Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Pasaulē diez vai vispār ir kāds cilvēks, kuram nemaz nebūtu imunitātes pret Covid, bet ar šo vīrusu mums turpmāk būs vienkārši jāsadzīvo – saka infektoloģe Ludmila Vīksna. Kāda ir profesores versija par Covid izcelsmi un kāpēc vairs nemēģina pārliecināt vakcīnskeptiķus, kur ziemo gripas vīruss, ko pati ārstē ar adatu terapiju un kāpēc nekļuva par filoloģi – saruna ar Ludmilu Vīksnu Laikmeta krustpunktā.

Šī raidījuma viesi žurnālisti ierasti uzmeklē un iztaujā rudens un ziemas mēnešos, un arī mēs šoreiz neesam izņēmums. Aukstais laiks un gripas sezona profesorei Ludmilai Vīksnai ir karstākais darba laiks – skaidrojot, mudinot vakcinēties un arī ārstējot. Daudzu gadu garumā profesore Vīksna sabiedrību ir izglītojusi par vīrusiem un infekciju slimībām, gan jaunām, gan tādām, kuras zinātnei jau izdevies apkarot, bet tās atkal mēdz uzliesmot. 

Covid, difterija, pērtiķu bakas, Ebola vīruss, Sibīrijas mēris, poliomielīts, leptospiroze, malārija, trihineloze, vēdertīfs, hepatīts B – šis ir tikai mazs uzskaitījums no garā slimību, vīrusu un baktēriju saraksta, par kurām Ludmila Vīksna var zinoši stāstīt stundām ilgi. 

Profesores darba mūžs jau kopš 1971.gada cieši saistīts arī ar Rīgas Stradiņa universitāti un augstskolas mājaslapā par Ludmilu Vīksnu rakstīti šādi vārdi: "Profesore ir atklāta un tieša, neaizmirstot uzslavēt gan kolēģi, gan studentu, ja darbs ir labi paveikts, kā arī pasakot kādu stingrāku vārdu, kad tas ir vajadzīgs. Pats svarīgākais viņai darbā un attiecībās ir godīgums."

 

Vīksnas kundze, pirmais jautājums būs nedaudz personisks, bet ja varu vaicāt par jūsu pašas pieredzi, vai esat aptuveni skaitījusi, cik reizes savā mūžā jūs esat potējusies un pret kādām slimībām jau sākot no bērnu dienām, cik garš ir saraksts?

Ludmila Vīksna: Par skaitu es varbūt nevarētu teikt, bet tie ir noteikti vairāki desmiti. Es esmu potējusies pret visām tām infekcijām, kuras tajā laikā, kad bija bērnībā paredzēts potēt, bija jāpotējas, un pieaugušā vecumā es arī potējos pret visām tām infekcijām, kuras ir aktuālas - nu gripa un, piemēram, kovids pēdējā laikā, bet braucot uz tropiskām zemēm, arī pret tropiskām infekcijām.

Kaut gan man jābilst, ka es savā mūžā vienu rakstu biju uzrakstījusi ne ļoti par potēšanos, jo tajā brīdī viens no manas ģimenes bērniem pēc potēšanas pārdzīvoja tādas zināmas komplikācijas, un es biju acīmredzot tajā brīdī ļoti par to daudz domājusi, un es biju uzrakstījusi rakstu, ka bērns nav adatu spilventiņš.

Tagad, to rakstu pārlasot, jūsu vērtējums, cik daudz tur jums toreiz bija emocijas, cik daudz varbūt tagad tā nerakstītu, vai bija lietas, pie kurām jūs paliekat arī šodien.

Ludmila Vīksna: Faktiski ir tā, ka es zem tā, ko es tur toreiz uzrakstīju, gandrīz zem visa varētu parakstīties, bet vairāk no emociju viedokļa. Ja iedziļinātos tajā situācijā, tad, protams, un ar manu tagadējo pieredzi un arī vakcinācijas attīstības pieredzi, un vakcīnu kvalitāti, tās ir pilnīgi nesalīdzināmas lietas, bet tā ir gadījies, un patiesībā es domāju, ka tas nav slikti, jo tas ļoti mudina uz domāšanu. Jo es sākumā biju ļoti par vakcināciju, jo draudēja, ka infekcijas vispār likvidēsies pasaulē, kas, protams, nav iespējams. Pēc tam šis pārdomu periods un tad pakāpeniski pat - nē, bet skaidri zinot un pētot un apzinoties, es sapratu, ka tā profilakse ir gandrīz vienīgā tāda speciālā profilakses iespēja.

Bet tad es sadzirdu, ka jūs, iespējams, saprotat arī kaut kādā veidā tos cilvēkus, kuri ir piesardzīgi pret potēšanos, īpaši, ja viņiem ir kāds savs personiskās pieredzes stāsts.

Ludmila Vīksna: Jā, personiskā pieredze vienmēr ļoti ietekmē gan pozitīvi, gan negatīvi. Piemēram, es zinu cilvēkus, kas šobrīd dzīvo ārpusē, Anglijā, tur bija kāds gadījums aprakstīts, kur ar meningokoka infekciju bija netālu kaimiņi nomiruši, tad tie cilvēki atbrauca uz Latviju vakcinēties pret meningokoka infekciju. Un ir arī cita pieredze, piemēram, ja ir kādas pēcvakcinācijas komplikācijas - temperatūra vai kaut kas ļoti sāp, vai kaut kas neveiksmīgi iznāca, tie cilvēki ir pamatoti piesardzīgi. 

Bet mēs jau arī vienmēr sakām, kuriem cilvēkiem jābūt ir īpaši piesardzīgiem un kuriem cilvēkiem vakcīna ir ļoti vajadzīga.

Ko izsver, kādi ir tie svaru kausi - nomirt vai izdzīvot, saņemot vakcīnu. Man liekas, ka tas ir viennozīmīgi. Bet ja tā vakcīna, piemēram, nemaz nav ļoti vajadzīga, piemēram, pret kādām tropu zonā esošajām infekcijām. Es vienkārši tāpat savakcinēšos. Nu tad varbūt tas arī nav vajadzīgs līdz tam brīdim, kamēr nebrauc uz šīm valstīm.

Par vakcīnskeptiķiem runājot, ienākot internetam, sociālajiem medijiem, ļoti daudz varam lasīt šo vakcīnskeptiķu viedokļus un mudinājums nevakcinēties un visus izteikumus, ka tā ir inde un tā tālāk. Vai jūs esat kādreiz internetā vai tiešā sarunā mēģinājusi diskutēt ar šiem ļaudīm, kuri mudina nevakcinēties? Man daži infektologi ir teikuši, ka tā ir lieka laika tērēšana un tos cilvēkus pārliecināt nevar. Kāda jums ir attieksme pret tiem, it sevišķi tiem, kuri tā nu ļoti skaļi un spēcīgi pauž šo viedokli?

Ludmila Vīksna: Es varu teikt tā, ka sākumā, apmēram gadus, varbūt piecus, desmit iepriekš, es mēģināju runāt un pārliecināt. Pēdējos gados es nepiedalos šādās pārrunās, jo mēs esam, ziniet, tā kā uz dažādām sliedēm - vieni brauc pa vienu sliedi, otri - pa otru. Līdz ar to tur tam nav nekādas nozīmes. Labāk es detalizēti stāstīšu par vakcīnām tiem, kas saprot un grib. Piemēram, ja mēs runājam par pēdējo gadu vakcināciju Covid sakarā, tad, kad Covid sākās ap 2020. gadu, tad mums absolūti nebija imunitātes un vienīgā iespēja izsargāties, patiesībā, bija vakcīna. 

Ja mēs tagad raugāmies uz to, uz to situācija pēc četriem gadiem, tad es

domāju, ka pasaulē diez vai vispār ir kā cilvēks, kuram nemaz nebūtu imunitātes pret Covid, jo mēs esam tik inficēti bijuši, tik daudz un plaši, un tik daudz jau savakcinējušies, ka patiesībā – ja toreiz es ļoti aicināju vakcinēties cilvēkus, pasakot gan, ka vakcīna nav ļoti vēl detalizēti pārbaudīta un tā tālāk, tad tagad es arī saku, ka vajag vakcinēties, it īpaši mediķiem, kuri ir tajā plūsmā, tiem, kas ir ļoti ar lieko svaru vai ar citām slimībām. Pārējie lai dara, kā grib.

Kas varbūt jums ir prātā pirmie paši absurdākie argumenti, kurus jūs no šiem vakcīnu neticīgajiem esat dzirdējusi? 

Ludmila Vīksna: Man liekas diezgan jocīgi, ka, piemēram, viens pretinieks teica, ka tas ietekmē dzimstību un ietekmē šīs te ģenitālās, hormonālās sfēras. Tas man likās diezgan jocīgi. Pārējie parasti..., arī šis, bet tādi nepamatoti, neargumentēti. Jo starp vakcinācijas pretiniekiem, vakcīnu pretiniekiem ārstu ir ļoti maz un ar bioloģiskām zināšanām arī ir ļoti maz. Tā ka patiesībā tie cilvēki uz kaut kādiem saviem priekšstatiem balstās.

Šis pēdējais gadījums, kurš sabiedrībā ļoti plaši bija pamanīts par mazo puisīti, kurš gāja bojā Bērnu slimnīcā ar difteriju, šis atkal uzjundīja visu šo stāstu par vakcinēšanos un argumenti par un pret, un beigās arī apsūdzības ārstiem, ka gluži vai viņu vainas dēļ šis puisītis nomira. Kā jūs šo gadījumu uztverat?

Ludmila Vīksna: Patiesībā kā milzīgu traģēdiju, jo

mūsdienās, kad no difterijas patiešām bērniņus un pieaugušos var pasargāt, vai tiešām ir bērnam jāzaudē dzīvība tikai tāpēc, ka viņa vecāki kaut ko ir iedomājušies? Man liekas, ka faktiski pret tādiem cilvēkiem jāvēršas tomēr stingrāk.

Jo arī par svaru kausiem runājot – tā ir bērna dzīvība, cilvēka dzīvība, milzīgs zaudējums ne tikai ģimenei, kas varbūt to nemaz tā neapzinās, jo viņi arī tur tālāk rīkojās, bet arī valstiskā nozīmē, tas bērns jau izaug par pieaugušu cilvēku. Es to uztveru kā traģēdiju.

Un kā jūs uztverat to, ka virkne vecāku, kuri paši bērnībā ir potēti un ir plaši pasargāti pret šīm slimībām, savus bērnus potēt neļauj?

Ludmila Vīksna: Vienmēr visos laikos ir kaut kādi virzieni, plūsmas un tamlīdzīgi. Un tagad tā plūsma par to, ka vajag daudz ko dabīgu vai, piemēram, dabiski izcīnīties arī tai skaitā ar infekcijas slimībām. Bet nu tā jau neiznāk, tāpēc ka ar dažām slimībām mēs diezgan labi izcīnāmies, bet ar dažām slimībām, kuras ir daudz agresīvākas un daudz lielāku skaitu nāvju nesošas vai invaliditāti neesošas, tur tomēr vajadzētu izmantot šo vienreizējo iespēju vakcinēties. Jo ar pareizu uzturu, sportošanu, skriešanu pa mežu vai ar ķiplokiem…  Tas viss, bez šaubām, ir ļoti labi, bet tas ir fakts, ka, jo cilvēkam organisms ir labā stāvoklī, visādi fiziski no vitamīnu viedokļa un citādi, un arī no mentālā viedokļa, jo, protams, viņam arī tā infekcija varētu noritēt mazliet labvēlīgāk. Bet ļoti liela nozīme ir pašiem ierosinātājiem. Jo es jau teicu, viens ir vieglu slimību rosinošs, mēs pat par to nerunājām, kaut gan - 1500 ir apzinātas infekcijas slimības, bet par citu mēs skaidri zinām, ka tā ir ļoti bīstama, tai skaitā difterija.

(..)

Runājot par kolēģa mediķa rīcību konkrētajā gadījumā Bērnu slimnīcā, vēršoties pret citiem kolēģiem sociālajos medijos, un gaidāmo attiecīgā gadījuma izvērtējumu Ētikas komisijā, Ludmila Vīksna vērtē, ka tas varētu būt saistīts ar kādu nepilnvērtīgu punktu mediķu izglītībā: "Ja Latvijā šis cilvēks ir ieguvis ārsta grādu, beidzis izglītību šajā jomā, un viņš līdz šim nesaprot vakcinācijas nozīmīgumu šajā, kaut vai konkrētajā gadījumā, tas ir patiesībā, sertifikācijas jautājums. Konkrētā situācija, situācija, to jau lems Ārstu biedrības Ētikas komisija, bet no izglītības un resertifikācijas viedokļa man tas liekas tas ir izglītības nepilnvērtība."

Vērtējot situāciju kopumā Ludmila Vīksna atzīst: "Man liekas, ka pēdējā laikā tāda agresija pret ārstiem ir sabiedrībā uzliesmojusi. Ne tikai runājot par manu sfēru - infekcijām un pret vai par vakcināciju. Bet arī uzbrūk ārstiem, piemēram, ārsti nav pasargāti, arī likumdošanā nav tik ļoti viss noteikts, kas notiek, ja ātrā palīdzība aizbrauc izsaukumā un tiek nodarīts pāri. Tā tāda sabiedrības zināma deviācija ar savu tādu naida un nepatikas izpaušanu, manuprāt, nepareizā virzienā.

Ar ko jūs skaidrotu šo naidu? Naids ir arī tad, ja, piemēram, jaunais ārsts runā latviski, viņš nepārzina krievu valodu, arī tad ārsti saka, ir izjutuši dažādas naida izpausmes.

Ludmila Vīksna: Ziniet, es esmu no no tās ārstu paaudzes, ka mums mācīja, ka mums ir jāārstē absolūti jebkurš slimnieks, neatkarīgi no tā, vai viņš runā vai nerunā, vai viņš pieder vienai partijai vai citai, vai tamlīdzīgi. Un man liekas, ka tā mana vecuma ārsts pie tā ļoti stingri pieturas. Jo arī par valodas jautājumu - šīs valodas man nav problēma, bet domāju par to, kas tos gan kolēģus, gan pacientus vedina uz to valodas zināšanu, nezināšanu un ievīšanu medicīnas lietās. Nu tā arī kaut kāda pašu vai nepilnvērtība vai kaut kas cits. Jo ārsta sūtība ir tikai ārstēt pacientu, nu tur vēl profilakse un kas tur. Bet ārstēt pacientu. Ja pacients ir kurlmēms, tad ko mums darīt? Es atceros man ļoti jaunos jaunos gados uzņemšanā, piemēram, ieveda pacientu, kas, es toreiz domāju, ka tas ir ķīnietis, viņš nerunāja nekādā valodā, bet tas taču nenozīmē, ka mēs viņu izlikām kaut kur vai teicām, lai viņš atrod tulku mums. Domāju, ka ārstiem par to vajadzētu mazāk domāt un visādi mēģināt darīt tā, lai tam pacientam ir labi. Bet vispār es uzskatu, ka latviešu valoda, protams, ir jāzina visiem, kas pie mums dzīvo, un tas tā kā nav jautājums.