Ja kaut dažus cilvēkus varēšu pagriezt uz to balto pusi, kur ir taisnība, būšu laimīga, tā dziedātāja Laima Vaikule par savu pozīciju, nosodot Krievijas sākto karu. Par krievu valodu, Putinu un savu draudzeni Allu Pugačovu, par darbu Jūrmalas varietē un savām Latgales saknēm saruna ar Laimu Vaikuli Laikmeta krustpunktā.

Uz sarunu esam aicinājuši mākslinieci, kuras vārds daudziem ārpus mūsu valsts robežas saistās ar Latviju. Un tieši šeit, Latvijas Radio mājā, 80.gadu izskaņā tapa viņas pirmie ieraksti ar maestro Raimonda Paula mūziku. Minot vien dažas no pirmajām dziesmām – "Māte mani auklējusi", "Nenāciet klāt man rudenī", "Šerloks Holmss" vai "Mazais panks" duetā ar Gunāru Kalniņu, jau būs diezgan liela skaidrība, kura dziedātāja ir pie Latvijas Radio mikrofona. Protams, tā ir Laima Vaikule.

Raidījumā mēs runājam gan par to, ko pieredzam šodien, gan atceramies senākos gados piedzīvoto. Piemēram, Latvijas Radio fonotēkā glabājas 1988.gadā fiksēts ieraksts, kā jūs ar "Dzeguzītes" dziedātājiem un nupat pieminēto mazo Gunāriņu rakstījāt petīciju, lai Daila Martinsone atļauj bērniem kopā ar jums doties koncertēt uz Tallinu. Savukārt. papētot radurakstus, var atklāt, kāds sakars aktierim Andrim Keišam ir ar vienu no Laimas Vaikules vecvecmammām Līksnas pagasta Vingru ciemā.

Lai arī šobrīd ir noraidoša attieksme pret krievu valodu ne tikai Latvijā, jums tā ir bijusi darba valoda daudzu gadu garumā

Laima Vaikule: Es turpināšu būt kaujinieks, kā tas bija 90. gados un tagad. Es pati tiku tam cauri. Kad sākās karš, mana pirmā doma bija – ka es negribu dziedāt krieviski, es nedziedāšu. Kā es to varēšu? Kādu mēnesi bija manī tāds protests.

Man palīdzēja ukraiņi, kuri teica – Laima, neļauj privatizēt valodu, beidz. Viņi man palīdzēja, tie brīnišķīgie cilvēki, kuriem tagad bumbas krīt uz galvas. Viņi man palīdzēja tikt no tā ārā. Es būtu sevi pazaudējusi, ja būtu sākusi to kultivēt. Nedrīkst padoties. Es dziedāju un dziedāšu krieviski, latviski, angliski un cilvēki runās tādās valodās, kādās grib. Un lai viņi iet… tālāk ar saviem likumiem, ko viņi izdomā – ka krievu valoda piederēs viņiem.

Lai ņem savus pieminekļus un tur lai …. Mēs runāsim kā mēs gribēsim, viens otru sapratīsim, izturēsimies labi un es esmu par to. Vot, lai mani nosoda, lai.

Bet par šodienu. Kāds jums ir šis laiks, kā dziedat dziesmā: "negribas vairāk nekā, negribas raudāt un smiet"? 

Laima Vaikule: Pat negribas nagus krāsot, ģērbties skaisti, negribas rotaslietas lietot. Šausmīgs laiks. No sākuma bija pandēmija, kas man izraisīja vieglu depresiju. Pēc tam sākās karš. Vēl labāk. Likās, ka tālāk nav, kur krist, bet mēs nokritām vēl zemāk. Ceru, ka tas ir zemākais punkts.

Daudzu gadu garumā intervijās jūs runājāt gandrīz tikai par mūziku, tad tagad sarunu lielāko daļu aizņem politika.  Šķiet, ka pēdējos mēnešos par politiku jūs esat pateikusi vairāk, nekā visas savas karjeras laikā. Par Krievijas agresiju Ukrainā runā skaidru un tiešu valodu. Kādēļ izvēlējās runāt, nevis nogaidīt, kā beigsies? Daudzi kolēģi tā dara. 

Laima Vaikule: Es nevarēju klusēt. Tas ir raksturs. Man vienmēr ir bijusi sava pozīcija. Kad man bija 16 gadu, es aizbraucu uz Batumi filharmoniju. Kad mammai prasīja, kā jūs varējāt palaist meitu 16 gados, viņa teica, kas varēja Laimai aizliegt. Laikam tā ir galvenā rakstura īpašība. 

Mēs par sevi tik maz zinām, tikai to, ko dzirdi, ka par tevi runā. Es domāju, ka esmu balta un pūkaina, bet izrādās, ka man ir raksturs. Kad sākās karš, pirmās dienas nebiju spējīga runāt, bet tikko tiku pie samaņas, uzreiz sāku runāt, jo pārāk tuvu viss notiek.

Man bieži saka – kā tad, bija Afganistāna, tu klusēji, un kur tad tu biji tos astoņus gadus. Tad es sev jautāju – kur es biju, paskatījos "Instragram", izrādās tos astoņus gadus biju pilnīgi pagriezusies uz Ukrainas pusi, visi mani koncerti bija saistīti ar Ukrainu. Es pat to diezgan neapzināti darīju. Es pat, sevi pārbaudot, sāku domāt, kāpēc nerunāju skaļi jau 2014. gadā? Tagad, kad sākās karš, atceros visas tās skaistās vietas kur bijām, un tagad to visu sagrāva. Jebkurš normāls cilvēks nevar būt par karu. Kas ar mums notiek?

Intervijām, ko pēdējā laikā krievu un ukraiņu žurnālistiem sniegusi Laima Vaikule ir pat vairāk nekā miljons skatījumu. Kas ir tas galvenais vēstījums, kuru jūs šai lielajai auditorijai esat vēlējusies pateikt?

Laima Vaikule: Galvenais man vajag, lai tie, kas mani zina, zina manu pozīciju. Varbūt viņi pārdomās savu. Ja vismaz kaut cik cilvēkus varēšu pagriezt uz to pusi, kur ir taisnība, uz balto pusi, es būšu laimīga. Daudzi cilvēki, nezinu kāpēc, nesaprot.

No otras puses – ir skopi, izšķērdīgi, ir bailīgi, drosmīgi, cilvēki ir dažādi, ja es ar savu piemēru parādīšu, ka var runāt, ir jāsaka savas domas, nav jābaidās, bet tas, protams, vairāk vērsts uz krievu valodā runājošajiem. Tas nenozīmē, ka es nosodu krievu valodu vai kultūru. Valoda pieder visiem. Krievi grib to valodu privatizēt, bet to nedrīkst pieļaut. Tāpat kā par 1941. gada karu visus panākumus viņi grib privatizēt sev, es gribu redzēt, kā tas būtu, ja nebūtu amerikāņi iesaistījušies karā.

Jūs apzināties, ka retajam ir tāda iespēja kā jums tik daudz cilvēkus uzrunāt un likt ieklausīties?

Laima Vaikule: Tieši tāpēc es nevarēju klusēt, tieši tāpēc. Mani interesēja, vai mana profesija nav grēcīga, un biju reiz pie musulmaņu mullas. Viņš teica, tev jāzina viens, ka esi atbildīga pret miljoniem, tāpēc tev jādomā, kā tu apģērbies, kā tu uzvedies, ko tu saki. Varbūt nepareizi sapratu, bet es to sapratu tā, ka es nedrīkstu klusēt, jo melnie spēki brūk virsū mums visiem, visai pasaulei. Tā es to tagad jūtu. 

Pēc katras intervijas seko Krievijas propagandas kanālu reakcija.

Laima Vaikule: Ai, veca vecene, Krievija visu tev deva... Kāda Krievija, man deva Latvija, Raimnods Pauls viņa mūzika. Mans darbs Latvijā no 12 gadiem. Ko viņi man deva?

(..) Es sapratu, ka būs šausmīga reakcija, bet mani tas vispār neuztrauc. Šodien reakcija pret mani ir nesalīdzināma pret to, kas notiek ar maniem kolēģiem Ukrainā, kuri tagad sēž pagrabos. Mūziķi, balets. To, ko viņi man tur raksta… nu labi, atsūtīs man "novičok" dāvanu, nu es savu nodzīvoju, nekas briesmīgs nenotiks.

(..) Kad sākās tā agresija, vienkārši kaut kas manī salūza, vienkārši esmu pret visu, kas saistīts ar Padomju Savienību, Krievijas propagandu.

 Mēs dzīvojam tādā valstī, kur ap 40 % ir krievu, man negribas sadalīt mūs, mēs nedrīkstam to darīt. Mēs redzējām, kas notiek, kad sadala. Mums jābūt kopā. Es neizturos slikti pret krievu tautības cilvēkiem, nekādā gadijumā, ir labi cilvēki un ir slikti. Man bailīgi teikt "russkij mir", labāk teikt Putina agresija. Man liekas, tā drīzāk jāsaka, jo ir cilvēki krieviski runājošie, arī no Krievijas man daudz draugu, kas ir pret šo karu un valdību.

Zināms, ka jums ir ciešas attiecības ar Allu Pugačovu un Maksimu Galkinu. Viņi milzīgi tiek zākāti Krievijā, bet atzinīgi vērtēti daudzviet citur par savu drosmi nostāties pretī varai. Abi ir bieži viesi arī Latvijā. Nesen kāds Latvijā zināms cilvēks, kurš Allu pazīst jau no 80. gadiem, stāstīja, ka pagājušajā vasarā Rīgā viņš Allai teicis: “Alla, moi dom, tvoj dom” (manas mājas ir tavas mājas). Vai viņi jūt šo atbalstu, jo pamest savas mājas, savu dzimteni, tas ir liels pārbaudījums?

Laima Vaikule: Es domāju, ka cilvēks aizbrauca un visu to pameta, uzreiz viņam dod plusu. ja tu iegūsti un aizbrauc, tas ir viens, ja tu zaudē un vienalga brauc projām, tas nozīmē, ka cilvēks to darīja apzināti un tas ir princips un man tas ir simpātiski. Ne visu var nopirkt, nauda nav galvenais. Tā tikai liekas cilvēkam. Kad pienāks pēdējā minūte, tā būs pēdējā lieta, kas tev būs smadzenēs.

(..) Viņiem ir plāns apmeklēt arī Latviju. Es biju viņu koncertā Dzintaru koncertzālē,

es domāju daudziem krieviski runājošajiem bija kauns, kā Galkins runāja 20 minūtes latviski. Viņš parādīja tiem, kas baidās sākt runāt latviski, sākt mācīties latviski, ka to var izdarīt. Jo daudziem ir liels komplekss.

Man liekas pirmā kļūda mums 90. gados bija, ka mēs stipri atstūmām krievu cilvēkus, neintegrējām. Pa 30 gadiem, es domāju,  nebūtu neviena, kas nerunā latviski, ja būtu pareizi to politiku izveidojuši. Jo daudzi… es zinu tādus cilvēkus, kuri principiāli negāja mācīties un nelaida savus bērnus latviešu bērnudārzos, jo bija apvainojušies. Tā bija kaut kāda kļūda. Mums tomēr vajag sadzīvot kopā, mums nav citas izejas.

Kam jānotiek, lai atkal uzstātos Krievijā?

Laima Vaikule: Jābeidzas karam, pats par sevi. Ja tā ideāli – ir jābūt prezidentam Krievijā tam, kas šodien ir pret karu, kas sapratīs un mācēs pateikt cilvēkiem, ka viņiem vajag savu vainu atzīt. Lai cilvēki vispār dzirdētu to cilvēku, klausītos viņā,  lai Ukraina noticētu, viņam ir jābūt šodien… Tāpēc es piedāvāju Galkinu, brīnišķīgs kandidāts.