Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

"Es ļoti gaidu no jaunās paaudzes, ka tā aizrausies tieši ar latvisko," saka aktrise Lidija Pupure, kura arvien lepojas ar savu māsasdēlu Konstantīnu Pupuru un viņa gājienu ar Latvijas karogu cauri padomju Rīgai. Kāpēc kino vietā izvēlējās teātri, par nevēlēšanos sekot bara domāšanai, arī par savas vecmāmiņas gaitām pie Ķīnas robežas saruna Laikmeta krustpunktā ar Lidiju Pupuri.

“Uzvarēt var ar pašcieņu un savu mugurkaulu. Par paraugu ņemot tādus cilvēkus kā Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Astra. Tie ir mūsu varoņi, no kuriem būtu jāmācās. Tāda ir mana pārliecība.” 

Šos vārdus pirms pāris gadiem intervijā ir teikusi Dailes teātra aktrise Lidija Pupure. Un ja vien sarunā būtu iespēja vēl papildināt šo uzskaitījumu, minēt vēl kādus mūsu laika varoņus, mūsu gadsimta lāčplēšus, es pieļauju, ka Lidija Pupure to vidū noteikti nosauktu arī savu māsasdēlu Konstantīnu Pupuru, kurš 1988. gada 14. jūnijā pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē iznesa mūsu sarkanbaltsarkano karogu cauri Rīgai, no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, un jau drīz par to čeka viņu izraidīja no Latvijas.

“Es stipri, stipri priecājos par mūsu jauno paaudzi, jo es redzu, ka tā ir garā ļoti radniecīga manai paaudzei - atvērta un ļoti talantīga. Viņi tikai vēl jāiedrošina iet savu ceļu, atrast savu dvēseli un izprast brīvību gara brīvībā.”

Arī tie ir aktrises Lidijas Pupures vārdi, un Lāčplēša dienā saruna Laikmeta krustpunktā ar Lidiju Pupuri.

11. novembra vakarā ļaudis nu jau ierasti Rīgā dodas uz 11. Novembra krastmalu pie daudzu svecīšu sienas un katrs aizdedzina savu - kāds par mūsu senčiem, jaunajiem zēniem, kas stājās pretī brīvās Latvijas pirmajiem ienaidniekiem; kāds iededz sveci par saviem senčiem, kas par Latviju cīnījušies vēlākos gados dažādās frontēs, vai arī savu brīvas Latvijas sapni saglabāja, aizmiegot Sibīrijā. Un kāds vienkārši atnāk uz krastmalu, lai sasildītos pie šī mūsu tautas stiprumu apliecinājuma. Lidija, kuri ir tie ļaudis, tie mazie un lielie Lāčplēši, par kuriem Jūs piedomājat īpaši šajā dienā 11. novembrī.

Lidija Pupure: Nu, protams, no manas dzimtas pēdējais tas ir Konstantīns. Bet man ir jādomā par manu dzimtu, par maniem tēva brāļiem. Mans tētis gan tā aktīvi šajā viņu interešu lokā neiekļāvās, jo viņam bija bērnībā bijusi tāda actiņas trauma, un līdz ar to viņš netika nedz armijā, un viņš tā lepojās vai palīdzēja, vai balstīja vēlākajās dienās savus brāļus, kuri arī bija lieli patrioti. Onkulis Jānis – pat armijas cilvēks mūsu brīvajā Latvijā. Un, protams, visi tie likteņi, kas sagaidīja daudzus no šiem cilvēkiem. Un vispār man ir jādomā ne tikai par savējiem. Man liekas, ka šis spēks mūsos ir ļoti, ļoti liels, stabils, un tai pašā laikā, domājot par šodienu un domājot par to, ka mēs varbūt, iegūstot savu neatkarību, citādā veidā esam arī paši līdzvainīgi pie viņas zaudēšanas vairāk vai mazāk, vai nu caur ekonomiku, vai caur politiku… Nu diemžēl tāds ir mūsu liktenis, šeit dzīvojot šādās krustcelēs, ja tā var teikt. 

Domājot par šodienu un par 11. novembri, svarīgi, ka krastmalā visas dienas garumā nāk arī jaunā paaudze, es tur redzu bērnudārzu grupiņas, es tur redzu pusaudžus no skolām. Nāk ģimenes ar bērniem. Bet ir ļaudis, kas saka, tiem jaunajiem jau nekas neinteresē – viņiem neinteresē mūsu vēsture, viņi sēž tikai savos telefonos un planšetēs; citi, gluži pretēji, saka, kādas muļķības, es zinu daudzus jaunus cilvēkus, kuri iesaistās jaunsargos un un interesējas par vēsturi. Kādu jūs redzat mūsu jauno paaudzi un viņu patriotismu?

Lidija Pupure: Mūsu tautā vienmēr ir bijuši gan tādi, gan tādi. Un šodien tas arī ir varbūt pat raksturīgāk, vairāk šī dalīšanās, kam tas interesē un kam tas neinteresē, kurš ir aktīvs, kurš interesējas par mūsu vēsturi un kuri nē. Kaut kāda tāda dalīšanās. Padomju okupācijas laikā, es domāju, ka mēs bijām savā viedoklī, domās iekšēji vienotāki. Arī šajā jautājumā. Bet tas, ka mums ir jauki, gudri jaunieši, par to es nešaubos, un vispār, interesējoties par savu tautu un mūsu vēsturi, es varu apbrīnot un vienmēr uzdod sev jautājumus – kur mēs esam šo spēku, šo individuālo spēku guvuši? Un ziniet, pie kā es esmu  arī tā savās domās un pārdomās nonākusi? Ko mēs varbūt īsti pareizi nenovērtējam, un

man vienmēr ir jādomā, kur mēs klūpam? Kāpēc mums neizdodas, kur ir tā problēma? Mani tas vairāk interesē. Jo tur, kur mēs esam, tur pierādījumu ārkārtīgi daudz, pie kam šie individuālie pierādījumi, šīs personības, un man liekas, ka mūsu tautā un mūsu tādā ģenētikā ir  tik milzīgs vieds spēks. Bet man personiski arī bieži vien jādomā - ja mūsu ģenētika nebūtu tik  sajaukta, vai mēs tādi būtu?

Un mēs esam arī ļoti atšķirīgi, tas nozīmē ļoti krāsaini. Tā taču arī ir vērtība! Un tad es saku tā, reizēm dusmojoties, kurš te ir īsts latvietis? Nav taču neviena! Nu padomājiet, kādas tautības mums nav pāri gājušas un ir atstājušas šo sajaukumu.

Jūsu radu rakstus papētot, var redzēs arī poliskus uzvārdus.

Lidija Pupure: Tieši tā, un man jāteic, es to ļoti jūtu, es jūtu tieši to. Vispār

man ir mazliet tāda tendence: ja visi pūš vienā stabulē, man vienmēr vajag tur iemest kaut kādu dzirksteli. Tad tur izceļas tāds liels nemiers, tad, protams, apmēram tā – atnāca Lidija un visu dziesmu sabojāja. Bet kas manī tajā kaitina, mani kaitina bara domāšana. Man vienmēr gribas iemest ideju – bet paskaties uz to problēmu no cita rakursa, no cita leņķa, un tad tu kļūsi plašāk domājošs, tad tu nenostāsies balts, melns.

Arī ja manī ir jau tīri ģenētiski tik daudz sakņu, asiņu, informācijas, tas taču nozīmē, ka es visas šīs kultūras jūtu, saprotu, un tad es nevaru iestāties pret to. Piemēram, es par daudz ko esmu sašutusi, ko mēs šodien darām. Nu kaut vai nu padomājiet paši - kāds sakars vienam monstram ar valodu? Kāpēc mēs jaucam dažādas lietas līdz tādam, nu bērnišķīgam, muļķīgam absurdam. Es nevaru ienīst visu tautu kaut kādas kustības, politiskās situācijas dēļ.

Te jūs runājat par krievu valodu? Ka šobrīd notiek tāda kā izdzēšana no visurienes?

Lidija Pupure: Bet piedodiet, tas ir tik absurds. Priekš tam taču ir likumi. Ja kāds te ir nelojāls, ja kāds ir mūsu ienaidnieks, nu raidiet viņu laukā. Galu galā lieciet pat cietumā, priekš tam taču ir likumi. Bet ko tas vispār nozīmē... Būsim taču arī godīgi – mēs arī neesam eņģeļi savā vēsturē. Un to es arī no saviem senčiem esmu dzirdējusi, kuri bija lēģeros, kuri bija Sibīrijā. Un tad es domāju tā, kas to izmanto – tie, kas nav cietuši, tie, kas nav tam purvam cauri gājuši, tie dižojas ar svešām spalvām?

Tie cilvēki, kas ir izgājuši, kas to ir izturējuši, viņi ir tik cildeni, viņi ir tik mierpilni. Viņi nemētājās ar ļaunumu, viņi nerunā un neraksta tādus komentārus. Mēs esam slimi, es to saku ne dusmās, bet sāpēs.

Fragmentā skan aktrises māsasdēla Konstantīna Pupura teiktais 2011. gada 14. jūnijā. Jūsu pieminētā emocionalitāte jūtama, bet arī liels patriotisms dzirdams.

Lidija Pupure: Jā, jā… pirmās ierindas, jau vienmēr paveic savu, un diemžēl tā tālāka attīstība ir tāda – moris  savu padarījis, lai iet. Tas jau neattiecas tikai uz Konstantīnu. Tā ir daudziem, visus nosaukt, kur mēs kļūdāmies. Es jau pirmīt teicu… Kur mēs iekrītam? Es par to ārkārtīgi daudz domāju, man par to ir jādomā gandrīz vai katru dienu, arī šodien. 

To, ka ir cerība, es ticu jaunatnei, es ticu, ka būs. Bet kāpēc mēs vienmēr tik bieži iekrītam bedrē? Arī tagad un arī, ka es atceros visu Atmodas laiku. Nu nevar, nu nedrīkst tā uzreiz skriet atkal kaut kādā virzienā neapdomājot, neizanalizējot, neizvērtējot, ar ko mēs esam atšķirīgi no šitām lielvalstīm. Kas mums ir jāsaglabā –tieši šis individuālais atšķirīgais. Es bieži saku tā: viss, kas bija tajā okupācijas laikā, mēs pasludinājām visu kā nederīgu, vārdu sakot, ārā, un es saku – mēs izlējām vannu ar visu bērnu. Nevajag jaukt, katrā mūsu vēstures periodā, kad mēs neesam bijuši paši savi saimnieki, ir bijušas lielas vērtības. Un es domāju, ka mums ir jāiemācās viena lieta, nu arī visi mūsu lielie dižgari ir mācījušies Pēterburgā. Kur tik nav mācījušies! Man ir jāpateicas, ne tikai jānoliedz. Man ir jābūt godīgai, gudrai, par to es saku paldies, tam es protestēju, tam es nepiekrītu, jo ir nu šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās. Teica Ziedonis. 

Un taisnība ir vieniem, un taisnība ir otriem. Meklēt to zelta vidusceļu, tas ir arī starp Austrumiem un Rietumiem, caur šīm civilizācijām. (..)

Tieši ņemot vērā, ka mēs ģenētiski esam tik jaukti, mums nevajadzētu ieņemt tik negudru attieksmi. Jā, patiesību pateikt arī mums vajadzētu uzdrīkstēties par saviem nedarbiem, par savām kļūdām, kā mēs esam arī kareivīgi..., mēs cīnījāmies par savu neatkarību, un tomēr mēs taču arī zinām, mēs zinām, ka mūsu cilvēki palika un palīdzēja tikt pie varas tai sistēmai. Saprotiet, cik tas ir dīvaini. Un visi šie darbi,  varētu vienmēr teikt tā: apdomā, apdomā, ko tu dari, par katru tavu rīcību būs bumerangs. 

Un tas, kas notiek šodien. Es, piemēram, šodien neieņemu tādu kardinālu asu nostāju vispār. Jo, lai es to darītu, es redzu, notiek kaut kas globālāks, ne es to spēju aptvert. Mums ēterā neskan dažādi viedokļi, mūsu ēterā skan tomēr viens vienvirziens. Es to ļoti labi apzinos, es lasu daudz ko, es skatos, daži to var saukt par sazvērestības teoriju, bet mūsu Rainis ir teicis: "Ikvienā klausies, ņem katra padomu, bet spriedi pats".

Un spriedi nevis kādam par labu, bet globālāk, izvērstāk. Nu kas tad šodien notiek pasaulē – viena liela, liela pārvērtība. Tas ir tikai sākums, vēl būs tik daudz sāpju, tik daudz bēdu, to taču mēs redzam. Un arī raugoties kaut vai uz Ukrainu, protams, sirds sāp, tas viss ir necilvēcīgi, tas viss ir briesmīgi, bet mēs taču esam tam gājuši cauri jau neskaitāmas reizes. Mums vajadzētu kaut ko no tā visa mācīties, un es arī tagad varbūt… jā, es apbrīnoju daudzos cilvēkos šo mieru viņos. Bet mani uztrauc, mani vairāk interesē, kas notiks pēc tam.

Tāpat kā mēs ieguvām neatkarību, bet kas notika pēc tam? Un ja kāds šodien grib izcīnīt sev neatkarību, tad es šiem cilvēkiem, šai tautai pat, teiktu: tikai Dieva dēļ – lēnām, nesteidzieties, neizlejiet vannu ar bērnu.