Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Latvieši vienmēr ir bijuši ideālisti, bet akls ideālisms un sekošana līderim ir bīstama – saka režisore Māra Ķimele. Par savu vecmāmiņu režisori un kāpēc pati brauca mācīties uz Maskavu, par Kroderu, Šekspīru un lauku skolām – saruna ar Māru Ķimeli Laikmeta krustpunktā.

Zinātkāri, iespējams, mantojusi no savas vecāsmammas režisores Annas Lācis. Pati izdomājusi, kā sevi pieteikt režijas studijām un izdarījusi to spoži. Visu savu dzīvi saistījusi ar teātri un aktieru izglītošanu lugās, mudinājusi skatītājus ieraudzīt to, kas tajā brīdī aktuāls, pat ja viena luga iestudēta atkārtoti. Un kas ir aktuāls? Viņas darbus caurvij cilvēcība un vēlme izprast cilvēka rīcību, kas svarīga ir vienmēr – dažādos režīmos, iekārtās, vēsturiskos pagriezienos. Un vai tas nav aktuāli šodien, tāpat kā vakar un kā būs rīt? Laikā, kad cilvēkiem ir tik daudz iespēju kaut ko zaudēt un arī pa spēkam noturēt, saruna ar  režisori un pedagoģi Māru Ķimeli.

Raidījums skan īsu brīdi pēc gadu mijas 2026.gada janvārī. Atradu, ka 1979. gada sākumā žurnālā "Liesma" esat izteikusi tādu novēlējumu – spēt dzīvot un mīlēt cilvēkus pēc visa, kas uz Zemes ir bijis un vēl būs. Vai šim novēlējumam jūs šobrīd pievienotu kaut ko citu? Vai joprojām ticat, ka tas ir galvenais?

Māra Ķimele: Jā, jo notiek tik drausmīgas lietas, ka pazaudēt spēju mīlēt ir vienkārši.

Varbūt jums prātā kāda lugas aina vai kāda lugas daļa, vai kāds citāts, ar kuru jūs varētu varbūt raksturot to, ko mēs šobrīd piedzīvojam?

Māra Ķimele: Nē, laikam citādi nepateikšu.

Valmieras teātrī repertuārā šobrīd ir jūsu režisētā Gunāra Priedes luga "Zilā". Šī ir jau otrā reize, kad iestudējat šo lugu. Kāda bija šī sajūta atgriezties pie "Zilās"?

Māra Ķimele: Tā bija, protams, izrāde par jauniešiem, jo tajā lugā centrālais tēls ir jauns puisis un tie vecāki man toreiz šķita mazāk svarīgi. Šoreiz ir abi svarīgi, tomēr, es domāju, pēc lugas tas vairāk ir stāsts par Rasmu, par latviešu sievieti, kura ir paštaisna. Tas ir tāds atskats, kā mēs paši nepamanām, ka mēs iznīcinām savu dzīvi ar savām rokām. Un, protams, kā vienmēr vainojam citus.

Ļoti precīzs, manuprāt, raksturojums daudzām lietām, kuras mēs šajā laikā piedzīvojam. Man vienmēr ir licies būtiski, vai cilvēki spēj caur lugu, caur daiļdarbu, tur iekodēto vēstījumu spēj attiecināt uz citām dzīves situācijām. Ne obligāti tam ir jāizpaužas tieši šeit kā ģimenē, tas var būt valsts mērogā. Vai tā arī jūs to saredzat, kad jūs liekat šos akcentu, ko gribat konkrētā lugā izcelt?

Māra Ķimele: Tā struktūra jau droši vien ir līdzīga visos tādos… viņa nemainās faktiski, vai nu tikai mazākā, vai lielākā mērā. Šo lugu taisot es nedomāju par valsti, bet tieši par to, ka mēs parasti nepaskatāmies uz sevi. Vienmēr liekas, ka citi kaut ko dara ar mums un lielākoties mēs paši darām to ar sevi. Es tomēr uzskatu, ka cilvēks ļoti lielā mērā ir pats savas dzīves veidotājs, pats savas laimes kalējs.

Un sevis apzināšanās vai apzināšanās par savu rīcību bieži vien nav tā primārā, ar ko cilvēks nodarbojas.

Māra Ķimele: Jā. Es gribētu gandrīz tādu Jaungada vēlējumu teikt - vairāk apzināties, ko es pats daru, tieši konkrēti es. Protams, ka skatoties apkārt un vēl tālāk, ir tik daudz briesmīgu lietu, bet laikam jāsāk ar sevi. Es domāju, atskatoties uz vienu dienu savā dzīvē, cik daudz aplamības katrs cilvēks izdara. Sīkas, maziņas.

Kuras beigās varbūt vienā brīdī saslēdzas.

Māra Ķimele: Viņas tā veido, veido, veido. Ja vēl runātu par domām, ko mēs domājam. Nē, vajag tīrīt sevi pa priekšu.

(..)

Neviļus atkal esmu atradusi citātu, kurā domājam par sevis pārvarēšanu. Tiešām šobrīd grūtību netrūkst. Un es nedomāju par sadzīviskām grūtībām. Tās vienmēr tomēr cilvēki pamanās pārvarēt. Bet grūtības, kas ir tiešām nācijām, cilvēcei šobrīd svarīgas grūtības, kuras mēs vērojam vai ar kurām jau paši saskaramies. Vai jūs arī teiktu, ka tas, kas palīdz tās pārvarēt, ir visdrīzāk mēs paši, jo ne jau vienmēr notikumu gaita ir tāda, kuru mēs spējam ietekmēt, un tā gandrīz nekad nenotiek tādā ātrumā un laikā, kā mēs gribētu. 

Māra Ķimele: Jā, tās lielās lietas ir nesaprotamas. Man laikam lielākais šoks pagājušajā gadā bija Trampa paziņojums, ka jebkura armija, kura ir spēcīga un spējīga, drīkst iekarot citas valstis, ja viņai ir pietiekoši daudz resursu. Ka tas ir normāli un tās teritorijas, protams, tad ir jāatstāj tiem iekarotājiem. Un vēl lielāks šoks - tas, ka visi to akceptē. Saprotams - to jau mēs visi zinām, ka tas ir bizness un karš ir bizness. Un karš notiek tādēļ, ka kādam ir bizness. Bet ka cilvēki nespēj sadoties, apvienoties un to apturēt, tas ir šokējoši. Es arī nezinu, ko lai dara? Mēs esam gājuši ielās, mēs esam protestējuši, mēs esam likuši saulespuķes logos un pārsvītrojuši Putina ģīmi, briesmīgo, bet viņš mierīgi turpina ar faktiski visu valstu atbalstu. Labi, es varu lepoties, ka Latvija to neatbalsta, bet tāpat arī mūsu valdības vīri ir spiesti izteikties piesardzīgi. Es, skatoties valdības līmenī, neredzu, ka kāds pateiktu – kā, Tramp, ko tu runā te tagad!

Retorika pret Ameriku ir piesardzīga.

Māra Ķimele: Protams. Mūs draugi, viņi mūs atbalsta. Līdz ar to tādā veidā sākas tā pakalpiņu būšana un viņa aug augumā. Protams. Un kaut kā visi to uztver normāli, ka mēs atļaujam jebkuram… Iekaros Latviju –  tieši tāda pati reakcija būs. Neko. Viņiem ir resursi, viņiem ir spējas. Kādreiz Pēteris I šeit valdīja, tātad tas pieder Krievijai. Kas tā par runāšanu! Ja Ukraina, kura neko nav darījusi, lai uzbruktu, bet viņai uzbrūk, viņa nekādā veidā nav provocējusi šo karu. Mierīgi milzīga lielvalsts ar pārējo valstu atbalstu saka – jā, ok, viss ir kārtībā, tā var būt. Atstājiet tās teritorijas. Nu nekas, varbūt kādreiz pēc 1000 gadiem jūs viņas atgūsiet. Neuztraucieties. Mani tas šokē.