Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Nepieklājīgi vēlu iemācījos adīt papēdi un redz kā tas noderēja – adu zeķes ukraiņu karavīriem, saka aktrise, daudzu labestības akciju vadītāja Katrīne Pasternaka. Par mīļākajām lomām, Lidiju Freimani, ģimenes likteni un vakcīnu pret sociālajiem tīkliem saruna ar Katrīni Pasternaku Laikmeta krustpunktā.

Ir kāda balss, kas saistās ar Ziemassvētku laiku, tā ir pieklusināti samtaina, to dzirdot, ir miers un drošības sajūta. Šī balss daudziem ir sava veida Ziemassvētku balss, jo tā vairākus gadus ir skanējusi labdarības pasākumos, aicinot ļaudis palīdzēt mūsu līdzcilvēkiem, īpaši bērniem.

"Kad redzēju viņas acīs asaras, televīzijas tiešraidē paziņojot, cik naudas ir saziedots slimiem bērniem, asaras acīs bija arī man," atzīst raidījuma veidotājs Arnis Krauze.

Viņa ir aktrise, viņa ir radio balss un viņas dzimtas stāsts ir vesela laikmeta stāsts - tas ir Latvijas vēstures stāsts ar baltām un melnām lappusēm.

"Ziemassvētku vakars būs skaists, jo būs kopā ar bērniem un mazbērniem pie viņiem. Un ja godīgi – šie būs pirmie Ziemassvētki bez eglītes," sarunas iesākumā atklāj Katrīne Pasternaka. "Šogad kaut kā nenesas uz svinēšanu, jo viss tas, kas notiek apkārt, ir stipri noparalizējis sirdi un prātu. Un man negribas eglīti. Es nezinu, varbūt tas ir muļķīgi, bet mēs tieši ar Juri [aktieris Juris Kalniņš, aktrises dzīvesbiedrs] par to vakar runājām – ja negribas, tas nevajag, nākošgad būs. Es ceru. Šogad būs mazs zariņš."

"Varbūt nodeldēta frāze, bet tik svētīga – lai miers uz zemes, cilvēkiem labs prāts un gods Dievam augstībā," jau sarunas beigās bilst Katrīne Pasternaka.

Kāda ir ikdiena šobrīd?

Katrīne Pasternaka: Ceļos līdz ar vistām [smejas]. Neatkarīgi no tā, vai esmu pensijā, ceļos ļoti agri, ap pieciem, un diemžēl mans rīts sākas ar internetu, ziņām, informāciju, ļoti smagi atslēdzos no tā. Cenšos slēgt sevi nost, adot zeķes ukraiņu karavīriem. Nepieklājīgi vēlu iemācījos adīt papēdi un redz kā tas noderēja.

Kāds kopumā bijis šis gads Katrīnei, kad varējām atgriezties ierastajā ritmā pēc pandēmijas? Protams, Krievijas sāktais karš daudz ko izmainīja...

Katrīne Pasternaka: Droši vien grēks sūdzēties, Tas bija mans pirmais pensijas gads, to ilgi gaidīju un biju iedomājusies drusku citādu. Pateicoties ģimenei un draugiem, man bija iespēja izrauties no absolūtās ikdienas un aizbraukt kaut kur pasaulē – aizbraucām ar vīru uz Vīni, nebijām tur bijuši. Otrreiz ar draugiem iekāpām mašīnā un aizbraucām uz Elbas salu ciemos pie Napoleona. Nesaprotu, kāpēc viņš no turienes aizbēga, varēja jau nosēdēt tajos klinšainajos krastos.

Kad tu izraujies no ikdienas, tu izraujies no tā apmātības riteņa klausīties, analizēt, domāt tulkot.

Šis gads, no vienas puses, bijis labs, bet ar fonu visu laiku.

(..) Karš ir neiedomājams absurds 21.gadsimtā. Karš nekad nav loģisks, bet šis ir tik bezjēdzīgs, ar tik abstraktiem, izdomātiem melu mērķiem, un jo īpaši tāpēc tas ir tik aizvainojošs, ļauns un nekrietns.

Par karu zināju no tēva un mammas stāstiem. Es ļoti cerēju, kaut gan zinu teicienu, ka katrai paaudzei ir savs karš, bet es ļoti cerēju, ka karš mūsu paaudzi un mūsu bērnu un mazbērnu paaudzes nepiemeklēs. Bet tā tas nav.

Es iekšēji ļoti esmu pateicīga visiem cilvēkiem gan Latvijā, gan citur pasaulē, kuri saprot, ka tā nasta, kas ir jāiznes mums šobrīd, ir tīrais nieks un bez čīkstēšanas to nes. Un man ir vienalga, cik maksās gāze. Es palikšu parādā, es samaksāšu, bet mutes ir jātur ciet, mēs nedrīkstam čīkstēt par to.

Katrīni Pasternaku var dēvēt par labdarības akciju vienu no krustmātēm Latvijā. 2000. gados tieši viņa uzrunāja tūkstošus un tūkstošus ziedot. Ar akciju un raidījumu starpniecību ir vairākiem desmitiem bērnu palīdzēts.

Katrīne Pasternaka: Uzreiz teikšu, tas nav mans nopelns, ideja pieder LNT producentiem un Andrejam Ēķim. Nokļuvu tur gandrīz gadījuma pēc.

Es neesmu publisks cilvēks, nezinu kāpēc, bet es vienmēr nonāku kaut kādā redzamā pozīcijā, kas nav mans mērķis. Tāpēc baudu to, kā ir šobrīd. Bet tie bija 10 gadi pavasaros un Ziemassvētkos, un esmu ļoti laimīga par to, ka ir palīdzēts bērniem. 

Zinu, ka bija daudz runu par to, kāpēc vākt naudu un palīdzēt bērniem, kas nekad nebūs veseli. Bet katram priekšstats par rezultātu ir dažāds. Vienam rezultāts ir uzvara olimpiskajās spēles, otram – pašam pacelt un ielikt karoti mutē. Esmu pateicīga, ka cilvēki nejautāja, cik daudz šie bērni dos atpakaļ, bet ka viņi palīdzēja vecākiem, šiem bērniem.

(..) Ir vēl viena lieta ko gribu pateikt, to es teicu jau saņemot Trīs Zvaigžņu ordeni – nekad es šo ordeni neesmu piespraudusi un arī to mazo zīmīti nē, jo uzskatu un tāda būs mana vēlēšanās, ka šis ordenis kādreiz glabāsies "ziedot.lv" birojā. Tas ir visas Latvijas ordenis, nevis manējais un es to nekad tā neesmu uztvērusi.

Tāpēc arī tagad, runājot par šo periodu, kas nebija viegls, un liekas, ka visus vārdus jau esi pateicis un vairs nezini, kā uzrunāt cilvēkus. Tāpēc arī pārtraucu un lūdzu lai mani atbrīvo no šī pienākuma. Nevar ieeļļot ratus un rullēt pāri un cauri visam. Ir jābūt kaut kam jaunam, kaut kam īpašam, kā cilvēkus uzrunāt. Esmu pateicīga par to, kas bija, esmu pateicīga, cik daudziem cilvēkiem ir palīdzēts, un faktiski ar to varu likt punktu šai tēmai. Un pateicīga visiem tiem, kas rakstīja tās cūcības, jūs mani padarījāt stiprāku, paldies.

Latvijas Radio arhīvā glabājas daudzi Katrīnes Pasternakas balss ieraksti. Viens no tiem - 1991. gadā, Barikāžu laikā, ierunājusi lietuviešu tautas pasakas.

Katrīne Pasternaka: Es pat atceros to laiku, kā nācu, kā te viss izskatījās.

Ja runā par teātri, tad balss joma, piemēram,

Radioteātris vai radio lasījums, vai grāmatu lasīšana, to es labprāt darītu. Tā ir lieta, kas man ļoti patīk, kur faktiski var izdzīvot visu to pašu mehānismu kā teātrī. Bet teātri vairs negribas un kino vairs negribas.

Tas nav tāpēc, ka esmu veca kļuvusi, tas ir normāli, mēs visi kļūstam vecāki, man nav bail ne no krunkām, ne sirmiem matiem, vienkārši vairs nav vēlēšanās bīdīties uz skatuves.