Kristīne Čakste: Jātic diplomātijai. Ir bīstami iet nopietnā opozīcijā pasaules notikumiem

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Katrs politiķis, kas grib iet Jāņa Čakstes pēdās, ir apsveicams – uzskata viņa mazmazmeita, juriste un sabiedriskā darbiniece Kristīne Čakste. Par pirmā Latvijas prezidenta muzeju Aučos un vai viņam vajag pieminekli Rīgā, par Trampu un demokrātijas izpratni sabiedrībā, arī par Čakstes dzimtas gredzenu stāstu – saruna ar Kristīni Čaksti Laikmeta krustpunktā.

Kristīne Čakste, Latvijas pirmā prezidenta mazmazmeita. Viņu pazīstam kā noteiktu, bet arī sirsnīgu Čakstes dzimtas pārstāvi un demokrātijas aizstāvi. Tāds arī savās domās bijis Jānis Čakste, kad lasām vienīgo izdoto viņa rakstu darbu “Latvieši un viņu Latvija, kāda latvieša balss”.

Kristīne pārrauga dzimtas mājas Aučus, bet pirms viņa atgriezās Latvijā, bija klāt trimdā organizētos mūsu valsts neatkarībai svarīgos notikumos vēl pirms 1990. gada 4. maija. Aktīvi darbojās Eiropas Latviešu jaunatnes apvienībā Zviedrijā un latviešu tautas dejā mācēja parādīt tās raksturu.

Grāmata „Latvieši un Latvija” iznāca 1917.gadā, vēl pirms Latvija bija izveidota. Tajā Jānis Čakste ar savu pārliecību par valsti un apņēmība to veidot vienmēr runāja ļoti pārliecinoši, un es arī domāju, ka tas mūsu sarunā būs galvenais. Pieminot to, ka Jānis Čakste, Latvijas patriots, demokrātijas aizstāvis, ar savu pārliecību pārliecināja citus, kā tu raugies uz dažādām prezidentūrām šajā laikā un ko tu šobrīd domā par Donalda Trampa prezidentūru?

Kristīne Čakste: Es teiktu, ka Donalds Tramps nav prezidents. Viņš ir valsts galva šobrīd, bet viņš īstenībā ir tirdziniks. Viņš tirgojas ar pasauli un ar savām vajadzībām, ar Amerikas vajadzībām. Es domāju, ka tas ir ļoti nožēlojami, ka tā lielā valsts, kas ir bijusi arī Eiropas balsts tik daudzus gadus, tā rīkojas. Esmu ļoti norūpējusies par to, kas notiek. Varbūt viņš provocē ar saviem izteikumiem, lai kaut ko vēl panāktu, ne varbūt gluži to, ko viņš izsaka. Bet mēs pirms gada smējāmies, kad viņš runāja par Grenlandi. Tagad mēs esam nopietnā situācijā.

Tu esi dzimusi un augusi Zviedrijā. Arī Skandināvija tev ir ļoti tuva. Kā tu uztver šo piedāvājumu par Grenlandes pārņemšanu?

Kristīne Čakste: Tas ir pilnīgi absurds! Es negribētu vilkt paralēles ar Putinu un kā viņš rīkojas. Bet tas fakts, ka tu vari kā lielvalsts izmantot savu varu, lai panāktu kaut ko, kas būtu citām tautām pretīgi, tas ir pilnīgi nosodāmi, es uzskatu.

Ir apritējis gads, kopš NATO aliansē ir iestājusies Zviedrija. Kā varbūt tev ir zināms, ko zviedri pa šo laiku ir teikuši un arī varbūt par to, kā sabiedrība nonāca līdz lēmumam, kas ilgus laikus vispār nebija pat apspriežams, ka Zviedrija būtu NATO? Kā tas notika sabiedrībā?

Kristīne Čakste: Ukrainas karš bija tas, kas sabiedēja. Kad tas bija pie sliekšņa gandrīz, zviedri sāka domāt - cik mēs būsim spēcīgi vieni paši. Vai mēs varēsim noturēt kādu neitralitāti? Mēs jau redzējām Otrā pasaules kara laikā, kā gāja ar Dāniju un Norvēģiju, ka tas nav pašsaprotami, ka Skandināvijas valstis ir suverēnas. Līdz ar to man liekas, ka tie politiķi galvenokārt nobijās un tauta gāja viņiem līdzi šajā jautājumā. Tas nebija tā, ka prasīja cilvēkiem, bet politiķi bija nobijušies un tad gāja to ceļu. Tā jau bija faktiski tāda nopietna zīme, ka pasaules kārtība mainās.

Arī dzīvojot Latvijā, tu seko līdzi Latvijas notikumiem, tāpat arī pazīsti daudzas no Latvijas amatpersonām. Vai šajā pārmaiņu laikā tu redzi tādu noteiktu Latvijas politiķu nostāju? Kā tu vērtē Latvijas politiķus?

Kristīne Čakste: No malas es dzirdu, ka daudzi cilvēki ir vīlušies, lamājas. Bet nav jau viegla tā situācija. Ja skatās uz lielajām Eiropas valstīm kā Francija, Anglija, Vācija - viņas arī šobrīd, kad nāk tie jautājumi un draudi par muitu, izturas ļoti pieklājīgi un gandrīz atturīgi un neuzdrošinājās kritizēt vai piespiest kāju un kaut ko teikt, ko patiešām tu domā. Visi ļoti uzmanīgi izturas. Un es nezinu, vai tas ir pareizi, bet tā tas notiek. Es domāju, ka mēs nevaram pārmest, ka Latvija arī ietur tādu novērošanas stāvokli. Tomēr mēs esam ļoti atkarīgi no NATO atbalsta. Un lielākais NATO līdzdalībnieks tagad pašlaik kaut ko dara, kas mums nepatīk, bet mēs nevaram varbūt iet viņam virsū. Es domāju, ka tas ir saprotami, jo mums ir jātic diplomātijai. Mums ir jātic tam. Varbūt ir drusku bīstami iet nopietnā opozīcijā pret to, kas notiek.

Mēs vērojam, ka skandināvi vienmēr ir bijuši lieli diplomāti, tajā skaitā zviedri. Vai arī viņi varētu šajā brīdī izteikties skarbāk, asāk vēl vairāk iestāties? Tagad gan tieši mēs uzzinājām, ka Skandināvijas valstis vienojās kopīgā atbalstā Dānijai. Vai arī viņiem būtu jāskatās, kāda ir situācija, jāpielāgojas?

Kristīne Čakste: Es domāju, ka drusku vajag nogaidīt. Nevajag skriet pa priekšu, to nevajag. Ja skatāmies uz šo pēdējo gadu vai arī Trampa iepriekšējo valdības laiku, tad jau bija tā, ka viņš kaut ko izmet ārā un tad lēnām iet kaut kādā veidā atpakaļ. Un arī šeit ir jāskatās, lai neiekāpj īstos dubļos. Es arī esmu strādājusi diplomātijā un domāju, ka vajag drusku ļaut tiem putekļiem nosēsties, drusku nomierināties. Tikties ar saviem uzticamiem [partneriem], izrunāt, mēģināt plānot, nekā kāds tikai ar vārdiem izlec vai aizsūta kādu apvainojošu vēstuli. Es domāju, ka vajag ļaut laikam mazlietiņ pieiet un padomāt, un meklēt alianses.