Mārcis Auziņš: Spēja patiesi just ir jātrenē tāpat kā spēja precīzi domāt

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Spēja patiesi just ir jātrenē tāpat kā spēja precīzi domāt – pārliecināts fizikas profesors Mārcis Auziņš un katru rītu sāk ar meditāciju. Par ārvalstu studentiem Latvijā un gaisotni Amerikas universitātēs, kāpēc nebiedē mākslīgais intelekts, bet par lielāko apdraudējumu uzskata birokrātiju – saruna ar Mārci Auziņu Laikmeta krustpunktā.

Zinātnieks, kas kaislīgi interesējas un stāsta par zinātni, mākslā un mūzikā saskata daudz kopīga ar fiziku. Vai un kā kvantu fizika var palīdzēt viltus ziņu laikmetā un kā neļaut mākslīgajam intelektam mūs apmuļķot? Vairākos no krustpunktiem sarunā saplūdīs gan aktuālais, gan arī vēl neizzinātais. Laikmeta krustpunktā bijušais Latvijas Universitātes rektors, profesors Mārcis Auziņš. Un profesoram tikko iznākusi grāmata – nevis par fiziku, bet meditāciju.

"Meditācija racionāliem prātiem" – tāds ir jaunās grāmatas nosaukums. Un, ja mēs ticam dažādiem arhīviem, tad līdz 2018. gadam jūs esat bijis autors teju 500 dažādiem rakstu darbiem. Tās ir monogrāfijas, publikācijas zinātniskajos žurnālos, rakstu krājumos, grāmatas. Kāpēc bija svarīgi rakstīt šādu grāmatu?

Mārcis Auziņš: Droši vien varu atcerēties savu kolēģi un skolotāju Jāzepu Eidusu, kurš arī bija uzrakstījis ļoti daudz un izdarījis ļoti daudz zinātnē. Viņš bija no tās paaudzes, kas bija klasiski izglītoti cilvēki. Ar klasiski izglītotiem es saprotu tos, kas skolā bija mācījušies sengrieķu valodu, latīņu valodu. Un viņš vienā brīdī izdomāja, ka viņš iztulkos latviski no latīņu valodas Tītu Lukrēciju Kānu. Tad, kad viņš man to grāmatu uzdāvināja kā kolēģim vai skolniekam, tad viņš teica – Tu zini, Mārci, šis ir tas, kas man liekas, ka ir lielākais un nozīmīgākais, ko esmu izdarījis.

Es neteikšu, ka grāmata par meditāciju ir lielākais un nozīmīgākais, ko esmu izdarījis, bet tā kā meditācija ar mani ir bijusi ļoti ilgi un tajā kaut kāda pieredze ir uzkrāta, un par meditāciju mēs bieži vien mūsdienās runājam kā par kaut ko diezgan ezotērisku un ne ļoti eksaktu, tad es gribētu teikt, ka tur ir arī ļoti liela eksaktā komponente. Kas man, protams, kā no eksaktajām zinātnēm nākušam, ir bijusi vienmēr interesanta un tuva. Tādēļ arī šāda grāmata un tādēļ grāmata racionāliem prātiem.

Jūs teicāt – meditācija ir ilgi ar jums kopā. Cik gadi tagad būs?

Mārcis Auziņš: Kad es rakstīju šo grāmatu, es paskatījos, jo atceros, ka mans tēvs kaut kad pagājušā gadsimta 70. gados žurnālā „Veselība” atrada vairāku numuru garumā rakstu sēriju par jogu, un viņš sāka nodarboties ar jogu un mani arī tanī kaut kādā veidā iesaistīja. Tā kā varētu sākt skaitīt no tā laika ar dažādiem pārtraukumiem, bet droši vien kādus gadus 15 varu teikt, ka neesmu izlaidis nevienu dienu bez meditācijas. Tas prasa zināmu disciplīnu, protams. Bet kaut kādā brīdī varbūt pat ne tik lielu disciplīnu, jo kādreiz man cilvēki jautā – kā tu tā vari nevienu rītu neizlaist? Mana sajūta ir – es nevaru iedomāties, ka es no rīta varētu neiet dušā, tad es nejustos tajā dienā savā ādā. Tas [meditācija] ir kļuvis par kaut kādu higiēnas daļu, tā ir vienkārši rutīna, ar kuru katru rītu tu nodarbojies.

(..) 

Kas jums šobrīd rada varbūt lielākās bažas, vērojot arī dažādo politisko piedāvājumu? Mēs redzam, ka dažādi jauni politiskie spēki formējas, meklē savu politisko identitāti. Kāda jums ir sajūta šobrīd par valsts stabilitāti?

Mārcis Auziņš: Par stabilitāti man varbūt, vismaz iekšējo stabilitāti man lielu bažu nav. Bet tas, par ko man visvairāk sāp sirds vai ko es gribētu redzēt citādi - ir ļoti konkrēta lieta. Mēs daudz pēdējos mēnešus runājam, ka mums ir jāmazina birokrātija. Kas ir okay. Ar to mēs saprotam, ka procedūras ir jāpadara vienkāršākas. Tas droši vien arī ir taisnība. Bet es domāju, ka šaurā vieta ir pavisam citā un šaurā vieta ir tanī, ka viss mūsu birokrātiski administratīvais aparāts ir vērsts uz to, lai mēs precīzi ievērotu procedūras. Sarežģītākas vai vienkāršākas. Tanī brīdī, kad mūsu galvenais mērķis būs rezultāts un procedūras būs tikai veids, kā to rezultātu sasniegt… Un lai šis nepaliktu kā tāds vienkārši deklaratīvs apgalvojums, es izstāstīšu divas lietas. 

(..) Pavisam nesen pabeidzām lielu projektu ar NATO. Bet projekta sākuma etaps bija Covid laikā un tur nevarēja tikt laboratorijās. Projekts tuvojās nobeigumam, un es skatos, ka mēs varētu vēl drusku labāku uztaisīt. Un es - un tas ir svarīgi - piektdienas pēcpusdienā uzrakstu e-pastu uz Briseli projekta pārraugam no NATO un saku, ka mums ir tāda situācija, vai mēs nevarētu bez papildu finansējuma dabūt pusgada pagarinājumu, kam mēs varam atskaitīties arī tagad, bet rezultāts pēc pusgada būs labāks. Pirmdienas rītā es saņemu atpakaļ e-pastu: "Tas, ko jūs rakstiet, izklausās ļoti argumentēti, pareizi. Jūsu projekts ir pagarināts. Pāris nedēļu laikā jūs saņemsiet oficiālu vēstuli no mums, ka projekts ir pagarināts." Tas nozīmē, ka, pirmkārt, ierēdnis vienpersoniski lēmumu ir pieņēmis, un es nevaru iedomāties, ka no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam kaut kāda saskaņošana notiktu. Rezultātā projekts, protams, bija labāks. Tas nozīmē, ka mēs varam uztaisīt pārvaldības sistēmu, kuras primārais fokusa punkts ir rezultāts.

(..) Ja mēs gribam uzbūvēt žogu ar Baltkrieviju, tad rezultātā galvenais ir uzbūvēt žogu, nevis ņemties, vai stieples ir pareizi nopirktas vai nepareizi nopirktas. Es nepārmetu ierēdņiem, jo visa sistēma šādi ir uzbūvēta. Es domāju, ja mēs spētu šīs sistēmas efektivitāti palielināt, palielināt ar virzību uz mērķi, uz rezultātu sasniegšanu, un katram, tai skaitā lēmuma pieņēmējiem, nebūtu nepārtraukti jābaidās, vai tikai kāda kontrolējoša institūcija neteiks, ka viens paraksts ir par maz uzlikts, vai vēl kaut kas. 

Es neesmu pret to, ka ir jābūt kārtībai un jābūt procedūrām. Mūsu procedūras noved pie absurda. 

(..)

Runājot par mākslīgo intelektu, cik tālu tas mūs apsteigs un varbūt radīs gan sociālo nevienlīdzību, gan būtiskus satricinājumus nodarbinātībā. Un otrs - ar šo manipulēšanu, cik mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nekļūstam par tādu rotaļlietu mākslīgajam intelektam?

Mārcis Auziņš: Man vienmēr ir sajūta, ka mēs mākslīgā intelekta ietekmi un lomu nedaudz pārspīlējam. Ir ļoti interesanti vērot, ar dažādiem cilvēkiem diskutējot par šīm tēmām, kāda ir attieksme cilvēkiem, kas apmēram zina, "kas tam lācītim vēderā", kā mākslīgais intelekts darbojas, un cilvēkiem, kuri ar to sastopas tikai kā arī kā sarunu partneri mūsdienās.

Tā noteikti ir lielākā daļa.

Mārcis Auziņš: Varbūt. Bet nav jau jāzina ļoti dziļi tehniski, kā tās lietas darbojas. Pirmkārt, mēs viņam ik pa brīdim pārmetam, ka viņš mums kaut kādas muļķības ir sastāstījis, atbildot uz jautājumiem. Un šo viņam pārmest ir absolūti nepareizi. Tāpēc, ka mākslīgais intelekts nekad nav bijis konstruēts un viņa tā būtība nav gādāt precīzu informāciju. Mākslīgais intelekts, it sevišķi, ja mēs par mākslīgo intelektu runājam šo lielo valodu modeļu kontekstā, "chatGPT", "Copilot" un kādus katrs rīkus izmantojam. Un to mēs šobrīd visbiežāk saprotam, kad sakām mākslīgais intelekts, lai gan tur apakšā ir daudz vairāk. Piemēram, mūsu telefons atbloķējas tikai tāpēc, ka mēs uz viņu paskatījāmies, tas ir mākslīgais intelekts. 

Ja par šiem sarunu robotiem, tad viņi virpina kopā lietas, kuras visbiežāk iet kopā. Viņi ir mācījušies milzīgā tekstu apjomā un saka - ja zemene, tad sarkana, ja zemene, tad iespējams grozs jeb kurvītis. Ja zemene, tad nav iekšdedzes dzinējs vai vēl kaut kas. Līdz ar to viņi skaisti virpina šīs lietas kopā, ne vismazākajā mērā nesaprotot, par ko tur ir runa. Tas, ka viņi atņems mums darbu - droši vien, ka kaut kādas lietas tiks automatizētas,(..) bet ir viena lieta, kura mākslīgajam intelektam absolūti un ne vismazākajā mērā nepiemīt. Tā ir empātija. 

Varētu likties, vai man ļoti svarīgi, ja es prasu, kā ieslēgt manu televizoru, vai man ļoti vajadzētu, lai mākslīgais intelekts jūt līdzi, ka nabadziņš, viņš nevar ieslēgt televizoru. Patiesībā - ir svarīgi, varbūt ne šinī konkrētajā piemērā, bet ir vesela rinda situāciju, kur mēs varam ieraudzīt, ka empātijas trūkuma dēļ tas var radīt milzīgas problēmas. 

(..)

Cik daudz jūs pats izmantojat mākslīgo intelektu?

Mārcis Auziņš: Es viņu diezgan daudz izmantoju informācijas iegūšanai, saprotot, ka viņa ir daudzkārt jāpārbauda. Es viņu lietoju diezgan regulāri un diezgan daudz. 

(..) "The Economist" ik pa brīdim ir jautājumi, vai mākslīgais intelekts to naudu, ko bizness ir ieguldījis viņa attīstībā, vai tas kādreiz sevi atpelnīs vai nē? Vai tas nedraud ne tikai ar mākslīgā intelekta attīstības palēnināšanos, bet patiesībā ar noteiktu biznesa krīzi, ekonomiskā burbuļa pārplīšanu, kas mūsu pieredzē jau ir bijis, kad ".com" dažādas vietnes, kuras joprojām eksistē un mēs iepērkamies ļoti daudz internetā. Tās ekspektācijas bija daudz lielākas un ieguldījumi rīkos bija daudz lielāki, nekā bizness spēja atpelnīt. Tas radīja finanšu krīzi, ne tikai attiecīgā biznesa krīzi. Vai ar mākslīgo intelektu mums nedraud līdzīga situācija? Diskusiju ir par to daudz un laiks rādīs, iespējams, ka 2026. gads varētu būt izšķirošs gads tanī visā.

Bet jāsaprot, ka šie mākslīgā intelekta rīki ir tehnisks līdzeklis, kas ļoti skaisti māk virpināt vārdus kopā. Nekad - es gribētu apgalvot - nekad nebūs radošs. Viņš viņš ir radošs tādā nozīmē, ja mums ir simts bītlu dziesmas un mēs lūdzam uzrakstīt simtu pirmo bītlu stilā, viņš to izdara, un neprofesionāļiem ir grūti atšķirt. Bet tanī brīdī, kad mēs gribētu, lai viņš rada jaunu mūzikas stilu, kā savā laikā no tonālās mūzikas parādījās atonālā. To es gribu apgalvot, ka viņš nevar izdarīt un patiesībā nav nekādu indikāciju, ka pārskatāmā nākotnē viņš varēs to izdarīt.