Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Es bez darba nevaru, sēdēt mājās un neko nedarīt – tā man ir traģēdija, saka uzņēmējs, mecenāts Kirovs Lipmans. Par pirmo miljonu un tagadējo valdību, Latvijas hokeju un tikšanos ar Putinu, un kāpēc iestājās mācīties par klaunu saruna ar Kirovu Lipmanu Laikmeta krustpunktā.

Uzņēmēji mūsu raidījumā nav bijuši bieži viesi. Līdz šim esam aicinājuši vien divus. Tikāmies ar Vili Vītolu, kurš savas miljonāra gaitas aizsāka Venecuēlā, Latvijā ir radījis Likteņdārzu. Un intervējām arī Jūliju Krūmiņu, kurš teica: „Arni, paskaties, vai manos senčos nav kāds ebrejs. Visi mani draugi saka, ka ar maniem apgriezieniem un biznesa prātu man ir jābūt kādām ebreju saknēm.”

Šodienas viesim ebreju saknes nav jāmeklē. Tās ir Latvijas zemē ieaugušas jau vairāku simtu gadu garumā. Piemēram, viņa vecmāmiņas pa mammas līniju Rivkas Leviusas dzimta Aizputē dzīvoja vismaz 250 gadus un pat senāk. Viņa tēva Lipmana dzimtā tāls sencis Levijs Lipmanis bija Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona finanšu padomnieks.

Kirovs Lipmans pēc dabas vienmēr bijis ļoti darbīgs, arī tagad cienījamā seniora vecumā bez darba nevar.

Kirovs Lipmans: Sieva man gandrīz 50 gadus to pārmet, es bez darba nevaru. Sēdēt un neko nedarīt man ir traģēdija. Es mīlu strādāt, es jau 15 gadu vecumā sāku strādāt.

(..) Pat šodien es nevaru bez darba. Mājās sēžu, domāju par darbu, kā tur būs, ko es varētu uzlabot. Visi darbinieki mani pazīst – vismaz divas reizes nedēļā es esmu darbā. "Grindex" – otrdienās un piektdienās oficiāli, bet ja vajag, varu jebkurā dienā atnākt. 

(..) Tas nav manā raksturā – dzīvot Dubaijā un atpūsties. Man jau mājās to pārmet.

Kad es paņēmu "Grindex", gada apgrozījums bija 14 miljoni. Šogad ir paredzēti 360 miljoni un 2025. gadā pusmiljards. Es esmu no tiem, kas netaisa katru gadu plānu nākamajam gadam, es pieciem gadiem taisu plānu/ budžetu. Zinu, cik man būs un ko man jācenšas sasniegt. Tāpat valstij arī vajadzēja darīt. Nevis tā kā tagad – marta sākumā pieņem budžetu. Tas nav normāli.

Kā biznesu mainījis karš Ukrainā, sankcijas pret Krieviju?

Kirovs Lipmans: Grūti. Bet par laimi pirms pieciem gadiem devu komandu taisīt budžetu ne mazāk kā uz pieciem gadiem, ļoti stingri tam sekojam. Vēl vairāk, es jau pirms pieciem gadiem devu komandu iet maksimāli uz Eiropas tirgu. Agrāk gandrīz viss gāja uz Krieviju, es liku iet vairāk uz Eiropu, Āziju, Ameriku, Kanādu, to arī izdarījām. Šodien krieviem pārdodam tikai sešus preparātus. Tas mūs faktiski izglāba.

Vai ar jūsu ražotajām zālēm ārstē arī Krievijas karavīrus, kas iebrukuši Ukrainā?

Kirovs Lipmans: Nē, nē. Mēs dodam onkoloģiskos preparātus, sirds preparātus. Krievijā tos ļoti cienīja, kamēr vēl nebija karš. Tagad joprojām prasa, bet nav naudas viņiem par to samaksāt. Tāpēc labi, ka palēnām izgājām no Krievijas tirgus.

Ir daudz draugu gan Krievijā, gan Ukrainā, ko viņi saka par notikušo, par Krievijas iebrukumu Ukrainā?

Kirovs Lipmans: Krievu draugi, es jūtu, ka daži baidās kaut ko teikt, jo tur seko katram cilvēkam. Viņi saprot, ka tā ir negodīga lieta, bezkaunīgi un krimināli ir tas, ko izdarīja valdība. Es tos cilvēkus labi saprotu. Man pietiek ar cilvēku parunāt pusstundu un es jau saprotu, kas viņš ir un ko var izdarīt.

Es savā laikā, kad Ašeradens vēl vadīja Ekonomikas ministriju, gribēju ar viņu tikties un parunāt par ekonomiku. Satikos un 20 minušu laikā sapratu, ka viņš neko nesaprot, brīnījos, ka viņš vada tādu ministriju. Un tas bija galvenais cilvēks, kas veido ekonomiku savā valstī. Tagad viņš ir finanšu ministrs!

Man bija draugs Tretjaks [Vladislavs], hokejists. Viņš palika mans draugs, bet zinu viņa attieksmi. Pēc pasaules čempionāta 2006.gadā pretendējām uz 2014. gadu [rīkot pasaules hokeja čempionātu]. Starptautiskā federācija mani atbalstīja. Tajā pašā laikā bija iesnieguši krievi, Tretjaks baidījās, ka nedabūs to čempionātu, un lūdza, lai atbrauc uz kongresu Putins. Viņš atbrauca uz kongresu, Tretjaks iepazīstināja ar mani – te Lipmans, Latvijas hokeja federācija, arī Latvija pretendē. Putins paspieda roku, uzreiz uz tu: "Lūdzu, palīdzi, nāc pretī, mums vajag šo čempionātu. Es tev būšu ļoti pateicīgs."

(..) Es esmu palīdzīgs, visiem dodu, man žēl palika, Krievijas prezidents... Es aizgāju uz tribīnes un pateicu, ka atteicāmies no pasaules čempionāta. Kāpēc to stāstu – Tretjaks, kas tagad  ir ļoti tuvu krievu valdībai, agrāk man zvanīja katru dienu, vairāk viņš man nezvana. Viņš baidās runāt ar Latviju.

Kādas ir pirmās bērnības atmiņas, kā un kad sapratāt, ka esat no lielās ebreju tautas saimes?

Kirovs Lipmans: Pirmajā klasē iestājos latviešu skolā Liepājas 1.vidusskolā, mājā arī runājām tikai latviski, krievu valodu iemācījās mamma tikai Krievijā, kur viņu izsūtīja. Viņai bija draudzene, kas ar vīru pārcēlās uz Latviju, vīrs bija zemūdenes kapteinis, un viņi pierunāja, lai mani laiž krievu skolā. (..) Tā uz 2. klasi aizgāju krievu skolā. Vēl šodien atceros skolotāju Poļinu Dmitrijevnu, kas man palīdzēja.

Man māte mācīja – es nekad nekoncentrējos uz tautību, man galvenais ir cilvēks, ja viņš ir labs cilvēks, var būt jebkurā nācijā.

Kad es "Metalurgu" pacēlu, nezināju, ka tur ir bandīti, starp citiem bandītiem bija divi ebreji, varat iedomāties, kas mani draudēja nogalināt, ja es rādīšu peļņu. Lai nevajadzētu maksāt nodokļus. Tāpēc aizgāju no "Metalurga". Neviens neticēja, ka "Metalurgu" var pacelt, es viņu pacēlu. Es par to dabūju Trīs Zvaigžņu ordeni, viens no pirmajiem ražotājiem.

Kas bija tas, kāpēc Kirovs pusaudža gados izdomā, ka gribēs studēt cirka skolā?

Kirovs Lipmans: Es biju vienmēr jautrs. Jau skolā biju tāds viens no vadošiem, man jau no dzīves sākuma bija viedoklis par visu, ar humoru. Biju labs sportists, nodarbojos ar vieglatlētiku, ar futbolu sāku nopietni nodarboties Ļeņingradā.

Cirka skolā nokļuvu netīšām, gāju pa ielu "Ņevskij prospekt",  un tur bija reklāma – tad un tad sākas eksāmeni cirkā.

Man ļoti patika cirks, Rīgā jau gāju vienmēr. Nodomāju, pamēģināšu. Gribēju būt klauns. Man izdevās iestāties. Vēlāk nāca vēstules, kāpēc neeju mācīties, jo skola sākās. 

Mammai piezvanīju uzreiz, kad ieraudzīju sevi sarakstos, ka esmu uzņemts. Viņa bija ļoti dusmīga – mūsu ģimenē nekad nebija un nebūs klaunu. Viņa man aizliedza, un tad iestājos institūtā.

Pirms desmit gadiem Liepājas muzejā arī ar jūsu atbalstu notika izstāde par ebreju tautības cilvēkiem un ebreju saknēm Liepājā.

Kirovs Lipmans: Vēsturiski ebreji ir ļoti daudz cietuši. Protams, tas ir drausmīgi un neviens ebrejs to nedrīkst aizmirst. Tajā pašā laikā gribu pateikt, ka

katrā nācijā ir ļoti labi, gudri cilvēki, bet tajā pašā laikā ir arī "svoloči" – negodīgi, bandīti un zagļi. Tāpat arī ebreju nācijā. Tas, ka viņi ir gudri, liecina tikai par to, ka vēsture viņiem nedeva citu izeju – izaugt vai būt pastarīšos. Dzīve piespieda, tāpēc izcili ebreji ir zinātnieki un ārsti. Tā ideja man par nāciju nav par kādu konkrētu – to nāciju mīlu un to nemīlu. Tas pats par latviešiem, es mīlu latviešus, ir ļoti labi cilvēki, ļoti labi.

Varat uzprasīt Vairai Vīķei-Freiberga un viņas vīram, cik mums draudzīgas attieksmes, kopš viņi atbrauca.

Tagad mums ir premjers Kariņš, kuram ir dubultpilsonība – ASV un latviešu, un kad viņam prasīja, ka jānoliek ASV pase, viņš kategoriski teica, ka neattieksies. Freiberga, kad viņai to pateica, otrā dienā nolika pasi uz galda un atteicās, un joprojām dzīvo ar vīru Imantu Latvijā. Tāda starpība ir starp cilvēkiem.