Līga Liepiņa: Aktierim ir jābūt labā nozīmē egoistam, tad ir rezultāts

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Aktierim ir jābūt egoistam labā nozīmē, jo tikai tad ir rezultāts – saka aktrise Līga Liepiņa, kas tagad teātri ar prieku apmeklē kā skatītāja. Par dziedāšanu filmā "Četri balti krekli" un kas viņai filmā bija jāpārskaņo tagad, par iedzīvošanos piebaldzēnos, darbu zoodārzā un arī igauņu vecmāmiņu saruna ar Līgu Liepiņu Laikmeta krustpunktā.

1969.gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” tiek publicēta pirmā intervija presē ar jauno aktrisi. Viņa jau ir nofilmējusies divās filmās – "Četri balti krekli" un : Pie bagātās kundzes" un preses aprakstos tiek dēvēta par pirmo profesionālo kino aktrisi Latvijā, jo aktiermākslas pamati ielikti Tautas kinoaktieru pirmajā studijā. Līgai Liepiņai tobrīd ir 23 gadi un, lūk, ko viņa saka: "Mans cilvēka ideāls? Māte. Ar viņu viss sākas – māte saviem bērniem atdod visu labāko. Iet gadi. Izaugušiem mums reizēm šķiet, ka māte kaut ko nedara tā, kā mums gribētos, ka ne vienmēr viņa mūs saprot Bet viņa mums atdod savu dzīvi. Mātes vārds man vienmēr būs svēts. No viņas es un mani brāļi dzīvē esam paņēmuši līdzi pašu labāko un skaidrāko, ko vien katra māte var dot bērniem. Un es vēlos tikai vienu – nodzīvot savu dzīvi tikpat skaidri un pilnvērtīgi kā viņa. Es vēlos savā turpmākajā dzīvē nebūt vēja zieds."

"Es negribu savu dzīvi nodzīvot kā vēja zieds." 23 gadu vecumā publiski izteikta šāda apņemšanās.

Līga Liepiņa: Vai es tiešām tik skaisti varēju pateikt? Tas man brīnums ir.

Un ja tagad palūkojas uz tiem gadiem, kā ir izdevies tajos vējos noturēties tam ziediņam?

Līga Liepiņa: Neteiksim, ka vienkārši. Visādi ir gājis, bet tik poētiski… Vai tiešām es tik poētiski esmu runājusi tajā laikā?

(..) Šodien runāsim par jūsu kinolomām, protams. Arhīvā palūkojāmies tādus kadrus, kurus varbūt jūs pati sen neesat redzējusi, vai varbūt pat no atmiņas ir pagaisuši. Protams, arī darbs Radioteātrī, arī dažādas preses publikācijas, teātra lomas. Bet iesākumā – Līga, mūsu saruna notiek 2025. gada 25. martā, Latvijas vēsturei ļoti melnā un skumjā dienā. Tūkstošiem devās tālajā ceļā, moku ceļā uz Sibīriju. Klausoties piemiņas brīžos, gan amatpersonas, gan Sibīrijas bērni saka, ka mums jādara viss, lai neko tādu mūsu tauta vairs nepieredzētu, mums jādara viss, lai šāds liktenis latviešiem neatkārtotos. Līga, ko mēs varam darīt, lai tos pasaules diženos – Putinu un Trampu – vestu pie prāta?

Līga Liepiņa: Es to nepateikšu, bet domāt līdz, dzīvot līdzi. Bieži vien saka, vai tad beidzot nepietiks par to runāt, es tomēr domāju, ka es tāpēc vien gribētu dzīvot vēl, lai piedzīvotu to, ka tiešām tas viss beigtos Ukrainas tautai par labu. 

Tā kā ir atcere uz Sibīriju izvestajiem, arī manos rados bija tā, ka mammas brāli izveda, un tāds interesants gadījums bija, ka māsu arī gribēja izvest. Un mamma piedzirdīja tos čekistus, un viņa bija tāda… viņa bija tīri glīta un tāda žiperīga pēc sava rakstura, viņa piedzirdīja un teica – lai ļauj viņai aiziet pārvilkt kurpes. Un kā māsa gāja, tā…  tas bija agrs pavasaris, tikai neatceros, tieši kurā gadā, vēl jau arī 1945.gadā bija izvešana, jeb tas bija 1949. [gadā]. Es nezinu. Manuprāt, tas bija 1945. nevis 1941. vai… Un viņa skrēja pa tādu pirmo…, nevis pirmo, bet jau puskusušo sniegu uz kaimiņu mājām bēga. Tad viņi meklējuši bija to mammas māsu, ar dakšām pa siena gubām dūruši. Mammas stāstīja to pārdzīvojumu, un ja nu viņa ir tur. Vienkārši man pēkšņi ienāca tagad prātā šis fakts un vispār, ko nozīmē Krievija. Tieši Krievija. Tas ir briesmīgi. Un tagad, šodien, ka tas viss atkārtojas.

(..) Par mājām. Kad jūs aizverat acis, kur jums ir tā īstā māju sajūta? Vai jaunības, bērnības laiks Mazsalacas pusē, vai arī daudzas vasaras Piebalgas pakalnos un Putniņu dzimtā sēta, vai Rīgā? Kas ir tas jūsu pieturas punkts?

Līga Liepiņa: Es tomēr teiktu, ka tur, kur es piedzimu, Naukšēnos. Kaut gan nu Rūjienas slimnīcā, bet Naukšēnos. Tad jau mēs dzīvojām tur, vēlāk pārgājām uz Mazsalacu, tāpēc man it kā…, gāju tur skolā, tāpēc man saistās ar Mazsalacu. Bet Naukšēnos palika vecāmāte, mammas māsa, arī tā, kas iznāca no klēts starpsienas. Kad Staļins nomira, tad viņa iznāca ārā. Un viņi tur dzīvoja, un es katru vasaru braucu pie viņiem, jo tur bija visi lauku darbi, viss, kas bija. Tā es varētu teikt, un arī dzimtā vieta tomēr.

(..) 1968. gadā žurnālā "Liesma" atrodams raksts "Līga filmējas". Stāsts ir par kinofilmas "Pie bagātās kundzes" tapšanu, bet te arī mazs jūsu skolas stāsts un citāts. 

"Ceļš uz specialitātes izvēli katram ir cits. Skolas gados jauniešus vairāk ietekmē ārsta, fiziķa, aktiera profesija, bieži vai puse klases meiteņu sapņo kļūt par aktrisēm. Līgas atbilde to apstiprina, tomēr ir diezgan neparasta. 

Par aktierdarbu esmu domājusi vienmēr, un pašā izvēlē nekad neesmu svārstījusies, taču skolā, liekas, tikai dažas reizes deklamēju dzejoļus, nepiedalījos dramatiskajā pulciņā, nekādos uzvedumos, baidījos, ka nekas neiznāks un citi smiesies, savu sapni no citiem slēpu."

Līga Liepiņa: Jā, jā, man bija kaut kāda tāda, ļoti… es biju bailīga, varētu teikt. Un kāpēc tieši par aktrisi es gribēju? To tikai tagad, protams, analizējot, kāpēc [varu pateikt]. Mani brāļi bija vecāki, un es augu viena, ar lopiņiem kopā, un biju tāda vienpatne vairāk. Un iespējams, ka kaut kāda alka dalīties un to es nepratu. Un caur to es tā… bet tās nav bērnības domas, tās ir tagad vēlāka laika domas, ka noteikti man vajadzēja kaut kā izpausties un to es atradu uz skatuves. Jo tu it kā aizslēpies aiz kaut kāda tēla un tad tu vari kaut ko teikt. Jo pašai tieši it kā no sevis… bet redz tomēr dzeju arī es runāju nemaz tik traki… vēlāk kaut kā pamazām pieradu.

Jūs minat, ka varbūt skolas gados nebija drosme kāpt uz skatuves skolas pulciņā, bet kaut kur jau jūs saņēmāt to drosmi doties uz Valmieru pie Pētera Lūča un pieteikties kaut kādā kaut vai mazā darbiņā, lai jums iedod Valmieras teātrī. Kāds ir šis stāsts?

Līga Liepiņa: Man bija ļoti aktīva mamma. Vispār es ļoti klausīju mammai. Man jau patīk viņas vārdi "vajag riktēties". Un viņai šī riktēšanās, viņa mani tiešām aizveda uz Valmieru un aizsūtīja… Viņa pati līdzi nenāca, bet aizsūtīja pie Pētera Lūča palūgt, jo tajā laikā neuzņēma aktieros, ik pa četriem gadiem…  Vienkārši pabūt, ieraudzīt to teātri, kāds viņš ir. Un Pēteris Lūcis paņēma mani, kā viņš nosauca, par kuģa puiku, es darīju visādus darbus. Arī suflēju un kaut kādos masu skatos. 

Vienu lomiņu man iedeva ar "lūdzu", man bija jāsaka "lūdzu". Un kādas 10 reizes viņš mēģināja, un viņš saka – "saki lūdzu, nenolaid vārdu! Lūdzu. Nē, lūdzu." Un tā apmēram 10 reizes, kamēr es… tāds bija mans pirmais skatuves uzgājiens.

(..) Vai ar [kino] provēm ir bijis tā, ka ir liela cerība, ka tevi režisors izvēlēsies, un tev tas darbs patīk un patīk arī kolēģi, ar kuriem būs jāstrādā, un beigās kādai citai aktrisei tas viss tiek?

Līga Liepiņa: Fimēties man iepatikās. Aaaa, un tas bija ļoti interesanti - ar Regīnu Razumu mūs mēģināja abas divas Rolands Kalniņš uz Austras lomu. Un ilgi mēģināja, viņš nevarēja izvēlēties. Un tā bija ļoti interesanta loma. Rolands pat salika mūs blakus, vienu tādu kadru, kur mēs savstarpēji sarunājamies…

Filmā "Ceplis"?

Līga Liepiņa: Filmā "Ceplis", jā. Un tad parādīja, mums arī parādīja, un es sapratu - jā, Regīna ir. Bet dabīgi, ka man bija žēl, ka es neesmu, bet es sapratu. Un ļoti gudri Rolands Kalniņš darīja, ka viņš tā parādīja, ka man nebija..., ir kādreiz sāpīgi vai kaut kā, es sapratu, ka jā, ir jābūt, jo viņa vairāk iederējās.

Viena no jūsu lomām, varbūt tā pat nav tāda ļoti dominējoša filmā, ir Giluču ģimene "Limuzīns Jāņu nakts krāsā un jūs kā lauku skolotāja. Jānis Streičs uzreiz teica – Līga, šī ir tava loma. Vai tur arī bija jāiet un jāprovē?

Līga Liepiņa: Nē, tur proves, manuprāt, nebija. Es nevaru apgalvot atkal… jo tā tiešām nebija liela tā lomu.

Bet šī Jāzepa sieva, skolotāja, tas jums bija arī kāds prototips kaut kur no saviem skolas gadiem, kāds personāžs, vai kā jūs šo tēlu radījāt?

Līga Liepiņa: Tas interesantākais ir tas, ka es biju pie Jāņa Streiča faktiski savu mīļāko lomu nofilmējusi "Vālodzīte", bija tāda, un pēc tam bija šī loma. Un es ar Jāni Streiču sapratos tīri profesionāli, viņam pat nevajadzēja līdz galam kādreiz izrunāt, ieskaidrot man, ka es jau uzminēju. Un šeit bija pilnīgi tāda, es neko neizdomāju, es burtiski dzīvoju šajā… Un arī man bija partneris Romualds Ancāns, mēs jau seni draugi ar viņu bijām, mums bija tik laba saspēle, saskaņa, kaut arī maz. Un Jānis tikai kaut kādas atsevišķas frāzes pateica, mums kaut kā salija tās lomas. Arī Romikam tāda ļoti interesanta loma…. Tā tas bija.

(..) 1996. gadā Latvijas Radio intervijā Rutai Rikšei Līga Liepiņa raksturo savu profesiju un atzīst, ka aktieru pasaule ir savstarpējo attiecību ziņā ir nejauka un arī egoistiski ir aktieri.

Ir jābūt egoistam?

Līga Liepiņa: Jā, ir jābūt. Ne jau tādā sliktā nozīmē, bet jā, jo tad ir rezultāts, tiklīdz tu tāds neesi, tad ir grūtāks ceļš, protams. Ne jau visi ir egoisti tādi, bet es pieņemu, ka egoistam ir jābūt.

Bet tas ir arī tā, ka pie dēļa, kur lika lomu sarakstus, tur ar elkoņiem jāizgrūžas ir un pie režisora kabineta durvīm?

Līga Liepiņa: Nē, nu katrā ziņā mūsu teātrī un arī Jaunatnes teātrī es tā nemanīju, ka tas būtu. Vismaz manā laikā. Jeb arī man jau jāatzīst, ka es tādas savstarpējās kaut kādas iekšējās intrigas, viņas kaut kā man gāja garām. Laikam tāpēc, ka jā, es nebiju tā, kas uzņem šo gaisotni.

Mani pieķēra šie vārdi, ko jūs minējāt, ka aktieru pasaule ir diezgan nejauka tomēr.

Līga Liepiņa: Es domāju iekšēji. Iekšēji. Tādēļ, ka viņa, tā sevis laušana visādos… teiksim, ja tev jāspēlē kaut kāds nelietis un viss, protams, viņu aizstāvi un mēģini saprast, kāpēc viņš ir tāds, jo citādi jau nevar vispār strādāt. Bet tā ir kaut kāda iejaukšanās savā dziļākajā būtībā, līdz ar šo ielaušanos tu it kā lauz sevi un tad sāk veidoties visādas jaunas nu īpatnības, īpašības. Un šī laušana nav veselīga.

Jūs ļoti agrā jaunībā aktrises profesiju sākāt. Kāda bija aiziešana no teātra skatuves? 

Līga Liepiņa: Es neteikšu tieši konkrēti, bet mani pat konkrēti iemesli, kāpēc. To es tiešām neteikšu ēterā. Bet man bija ļoti normāla sajūta, ka ir jāaiziet pašai laicīgi, nevis gaidīt, kad tev pateiks - nu tā. Tāds kaut kāds iekšējs tāds nolēmums manī bija. Es, protams, pabeidzu visas lomas spēlēt, nevis uzreiz kā ar nazi. Bet kā ar nazi es nogriezu iespēju turpmāk uz lomām cerēt. Es pateicu, ka vairāk es negribu. Mani tomēr mazliet uztrauc tas, ka cilvēks nejūt, ka ir laiks tomēr pienācis tāds, ka vajag aiziet, un es līdz tam negribēju nonākt. Vienkārši tīri cilvēciski. Kaut kāds pašlepnums vai, nezinu. Man nebija sāpīgi, jo es to biju jau sevī nolēmusi, teiksim, nesusi jau kādus gadus divus, trīs. Kad jau palika 70,  laikam 72, es nezinu, cik man bija gadu, kad es aizgāju.

Bet, ja par to sāpīgo, es redzu, ka ir mākslinieki, kuri aiziet, bet viņi arī nekad vairs neatgriežas teātrī uz izrādēm, lai gan tiek aicināti. Es šad un tad jūs redzu skatītāju rindās Nacionālajā teātrī.

Līga Liepiņa: Man tik ļoti interesē, kā iet kolēģiem, man ļoti patīk iet uz teātri, es pilnīgi tad atdzīvojos un man patīk skatīties. Un vēl jo vairāk, ja ir iemesls pateikt kādu labu vārdu. Vai, cik patīkamas sajūta! Es tā nebiju iedomājusies, ka man tā patiks vēl pēc tam atgriezties teātrī. Tāpēc es saku, es neaizgāju kaut kādu tādu sāpi vai… Nē. Tas nebija racionāli izdomāts, es tā vienkārši skatījos apkārt, kas ir labi, kas nav slikti. Es pieņēmu lēmumu tādu.