Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Man vēl ir pietiekami daudz laika, lai es vēl kādu varoņdarbu veiktu, un es noteikti kaut ko izdomāšu – saka Linda Mūrniece, savulaik pirmā aizsardzības ministre sieviete. Viņa ir vadījusi arī iekšlietu ministriju un joprojām prot rīkoties ar ieroci, bet tagad saimnieko savā viesu namā. Par Policijas akadēmijas slēgšanu un Bauskas protestiem, par partijas un Āboltiņas nodevību un kāpēc nevēlas atgriezties pie sava dzimtas uzvārda – Ezermane – saruna ar Lindu Mūrnieci Laikmeta krustpunktā.

"17 gadi politikā man devuši daudz un daudz atņēmuši. Tie ir atņēmuši ilūzijas par cilvēkiem, politiku un cilvēku spējām politikā kaut ko mainīt. Šie gadi politikā man ir atņēmuši arī ģimeni. Tas ir vienīgais, ko es būtu gribējusi izlabot. Ģimenes zaudējums man iemācījis svarīgu atziņu - politika vecumdienās tev roku neturēs. Politika reiz beidzas, bet cilvēki, kuri ir pazaudēti, kamēr esi politiķis jeb iedomāta zvaigzne, pēc tam var būt grūti atgūstāmi. Paldies Dievam, man bija daži draugi, kuri saprata, ka jāpagaida, kamēr tas beigsies. Viņi mani sagaidīja atpakaļ. Ko šie gadi ir devuši? Pieredzi un arī pašapziņu. Mani ir grūti piemānīt ar skaistiem vārdiem, jo es tik daudz ko dzīvē esmu redzējusi. Varu apsēsties pretī cilvēkam un uzreiz redzēt, vai un ko viņš no manis grib."

"Es apsēžos pretī cilvēkam, uzreiz redzu, ko viņš no manis grib." Izlasīju kādā intervijā šos jūsu vārdus un ar nelielu satraukumu sāku šo interviju. Kā Linda, piemēram, mani noskanēja tagad?

Linda Mūrniece: Ir acīm redzami, ko jūs no manis gribat, - interviju. Diezgan garu un, visticamāk, diezgan atklātu. Tāda tā noteikti arī izdosies.

Kā jums šobrīd klājas?

Linda Mūrniece: Es šobrīd dzīvoju mierīgu dzīvi meža ielokā savā saimniecībā, ļoti tālu no Rīgas burzmas, un katrs brauciens uz Rīgu man ir piedzīvojums. Kā es nekad nebūtu domājusi. Jo es vienmēr esmu bijusi pilsētniece, tādā lielā uzņēmumā strādājusi un vienmēr bijusi uzmanības centrā gan visās savās darbavietās, gan publiski, tāpēc šobrīd ir pilnīgi cita dzīve. Bet šī dzīve pieļauj iespēju arī nonāk tajā burzmā, bet tikai tad, kad es to vēlos, nevis visu laiku atrasties tās burzmas vidū.

Linda, mēs tikāmies Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā 2017. gada 10. jūlijā, toreiz es jums intervijā vaicāju, vai ir dzīve arī ārpus politikas un kāda tā ir? Kopš šīs sarunas jau arī daudz kas ir mainījies, ir mainījušās valdības un prezidenti. Ir sācies karš Ukrainā. Kas ir tas, kas Lindu satrauc šodien, domājot par lielo un mazo politiku?

Linda Mūrniece: Nu protams, karš ir tas, kas satrauc jebkuru un arī mani visvairāk šajā laikā. Tieši uz šejieni braucot, runāju ar meitu ļoti ilgu laiku par šo. Viņa dzīvo un mācās Nīderlandē šobrīd, un mēs ļoti, ļoti padziļināti domājām par to, kā kurš rīkotos, ja gadījumā karš sāktos pie mums. Es domāju, ka jebkurš cilvēks Latvijā to ir pārdomājis, un mums abām bija daudz dažādas atziņas par to, ko kura no mums tajā situācijā darītu, un…

Ja drīkstu pavaicāt un cik jūs vēlaties atklāt, kādas ir tieši šādā kontekstā jums pārdomas?

Linda Mūrniece: Manas pārdomas nav mainījušās, es vienmēr esmu teikusi, ka es palikšu valstī, kurā es esmu piedzimusi, izaugusi, kurai es esmu atdevusi daudz savas enerģijas un kurai es droši vien varētu būt noderīgāka, paliekot šeit. Tā bija mana atbilde meitai uz jautājumu, vai gadījumā es negribu, piemēram, pārvākties uz kaut kurieni citurieni. Es teicu, ka noteikti nē. Pat ja zināšu, ka ir riski, es palikšu. Es palikšu šeit un darīšu to, kas no manis atkarīgs, lai palīdzētu valstij. 

Tā bija mana atbilde, bet, protams, ka meitu tas ļoti nenomierināja. Bet mēs izrunājām, ja tāda situācija rastos, kā kura no mums rīkosies tajā situācijā, un es nomierināju viņu, ka es tikšu galā. Tāpat kā vienmēr esmu tikusi galā, tikšu galā arī tajā situācijā un, ka viņai būs jādomā pašai par sevi, nevis jāuztraucas par to, vai māte tiek galā, jo māte tiks galā. Šis ir tas pats satraucošākais, domāju, kā jebkuram cilvēkam, ne tikai Latvijā.

Pārskatot arhīvu kadrus, redzēju, ka Lindas Mūrnieces rokās ir bijis arī ierocis un tīri labi ir veicies šaušanas mācībās. Jācer, ka vien mācībās to mums vajadzēs izmantot.

Linda Mūrniece: Tas bija arī viens no maniem argumentiem nomierinot meitu, sakot, ka man mājās ierocis joprojām. Tā kā neuztraucies par mani, es zināšu, ko ar to iesākt. Jā, mana pirmā darbavieta ir policija, līdz ar to man nācās iemācīties šaut, un es to joprojām daru labi, ik pa laikam atsvaidzinot tās iemaņas, un tas jau tā neaizmirstās. Un, jā, es zinu, kā rīkoties ar ieroci, un es ar to noteikti rīkošos, ja būs tāda vajadzība.

(..)

Jūs sarunas sākumā minējāt, ka tas bija jūsu sapnis reiz kļūt par iekšlietu ministru, bet droši vien vissliktākajā sapnī nevarētu nosapņot, ka tas fināls būtu šāds [ saistīts ar 2011. gada janvāra notikumiem Jēkabpilī, kur notika uzbrukums spēļu zālei, un no pieciem bruņotajiem laupītājiem četri ir policisti].

Linda Mūrniece: Jā, bet es domāju, ka man to manu sapni atļāva piepildīt ministrijai tādā grūtākajā laikā, jo tas bija krīzes laiks un droši vien tikai es, kas to biju sapņojusi, es, kas nācu pati no tās vides, varēja vislabākajā veidā, kādā nu tas bija iespējams, tikt galā ar tiem uzdevumiem, kas bija tajā brīdī. Kaut vai budžeta griešanu, jo Iekšlietu ministrijai nav kapitālsabiedrību, Iekšlietu ministrijai nav fondu naudas, no kā varētu atteikties. Iekšlietu ministrijai ir tehnika un Iekšlietu ministrijai ir cilvēki. Un lai kur negrieztu, sanāk griezt cilvēkus. Jā, nu es droši vien nevarēju iedomāties, ka būs tā.

No jūsu daudziem gadiem politikā raidījumā vien bija daži fragmenti, un, kā dzirdējām, redzējām, visi šie stāsti ir smagi. Ja jūs politikā būtu izvēlējusies kļūt, piemēram, par kultūras ministri, mēs visu stundu runātu un es jums rādīt, kā jūs esat atklājusi kādu jaunu kultūras namu vai zāli, vai bijusi kādās pirmizrādēs vai operās Vai nebija doma kādu vieglāku ministriju izvēlēties?

Linda Mūrniece: Nē, jo mans sapnis bija kļūt par iekšlietu ministri un es piepildīju savu sapni.

Sapnis par viesu māju Piebalgā. Tas arī bija tāds ilgstoši, vai tas bija ātrais sapnis, kurš ātri realizējās?

Linda Mūrniece: Nē, tas īstenībā arī bija tāda gaisā palaists sapnis. Kādreiz jau pirms politikas es vienmēr biju domājusi, ka man patīk parūpēties par cilvēkiem, kas gan īsti negāja kopā ar manu karjeru policijā un Iekšlietu ministrijā, bet man šķita, ka man patīk rūpēties par cilvēkiem, agrāk tikai draugiem un tad ar laiku es sāku rūpēties arī par citiem cilvēkiem. Tāds bija mans sapnis, kādreiz arī tāds sapnis, par ko es biju runājusi ar draugiem un stāstījusi, ka es to gribētu kādreiz. Un tad, kad es aizgāju prom no Iekšlietu ministrijas, no politikas vispār, kādu laiku es dzīvoju mājās, bet ļoti ātri pēc tam sāku vadīt viesnīcu.  Un tad es atcerējos to savu kādreizējo tādu mazo sapnīti, ka man būs viesu nams. Un tad es teicu, jā, es gribēju mazu viesu namiņu, dabūju viesnīcu ar 88 numuriem. 

Beidzot man tagad ir tas viesu namiņš, mazais, ko es varētu būt gribējusi, bet es jūtu, ka man ar to ir par maz, lai gan es saku, ka es jūtos labi prom no burzmas, bet man tās burzmas tiešām brīžiem pietrūkst. Viesu namiņš nav manu spēju robežas. It kā jau es dzīvē visu esmu sasniegusi, karjera man ir bijusi galvu reibinoša, kā zināms, un tagad man ir mazs viesu namiņš.

Bieži es domāju, vai tiešām tas ir viss, kas mani sagaida turpmāk? Tāpēc man vēl ir pietiekami daudz laika, lai es vēl kādu varoņdarbu veiktu, un es domāju, ka es noteikti kaut ko izdomāšu bez tā viesu namiņi sava mazā, jo tur viss notiek, kā notiek, pats par sevi brīžiem. Es visu esmu izdarījusi, lai tas tā būtu, bet man tiešām par maz es gribētu pielietot savu galvu un savas spējas kaut kur, kur tās varētu noderēt vairāk.