Mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā un diemžēl galvenais, kā pietrūkst visos medijos, ir sirds, tā domā viena no leģendārajām Radio balsīm Lia Guļevska. Par Smiļģi, Paulu un brāļiem Skrastiņiem, par grieķiskajām dzimtas saknēm un kāpēc netic nejaušībām Laikmeta krustpunktā saruna ar Liu Ģuļevsku.

Mēs tiekamies novembra pirmajā nedēļā, un 1.novembris ir Latvijas Radio dzimšanas diena. 2025.gadā sabiedriskais radio svinēs savu simtgadi. Pusi no Radio mūža Doma laukumā ir strādājusi žurnāliste Lia Guļevska, un ja nu ir kāds patiesi īsts radiocilvēks, tad tā ir viņa.

Lia savas radio gaitas iesāka 70. gadu sākumā raidījumā „Dzirkstele” un jau ātri dzirkstele pārvērtās liesmā – mīlestības liesmā pret žurnālista darbu, mīlestībā pret savu klausītāju un pie mikrofona satiktajiem cilvēkiem. Pateicoties raidījumiem, kas ir saglabāti Latvijas Radio fonotēkā, mēs varam arī šodien sadzirdēt Latvijas laikmetu un ieklausīties daudzu Latvijas vēsturē svarīgu cilvēku reiz teiktajā. Lia ir sarunājusies ar mūsu izcilākajiem kultūras ļaudīm, bet arhīvs glabā arī raidījumus par lauku cilvēkiem un sadzīves norisēm. 1991.gada janvārī Lia ir dokumentējusi Rīgas sargus un barikāžu balsis, un, protams, Lia ir viena no leģendārā raidījuma “Mikrofons” balsīm.

Zīmīga sakritība, ka saruna skan sestdien, bet to ierakstām tieši 1. novembrī. Kad ar producenti plānojām ierakstu grafikus un viesus, un studijas ieraksta iespējas, tikai pēc tam secinājām, ka Liu esam uzaicinājuši gluži nejauši tieši radio dzimšanas dienā un 1. novembris arī pašai Liai ir svarīgs datums viņas radio biogrāfijā.

Lia Guļevaka: 1. novembrī mani pieņēma Radio štatā, un tas notika programmā „Mikrofons”. Otrs skaistākais, brīnišķīgākais notikums pēc manas meitas piedzimšanas. Es Radio mīlu līdz šai dienai, vēl joprojām tās ir manas otrās mājas, bet nu „Mikrofons” bija kas sevišķs.  Un, kad jūs man piezvanījāt un pateicāt datumu, es zinu, ka nejaušību nav, un sapratu, ka šodien ir 50 gadi, tieši 50, kā mani pieņēma. Toreiz tā nebija Radio dienu, tad jau bija Popovs, vai ne, un tas bija 7. maijs, kad tika svinēts un atzīmēts vismaz. Bet vēlāk tā iznāca, ka tieši Radio dienā pēc Latvijas laika mani pieņēma.

Te man jūs jācitē – sakritību nav.

Lia Guļevaka: Nav, nav nejaušību, viss jau ir nolemts, ka Zigmunds Skujiņš raksta, mans mīļais rakstnieks, kad viss jau tur ir iezīmēts.

50 gadi kopš tās dienas, kad jūs kļuvāt par Latvijas Radio štata darbiniece. Kāds Latvijas Radio ir šodien. Kādu jūs to dzirdat šodien?

Lia Guļevaka: Es teiktu, ka man drusku pietrūkst – ne tikai Latvijas Radio, visā periodikā un nu vispār visā publiskajā telpā – sirds. Tas neattiecas uz jūsu raidījumu. Es principā domāju, ka mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā un to jūt, bet šajā kontekstā uz visa pārējā fona Latvijas Radio turas vislabāk.

Mainās paaudzes, mainās tehnoloģijas, mainās arī žurnālisti. Šobrīd Radio gaiteņos var sastapt arī ļoti daudzus gados jaunus cilvēkus. Radio mainās, bet kas ir tā dzirkstele, tā liesma, kuru visos pārmaiņu vējos šeit Doma laukumā nedrīkstētu nopūst?

Lia Guļevaka: Nu to attieksmi pret klausītāju, primāri, domājot par klausītāju. Mans uzstādījums ir principā jebkurā darbā, ko es daru, lai tas, nu cik ir iespējas, palīdz, lai tas cilvēkiem palīdz, es mēģinu to arī savās grāmatās… tikai nesauciet lūdzu mani par rakstnieci, es esmu starpnieks, esmu vienalga kas, bet mana lieta ir dot ziņu par to un par to, nevis pašai kaut kā kaut ko izdomāt, to es vienkārši nespēju. 

Bet es domāju, ka

principā jau visu nosaka sirds, ja tu to savu sirdi ieliec tajā, ko tu dari, tad viss ir pareizi, tad viss ir vienkārši pareizi. Man pat nav citu salīdzinājumu, darīt labu un darīt to no sirds, un tad jau tad jau tevi sadzirdēs.

Jo klausītājs, īpaši jau tā paaudze… jaunajiem ir savas lietas un radio tagad ir ļoti daudzas stacijas. Tas viss jau ir kādā citā aizgājis…  Mēs droši vien pieminēsim arī "Mikrofona" aptauju. Toreiz nebija konkurences, tas bija tikai viens, pie kam atļāva drusku vairāk tāpēc, ka bija paralēli "Amerikas balss". Bija cits laiks. Man patīk, kā Raimonds Pauls pirms dažiem gadiem teica man intervijā: Atstāt radio tā, kā tas bija, jo neko nevajag jaunu izdomāt, nevajag izdomāt to, kas bija labs. 

Mēs nerunāsim par saturu politisko, tajā aizliegtajā laikā, kā Aleksandrs Grīva mēdza teikt. Vienkārši

Radio vienmēr ir strādājis, nu īstenībā, no sirds, tā es gribētu teikt.

Runājot par radio šodien, gribētu dzirdēt arī jūsu pārdomas par divām aktualitātēm, kas šobrīd saistās ar pārmaiņām. Pirmā ir doma par vienotu sabiedrisko mediju. Jūs strādājāt laikā, kad radio un televīzija bija zem viena jumta, tad atkal pašķīrās. Tagad atkal ir plāns un apņēmība, un jau Saeima sper pirmos soļus, ka radio un televīzija atkal būs kopā. Ko jūs par to sakāt?

Lia Guļevska: Es nocitēšu Minhauzena frāzi, ko Harijs Liepiņš atkārtoja visbiežāk: "Atļaujiet pasmaidīt." Man tiešām jāpasmaida, viss jau ir bijis. Es atceros, ar kādu degsmi to visu ārdīja ārā, tad es vēl biju.

90. gadu sākumā?

Lia Guļevska: Jā. To it kā varēja saprast, valsts ir atkal atguvusi neatkarību un kaut ko grib mainīt un kaut ko dikti patstāvīgi arī medijus. Nu tagad es ar smaidu skatos, kā to visu atkal grib apvienot. Man nav viedokļa, jo viedoklim jābūt tiem cilvēkiem primāri, kas strādā šajā jomā, un ja tas kaut kādā veidā atvieglo kaut kādu komunikāciju vai kaut kādu vadošo... Bet principā man nav viedokļa, es neredzēju jēgu jau tad, kad viņi ārdīja ārā.

Un otrs stāsts ir nopietna diskusija šobrīd, vai sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai. Vai Latvijas Radio ir jābūt Latvijas Radio 4? Mēs arī pazīstam daudzus kolēģus no šī kanāla. Marina Kosteņecka tur daudzus gadus strādāja, daudzi citi. Vai Latvijas Televīzijā jābūt LTV7 ziņām krievu valodā? Krievu valoda sabiedriskajos medijos.

Lia Guļevska: Mans uzskats ir, ka Latvijas valstij, kura ir Latvijas valsts, kur valsts valoda ir latviešu valoda, tiem cilvēkiem, kuri grib šeit dzīvot, ir latviešu valoda, pat ja viņi viņu nezina spoži, bet ir jāsaprot. Es neesmu nekāda nacionāliste, man vectēvs viens ir grieķis, kurš, starp citu, neiemācījās īpaši latviešu valodu, mēs runājām ar viņu krievu valodā. Bet es uzskatu, ka ir jāzina šī valoda, es esmu par to, ka ir jāzina latviešu valoda. Ja tu aizbrauc vienalga uz kādu pasaules valsti, ja tu gribi tajā palikt dzīvot un darboties, tev ir jāiemācās šīs valsts valoda. Viss. Punkts.

Vai 30 gadus, nu jau vairāk pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir jābūt kanālam krievu valodā sabiedriskajā radio?

Lia Guļevska: Es šajā kontekstā atbildēšu, ka nē. Jo principā it kā būtu viņiem jādod iespēja saprast, kas notiek, bet ir jābūt vienam vienotam likumam un vienotai nostājai. Ir jāsaprot. Labi, nerunā, tik spoži, kaut kā jau tiks galā, bet ir jāsaprot un pieci teikumi tomēr jāiemācās. Es pat grieķiski dažus vārdus varu pateikt. Nu tas ir pilnīgi elementāri.

Tas viens no argumentiem, kādēļ joprojām ir jāraida sabiedriskajos medijos krievu valodā ir ja šādu kanālu nebūs, šie ļaudis pārslēgsies uz Krievijas propagandas kanāliem un mēs viņus vairs nesasniegsim.

Lia Guļevska: Mīļo Arni, viņi vienalga pārslēgsies uz tiem kanāliem, jo, ja viņi nesaprot, tad viņi slēdzas un slēgsies. Tāda ir mana sajūta, es varu kļūdīties, bet tāda ir mana sajūta. 

Raugoties Latvijas Radio fonotēkā, tas pats senākais ieraksts, kas ir saglabājies ar Lias Guļevskas balsi, ir saistīts ar Eduardu Smiļģi. Tas ir 1974. gada raidījums "Mikrofons" Eduarda Smiļģa dzimšanas dienas priekšvakarā, raidījuma vadītāji Ausma Indriksone un Gunārs Jākobsons, redaktore Lia Guļevska, raidījumā piedalās arī aktieris Harijs Liepiņš un Eduarda Smiļģa meita Aija.

Lia Guļevska: Kad mani nosēdināja svinīgi pie Gunāra Jākobsona memoriālā galda, tad tur bija tāds milzīgs, skaists uzraksts zem stikla - "Īss prāts, garš materiāls". Visa "Mikrofona" redakcija īsināja šo sižetu par Smiļģi, jo tas bija apmēram 11 minūtes, tas bija kaut kas neticams priekš "Mikrofona". Visi īsinot, noīsināja līdz sešām minūtēm, kas arī bija neticams priekš "Mikrofona", un tomēr palika un tā es lēnām ievazāju garākus sižetus. Bet pirmais tiešām bija par Smiļģi, jo man ir vēl tāds fatāls teikums, ka tikai Harija Liepiņa dēļ es kļuva par žurnālisti, lai tiktu viņam tuvāk, un tā arī bija. Mums bija ļoti laba saskaņa, kā saka, visa mūža garumā. Tā turpinās tagad ar Mudīti Šneideri.

(..)

Jānopūšas. Dikti jau es tur runāju, ne augstā stilā, bet drusku tādā izteiksmē. Bet tas bija tikai pats sākums, es domāju, ka man pagāja vismaz pašai priekš sevis kādi septiņi gadi, kamēr es pieradu pie savas balss. Es atceros, ka bija viens sižets, viesojas Liepājas teātris toreizējā Drāmas teātrī, un es ierakstīju Veru Šneideri, kur tēloja karalieni Elizabeti "Marijā Stjuartē . Un man ir tas no pieteikuma tekstiņš. Man vienmēr ļoti patika iet ar Gunāru un Ausmiņu kopā uz studiju. Man likās, ka viņi mani iedvesmo, un es uzskatīju to par lielu godu un laimi, un neticamu prieku. Un es sāku to ievadu tam sižetam, un pēkšņi atskan Gunāra balss: "Pietiks jau ar vienu karalieni, nevajag divas." Tas bija uz mūžu. Labi, ka es nesāku raudāt, Ausmiņa tā kā nomierināja. Es domāju, ka no tā brīža es arī sāku mazāk izteiksmīgi runāt.