Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Ir nepatīkami, kas tagad notiek Amerikā, bet tad mums vēl vairāk jācīnās nevis jābrauc prom – domā godalgotā komponiste Lolita Ritmane. Par basģitāru bērnībā un saviļņojuma asarām dziesmu svētkos, par vecāku mīlasstāstu un 11.tramvaju, un kāpēc tagad filmu mūziku ieraksta Latvijā – saruna ar Lolitu Ritmani Laikmeta krustpunktā.

Viņa rada mūziku, kurā sadzirdams gan Holivudas vēriens, gan latviskais sentiments. Komponiste Lolita Ritmane ir teikusi, ka mūzika ir viena no viņas dzīves lielākajām mīlestībām. Tā saviļņo, mierina, aizkustina un spēj arī sadusmot. Lolitas Ritmanes mūzika skan filmā “Dvēseļu putenis” un no Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā, viņas mūzika dzirdama pasaules mēroga kino projektos un novērtēta ar ļoti prestižām godalgām, ieskaitot „Grammy” balvu. Ikdienā liela dzīves daļa komponistei aizrit Dienvidkalifornijā blakus citronkokiem, taču šoreiz, esot Latvijā, Lolita var pieredzēt arī baltu sniegu un Rīgu jau Ziemassvētku noskaņās.

Tiekamies Latvijas Radio namā, un, šķiet, tā ir sanācis, ka pēdējos gados šis nams ir gluži vai jūsu otrās mājas Rīgā.

Lolita Ritmane: Es sāku tā justies tiešām, jo cilvēki tik sirsnīgi un profesionāli un man ir bijis tik liels gods sadarboties ar izciliem Latvijas mūziķiem šeit un arī ar visu šo komandu ar Vari Kurmiņu priekšgalā tieši mūsu ierakstos. Jā, ar katru doto iespēju, kad es varu būt Rīgā, ierakstīt mūziku…  un šoreiz arī tad mēs uz Liepāju devāmies ierakstīt. Bet tas ir vēl cits stāsts, nākamais stāsts. Man ļoti, ļoti te patīk, un es ļoti labi jūtos, un kvalitātes līmenis ir tik augsts, ka tieši Latvijā ierakstītā mūzika ir tā, kas man visvairāk ir atzinību devusi pasaules mērogā. Tas ir ļoti skaisti savā ziņā.

Varbūt jāpaskaidro, ka jūs strādājat Radio namā, radio studijā, jāsaka pat leģendārajā radio studijā, kur tapuši daudzi ieraksti, kur ir strādājis Raimonds Pauls, mūsu labākie kori, mūsu labākie mūziķi. Kādēļ šī studija arī jums ir tik mīļa?

Lolita Ritmane: Nu varbūt arī tieši dēļ tā, bet mans pirmais ieraksts šeit bija tieši ar "Dvēseļu puteni", un tad to visi organizēja Dzintars Dreibergs un Inga Praņevska. Tā kā viņi arī izdomāja te ierakstīt. Tā kā man tas bija tāds pirmais oficiālais gājiens, kur ierakstīt, bija šeit. Mēs lūkojām arī kādā baznīcā varbūt ierakstīt. Bet es nezinu, kur vienreiz ir ierakstīts kaut kas, tad es sāku pierast un es tiešām jutos šeit ļoti labi. Un sevišķi, tas, ka Varis Kurmiņš ar savu komandu mums tiešām ir gandrīz kā ģimene tagad un mans vīrs Marks, kurš ir arī skaņu režisors maniem projektiem, Marks ļoti labi sadarbojās ar Vari. 

Bet jā, no bērnības, es padomāju to, kā mums atceļoja plates, Raimonda Paula plates un citas plates, mēs klausījāmies. Es nezinu vai tie bija pirmie Paula ieraksti, bet vienkārši visas tās dziesmas un, domājot par to, ka tas ir ierakstīts šeit, tas ir diezgan neticami.

Šajā Latvijas braucienā jūs strādājat Rīgā, arī Liepājā ar orķestri, kas top šoreiz?

Lolita Ritmane: Šoreiz ir filmai "The American Miracle", kas kino teātros droši vien būs nākamvasar. Bet arī tad droši vien kaut kur, es nezinu, kā latviski saka – streaming (straumēšana). Tā ir pilnmetrāžas filma, tā kā angliski sauc "docudrama" – daļa dokumentāla, daļa ar aktieriem – par Ameriku, tieši pirms Amerika atdalījās no Anglijas un parakstīja Neatkarības deklarāciju. Tā ir tāda vēsturiska filma un viens no producentiem ir tāds Ralfs Augstroze un viņš ir Amerikas latvietis. Bet viņam senči ir no Liepājas, viņš jau sen… viņam mūzika ļoti mīļa, viņš arī ir daudz pats dziedājis, diriģējis un tā tālāk. Un viņa meita dzīvo tagad Liepājā, ir apprecējusies un ar divām mazām meitiņām, un Ralfam ļoti gribējās saviem amerikāņu producentiem dot iespēju varbūt ierakstīt kaut ko labu Latvijā un tieši Liepājā, jo tas ir, no kurienes viņa senči ir. 

Mana pirmā doma bija – es esmu tik ļoti pieradusi Latvijas Radio visu ierakstīt un vai mēs nevaram tepat, vai  Liepājas orķestri mēs nevaram tepat, jo zinu, ka Liepājas orķestris arī dodas uz Rīgu. Bet izdevās ļoti labi,

mēs kora daļas ierakstījām Latvijas Radio, Māris Sirmais ar kori "Latvija". Un tad Liepājas simfonisko orķestri mēs ierakstījām "Lielajā dzintarā". Un tiešām - burvīgs piedzīvojums.

Es biju drusku no sākuma tā – nez kā būs, jo jaunas attiecības ar mūziķiem, kurus es nepazīstu, es Rīgas mūziķus pazīstu daudz, bet tik sirsnīgi un līdz nedēļas beigām mēs… viņi jau visi teica - uz tu, mēs varam uz tu. Tiešām līdz nedēļas beigām bija tāda sajūta, ka mēs esam…, mēs varētu turpināt tā vēl kādu laiciņu. Lieliski!

(..)

Par politiku mēs runāsim maz, vairāk skanēs mūzika, tomēr viens jautājums vēl par Trampu. Protams, jūs esat savos darbos esat iestājusies par cilvēktiesībām, par sieviešu tiesībām, kādu jūs redzat Ameriku Trampa otrās valdīšanas laikā?

Lolita Ritmane: Es esmu jau publiski izteikusies, es nebalsoju par Trampu, bet man ir paziņas…, manā ģimenē nav cilvēku, kas balsoja par Trampu, man ir „draugi”, kas balsoja nevis tieši par Trampu, bet balsoja pret demokrātiem. Tā kā tur ir drusciņ starpība, tur ir cilvēki, kas balso vairāk tādā konservatīvā slānī un kuriem vienkārši ir kaut kā pieticis ar to, viņiem nepatīk, ka viņiem kaut kā iestāsta, ka jāpieņem visas tās lietas, ko demokrāti it kā grib. 

Bet es saku atkal – nav tikai melns un balts. Es domāju, ja Tramps nebūtu ticis šoreiz ievēlēts, tad mums būtu jāskatās vēl četrus gadus visas tās lietas, kur viņš runā priekšā cilvēkiem, un viņš atkal mēģinātu pēc četriem gadiem. Tā kā jācer, ka mēs kaut kā tos četrus gadus, varbūt mēs varam kā Amerika sanākt tuvāk atkal kopā un ka varbūt tās balsis, kas nav par demokrātiem, kas ir vairāk konservatīvi, ka konservatīvie un liberāļi kaut kā var sākt sadarboties. Es nezinu, es neesmu politiķe, bet es vienkārši domāju, ka mēs nevaram vienkārši to "mēs" un "jūs", jo mēs nekur netiksim ar to.

Kā jūs redzat, ko Trampa ievēlēšana nozīmēs Eiropai, nozīmēs Latvijai, mūsu drošībai?

Lolita Ritmane: Es negribu spekulēt, es lūdzu Dievu, ka kaut kāda loģika kaut kur tur parādīsies. Mana vienīgā cerība manā uzskatā varbūt, ka tur kaut kas ir sakarā ar sankcijām... Man liekas, ka Trampam ir ļoti liels ego un viņš ir diezgan liels narcisists, kā saka. Man liekas, ka

viņa ideja – ja viņš varētu kaut kā visu šo apturēt un karš beigtos, un ka viņš būtu tas, kas ir atbildīgs par to. Varbūt… ja mēs uz to ceram, ka tad varbūt beigsies kaut kā. Tā kā nevis tikai, ka viņš būs tikai kā Putina draugs, vēl lielāks draugs un ka tas viss tā… Es vienkārši domāju, ka viņš gribētu būt tas, kas ir izglābis visu šo situāciju.

Pēdējās dienās es lasu, ka virkne Holivudas slavenību tagad saka, ka viņi šos četrus gadus, kamēr būs Tramps, pametīs Ameriku un dodas uz Lielbritāniju, uz citām valstīm. Jūs ar tur ap Holivudu grozāties, esat ko dzirdējusi?

Lolita Ritmane: Ir cilvēki, kas to saka…, arī kad kovids sākās un Tramps bija, man divas draudzenes, ne draudzenes, komponistes apprecējās, viņas aizvācās uz Kanādu, jo vienai bija tur saknes Kanādā. Bet viņām bija bail, ka tāpēc, ka viņas ir apprecējušās abas, ka kaut kas viņām slikti notiks zem Trampa valdības tajā pirmā Trampa prezidentūras četros gados. 

Ir nepatīkami. Bet es teikšu tā, ja mēs vairāk vienkārši lasām un klausāmies ziņas no visas pasaules un neklausīsimies tikai to, kuram mēs piekrītam, un vienkārši mēģinām ar cilvēku runāt, tad es domāju, ka tās lietas uzlabosies. 

Un mēs nevaram tā pamest, kāpēc mēs varam pamest mūsu Ameriku, tāpēc ka mums nepatīk tas, kas notiek? Mums ir vēl vairāk jācīnās un arī jācer, kad vienkārši… 

Par cilvēktiesībām bez šaubām es esmu ļoti liela aktīviste, sevišķi sieviešu tiesību lietās un kā tas saistīts ar mūziku un ar komponēšanu, un es biju viena no dibinātājām „Alliance for Women Film Composers“ (Sieviešu filmu komponistu apvienība). Kad mēs to organizāciju ar trim citām komponistēm iesākām, tur bija kādas 20 sievietes, tagad tur ir kādas, man liekas, 600 pa visu pasauli. Un mēs esam panākuši to, ka vairāk sievietēm dod iespēju tieši mūsu laukā komponēt un tās pašas algas dabūt ko vīrieši komponisti. Bet šī lieta ir daudz lielāka nekā mūzikas, šī lieta…

(..)

Lolita Ritmane: .. vispār Oregonā bija un ir ļoti aktīva latviešu sabiedrība - maza, bet varena. Un tie Dziesmu svētki [1973. gadā Portlandē]. Es tik daudz neatceros no tiem Dziesmu svētkiem, bet es zinu vienkārši, ka dziesmu svētku rīkošana bija liela daļa no mūsu ikdienas, tieši tā gatavošanās uz dziesmu svētkiem. Jo kad sanāca kopā, ikdienā visu laiku mēs runājam angliski, bet kad sanāk kopā nedēļas nogalēs un ir mēģinājumi, un ir rīkošana, tad kaut kā tāda sajūta, ka nesanāk kopā vienkārši, lai paciemotos, bet tieši kaut kas jāsagatavo.

Tas mērķis vēl tagad, man liekas, ir tas, kas ir ļoti svarīgs latviešu dziesmu svētkiem ārpus Latvijas, tieši diasporai. Tas, ka sanāk kopā un dejo tautas dejas vai dzied. 

Bet 1973. gadā diez vai tolaik jūs varējāt iedomāties, ka reiz brīvā Latvijā, Mežaparkā, Dziesmusvētku estrādē, milzīgais tautas kopkoris dziedās Lolitas Ritmanis dziesma...

Lolitas Ritmane: Tas bija kaut kas tāds neaprakstāms un arī vienkārši būt daļai no tā, ar Rasas Bugavičūtes-Pēces vārdiem „Augšup dzīvība skan”. Tas man bija tāds liels, nu liels pārdzīvojums. Romāns Vanags man deva izvēli, vai es gribu vienkārši sēdēt un klausīties, vai es gribu arī piedalīties un spēlēt pie klavierēm. Un es izvēlējos spēlēt, lai gan es būtu gribējusi būt abās vietās, publikā un arī ar mūziķiem. Bet jā, ļoti liels pārdzīvojums tas man bija.