs man esat tāds vecīša ideāls. Tas vecīša stāžs, būs jau tuvu pie 50 gadiem?

Kaspars Pūce: Vairāk. Ja tā nopietni, tad rēķināsim no kāda 1968. gada apmēram, bet tāds māju izgājiens, viens tāds tiešām izgājiens ar publiku man bija 1964. gadā. Tad es arī vēl skolā mācījos, bet mūsu dziedāšanas skolotāja, šodien saka - tā ir muzikālā audzinātāja, Irēna Veinberga, "Knīpu knauķu" māte, toreiz viņa man skolā bija dziedāšanas  skolotāja. Viņa saka: Kaspar, tev uz to skolu Vecmīlgrāvī, Viļa Lāča nosaukto skolu, tev jāiet un vecākajām klasēm jāvada Ziemassvētku pasākums. Toreiz jau nebija Ziemassvētki, bija Jaunais gads. 

Nu tad bija funktieris tāds – ko es tur ar saviem vienaudžiem tur ņemšos un to sarkano mēteli un garo balto bārdu, un izfunktierēju tādu lietu - taisīt modernā stilā to visu, jo man bija iespēja tikt Operetes teātra ģērbtuvē, jo tēvs bija Operetes teātra galvenais režisors. Un es tiku iekšā tajā kostīmu noliktavā, ģērbtuvē, dabūju fraku, kārtīgas bikses un balto kreklu, cilindru, laka kurpes. Un toreiz paralēli 60. gados nāca modē porolons. Un tad kā piemērs 60.gadu sākumā man bija Jaunatnes teātrī "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši", kur visi rūķi bija ar porolona bārdām. Galvenais rūķis Pirmdienis bija Uldis Pūcītis, kurš ar garo, savu garo balto bārdu visus rūķus klapēja. Un jaunākajam rūķim Svētdienim bija tikai tādi puļķīši, Liniņš Arnolds viņu spēlēja. 

Un tad izdomāju, nu ko tad – uztaisīs no porolona to bārdu, un uztaisīju tādas strēmeles, iemācījos piestiprināt un tad bija man tāds iznāciens, tādas strēmeles līdz vidum, cilindrs, frakā un ar strēmelēm. Un ļoti labi mani vienaudži mani pieņēma, jo klausīja, darīja. Kā es mācēju, tā novadīju tos svētkus. Beidzām mēs tā, ka izlēkājām tajā laikā tādu pusaizliegtu danci letkisu, tā bija tāda - it kā jā, it kā nē. Un tad es teicu, ka ar šo deju somu bērni sāk vienā ciematā, visi rindā Vecgada vakarā sāk, un kaut kad jaunajā gadā beidz kāda desmitajā ciematā, izlēkājuši šo deju cauri visam savam rajonam. 

(..)

Jūsu bērnība pagāja tālajā Sibīrijā, Ziemassvētkus jau toreiz nesvinēja, bija Jaunais gads, vai ir atmiņā kaut kāda pirmā eglīte vai pirmais vecītis, kas nāca?

Kaspars Pūce: Latvieši vienmēr, lai kur viņi būtu, viņi svinēja gan Ziemassvētkus, gan Jāņus. Ziemassvētki vienmēr bija. Es galvenais atceros tos dažus Ziemassvētkus, kad jau lielāks biju – man vienkārši bija šausmas, es nevarēju saprast, kā tas var gadīties, ka šitas vecis zina visus manus nedarbus, kā viņš orientējas tajā visā. Es raudāju un varbūt spaini varēja piepildīt ar asarām, ko es raudāju, un solījos – es labošos, es labošos, vairāk tā nedarīšu. Bet dzejoļus tā arī iemācījos, varēju norunāt un tā tālāk.

Kā tas vecis zināja visus nedarbus?

Kaspars Pūce: Nu tikai tad, kad jau biju liels izaudzis, tad uzzināju, ka tas vecis bija paša māmiņa. Viņai kārtīgs baigais kažoks bija, mēs barakās dzīvojām, lūrējām pa logu, kā tur viņš nāk pa sniegoto lauku un baigā bārda...

(..)

Jūs savās grāmatās arī esat iekļāvis stāstus par to, ko esat pieredzējis kā Ziemassvētku vecītis. Ja es jums lūgtu kaut vienu, kādi stāsti prātā palikuši?

Kaspars Pūce: Leļļu teātris, mums ir prakse tāda, ka izrāde un pēc izrādes Ziemassvētku vecītis tur darbojas 40 minūtes un ar akordeonu. Pēc tam tiek saukti bērni, norunā, ko sagatavojuši, pēc tam balviņu iedod, nelielo, pēc tam saņem tūtas kā tādas. Te pēkšņi viens puisītis stāv. 

Saku: - Nu bērniņ, kā tevi sauc?

Klusums. 

- Bērniņ, kā tevi sauc? 

Viņš krieviski – man ir dzejolītis. 

Es (krieviski): Nu labi, klausāmies tavu dzejolīti. 

Viņš pēkšņi – "Simtu cepu kukuliņus, Ziemassvētku gaidīdams, nu pienāca Ziemassvētki, nu kukuliņi jādala". 

Kolosāli! Tajā laikā, 90. gadu kaut kāds vidus vai ne, un bērniņš iemācīts to mazo četrrindīti latviešu valodā. Paldies Dievam. Tagad noteikti čalis ir liels un viņš saprot, kur viņš dzīvo. Ka viņš nav kaut kur pie Urālu kalniem, bet dzīvo Latvijā un "cep tos kukuliņus". Un toreiz dabūja dubultporciju no manis kā pateicību.

Ziemassvētki parasti tiek gaidīta arī kā balti Ziemassvētki, bet šogad Toms Bricis un sinoptiķi prognozē, ka laikam balti gluži nebūs.

Kaspars Pūce: No savas prakses atceros, bija arī šitādi te paši – ūdens, dubļi. Un tad es vienā Pārdaugavas dārziņā sāku eglīti un saku: neuztraucieties, bērni, drīz būs sniegs un tā tālāk. Sāku dubļos. Un apmēram eglīte pusē, skatos sācis snigt ārā. Es saku: bērni, pasūtītais sniegs ir klāt. Visiem acis lielas, tiešām snieg lielām baltām pārslām. Toreiz gan vēlēja laimīgu Jauno gadu. Toreiz Ziemsvētku eglīte tikai drīkstēja būt tikai sākot no 26. decembra.

Kaspar, ne vienmēr brīnumi piepildās, ne vienmēr visas dienas ir baltas, un arī jūs to esat pieredzējis. Kas būtu jūsu spēka vārdi, stiprie vārdi mūsu klausītājiem. 

Kaspars Pūce: Spēka vārdi tādi – neļauties psiholoģiskajai diversijai, jābūt stingriem savā psihiskajā tādā attieksmē un attīstībā. Nevajag, kā saka, panikā nevajag iet, jo vislielākās briesmas sadara panika. Vajag kā mans tēvs ir teicis – tu nesteidzies, ja kaut ko nevari, tad ar kutināšanu to var panākt. Tā ka - nepakļauties panikai un tad viss būs kārtībā.

Un kur to mieru rast.

Kaspars Pūce: Savā sirdī. Daba ir daba. Un cikls vienmēr atkārtojas, bet citā pakāpē. Un skatieties uz to, kāda šī pakāpe ir – labāka vai sliktāka. Katrā gadījumā nākamā diena nekad nebūs tāda, kā šodiena. Un ar to dzīvojiet. Tādā veidā. Es domāju, ka tā tas ir.