Mareks Segliņš: Politiķis pa reitinga kāpnēm krist var strauji, var pietikt ar vienu kļūdu

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Tā bija Krievijas specdienestu operācija ar mērķi diskreditēt Latviju, un apmelotāji un izpildītāji ir noskaidroti – tā jurists, ekspolitiķis Mareks Segliņš saka par Jāņa Ādamsona savulaik raisīto pedofilijas skandālu. Par nokļūšanu Tautas partijā, par amatpersonu slepkavību izmeklēšanu divtūkstošajos un arī par latviešu glābšanu no Kubas režīma – saruna ar Mareku Segliņu Laikmeta krustpunktā.

Mēs ik pa brīdim aicinām uz raidījumu ļaudis, kas reiz bijuši mediju un ikdienas ziņu degpunktā, viņu vārds izskanēja gluži vai katru vakaru "Panorāmā" vai radio ziņu izlaidumos, bija redzams interneta portālos. Un tad jau krietnu laiku par šiem cilvēkiem vairs nekas daudz nav dzirdēts. No lielās politikas un sabiedrības uzmanības viņi ir prom. Un tāds ir arī mūsu šī raidījuma viesa stāsts. 

Par iekšlietu ministru viņš kļuva vien 29 gadu vecumā. Pirms politikas strādāja Liepājas prokuratūrā, toreiz, 90. gadu vidū, alga bijusi 60 lati un džinsiem naudu esot krājis divus mēnešus. Bet laikā, kad viņš ieņēma ministra amatu, Latvija piedzīvoja ļoti trauksmainus laikus kriminālajā pasaulē – nogalināts tiesnesis, sprādziens universālveikalā "Centrs", vairāku uzņēmēju slepkavības, nošautas valsts amatpersonas un arī sākās pirmās lielās problēmas ar austrumu robežas izbūvi. Tās bija 90. gadu beigās un 2000. gadu sākums, tas bija laiks, kad politikā caur Tautas partiju ienāca jaunais jurists no Kurzemes Mareks Segliņš. Viņa dzimtā puse ir Aizpute un kad tur pusaudža gados sāka strādāt par santehniķa palīgu un tīrīja no rūsas caurules, diez vai sapņoja par nokļūšanu pie neatkarīgās Latvijas ministra galda. 

Ko šodien dara cilvēks, kas reiz bija ministrs, kas bija reiz ietekmīgas partijas vadītājs, kas bija mediju un sabiedrības uzmanības lokā un nu jau daudzus gadus vairs nav ziņu starmešos?

Mareks Segliņš: Mareks Segliņš dzīvo pavisam vienkāršu, parastu Latvijas Republikas pilsoņa dzīvi. Marekam Segliņam ir ģimene - sieva, ir divi bērni, suns, ir jāpļauj zāle pie mājas. Manuprāt dzīvoju tādu foršu, mierīgu, prātīgu dzīvi. Man patīk.

Ir politiķi, kuri pēc savām aktīvajām gaitām gluži vai sabrūk gan psiholoģiski, gan fiziski. Viņi bija pieraduši pie sava statusa, ietekmes, pie savām karjeras trepēm, tad vienā dienā tava partija zaudē vēlēšanās un tev ir jāatgriežas no Vecrīgas kabinetiem ikdienā. Kāda jums bija šī pāreja uz tā saucamo normāla cilvēka dzīvi?

Mareks Segliņš: Jā, pārmaiņas tajā brīdī tiešām notiek lielas, lai arī esot aktīvajā politikā, vienmēr apzinājos, ka pienāks diena, kad neievēlēs. Atceros pat tādu ikonu kā Anatoliju Gorbunovu vienās vēlēšanās vairs neievēlēja un smejoties tad saviem draugiem un savai sievai es teicu - nu, ja Gorbunovu pat kādreiz neievēlē, tad ir pilnīgi skaidrs, ka visus kādreiz neievēlēs. 

Un šā vai tā, kad tā diena pienāk, tas telefons vairs tik bieži nezvana, protams, izrādās, ka daļa cilvēku zvanīja tikai tādēļ, ka tu biji amatā, kuri pazūd uz visiem laikiem. Tās pārmaiņas ir lielas, un es neticu, ja kāds saka, ka viņš viņas nepamana, it sevišķi, ja ir strādāts valdībā, pārmaiņas ir lielas un vajag laiku, lai adaptētos jaunajā situācijā.

Pirms sarunas palūkojos arhīvos, kāds ir bijis jūsu politiķa reitings 2002. gada ministru reitingu tabulā. Tur pirmajās vietās ir Karina Pētersone, Ģirts Valdis Kristovskis, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, bet piektajā vietā Mareks Segliņš un tikai tad Anatolijs Gorbunovs. Kas politiķi var strauji pacelt šajos reitingos un viņi iegūst sabiedrības uzticību un kas tikpat strauji var nogremdēt? 

Mareks Segliņš: Politiķis nežēlastībā krist un pa reitinga kāpnēm krist var ļoti strauji, un tur var pietikt ar vienu kļūdu. Ar kādu neveiksmīgi pateiktu teikumu, ar nevietā kaut ko neprecīzi nokomentētu, nu vai arī ar kādu rīcību, un - kas arī ir fakts - agri vai vēlu apnīk. Ļoti reti ir kāds politiķis, kurš noturas gadu desmitiem. Kā mums dzīvē apnīk ēst vienu un to pašu ēdienu vai braukt ar vienu un to pašu automašīnu, tāpat arī tie cilvēki, kuri televīzijā uzrunā sabiedrību, ar laiku apnīk. 

Es domāju, ka daudzējādā ziņā arī ir tāds svārsts… Kā Amerikā, mēs zinām, tad ir demokrāti pie varas, tad republikāņi, tāpat arī šeit, Latvijā, cilvēkiem. Kādā brīdī tu vari apnikt, un tad tev ir jāiet prom. Bet ne tikai apnikšana, gadās arī, ka politiķi kļūdās. Man pašam kādreiz ir gadījusies kāda kļūda, pasaki neveiksmīgi, vakarā pats saproti, ka kļūdījies, paskaties televizoru, jā, šitā gan nevajadzēja pateikt. Ja tā pavisam kļūdās, tas var būt arī liktenīgi. Ir politiķi, kuriem ir viens neveiksmīgs teikums sabojājis karjeru. Tik traki laikam man negadījās, bet man bija neveiksmes, ko pats pēc tam esmu pārdzīvojis un domājis, ka šādi nevajadzēja runāt un rīkoties, tā gan ir bijis.

Cik aktīvi jūs šobrīd sekojot ziņām, varbūt vakarā televīzijā vai interneta portālos, lasot par kādiem valdības lēmumiem jūs paburkšķat – “nē, manā laikā gan tā nebija, kā var šitā strādāt”.

Mareks Segliņš: Protams, ka paburkšķu, cenšos valdīties, jo es ļoti labi zina, ka kritizēt ir vieglāk, nekā izdarīt. Darīt ir grūtāk, nekā par to runāt. Bet tas, ka ir lietas, kas mani neapmierina, ka man liekas, nu kā tad tā. Nevis es domāju, ka manā laikā bija labāk, arī mums bija savas kļūdas un arī par mums burkšķēja un bija neapmierināti. Bet es kā Latvijas Republikas iedzīvotājs, pilsonis, protams, ne ar visu esmu apmierināts, un ir lietas, kas manī raisa neizpratni. Es to apspriežu ar saviem vecākiem, saviem draugiem, savā ģimenes lokā. Protams, ir lietas, ko es nesaprotu, man nav saprotams.

Miniet vienu.

Mareks Segliņš: Nu kā var iesākt lielu dzelzceļa projektu Rīga - Berlīne? Izrādās, īsti bez projekta palaist viņu. Izrādās, īsti bez sapratnes, cik tas maksās, bez sapratnes, cik tad īsti būs naudas, tādu projektu iesākt. Tas ir kā sākt celt māju, izrakt bedri, ieliet pamatus, un tad viss apstājās, jo izrādās, ka nebija naudas. Bet vai tad mēs uzskatītu par prātīgu to cilvēku, kas šādi izdarītu - ielietu pamatus un pēc tam sēdētu pie tiem pamatiem, bet naudas vairāk nav, tas ir viss un nekad viņa nav bijusi, tā nauda. Un ar šo dzelzceļu, manuprāt, ir izdarīts tieši tā. 

Teiksim, es pat īsti nesaprotu, kur tad arī uzceltu to dzelzceļu, kur ņemt tos cilvēkus, kas katru dienu ar to vilcienu uz Berlīni brauktu. Uz Berlīni mums ir divreiz dienā avioreiss, uz Berlīni var ar mašīnu aizbraukt 12 stundās. Kāds tas plāns, kur radīsies tie simtiem cilvēku, kas katru dienu, vai tūkstoši brauks ar vilcienu? Nu labi, pieņemsim, ka katrs latvietis uzskatīs par vajadzību uz Berlīni aizbraukt ar vilcienu.

Bet nu tas, kas ir noticis ar finansēm, kas ir jāklausās, ka tagad īsti nav skaidrības, ne cik maksās, ne kur ņemsim naudu, nu man liekas tas ir diezgan šausmīgi, kā var tik bezatbildīgi palaist tik lielu projektu.

(..)

Kā jūs nokļuvāt Tautas partijā, kura toreiz bija ļoti populāra?

Mareks Segliņš: Strādāju advokātu birojā, kur viens no klientiem bija ļoti zināms arhitekts un būvnieks Uldis Pīlēns. Uldis Pīlēns bija tieši mans klients, man bija jāraksta visi juridiskie dokumenti, kas bija vajadzīgi Uldim Pīlēnam kā biznesmenim. Statūti, biznesa plāni, līgumi. Un, protams, mēs sapazināmies. Tā kā Uldis Pīlēns bija saistīts ar Tautas partiju un viens no Tautas partijas dibinātājiem, tad viņš mani uzrunāja, vai es kā jauns jurists negribētu pamēģināt savus spēkus politikā. 

Uldis Pīlēns bija tas cilvēks, kas mani iedrošināja, pakūdīja, un viņš bija tas cilvēks, kas mani atveda uz Rīgu, uz Tautas partijas pirmajām sanāksmēm. Viņš mani uzmundrināja, iedrošināja. Pateicoties Uldim Pīlēnam, es nonācu politikā. Tad piedalījos vēlēšanās un mani ievēlēja. Man pašam toreiz par diezgan lielu brīnumu, jo man šķita, es neesmu pazīstams. Varbūt tas arī palīdzēja.

Un jūs ne vien ievēlēja, jums piedāvā kļūt arī par valdības locekli, ieņemt iekšlietu ministra amatu. Jums tolaik ir 29 gadi. Nebija tāda nedrošība nedaudz? Tolaik jūs bijāt jaunākais ministrs, vēsturē jaunākais iekšlietu ministrs.

Mareks Segliņš: Bija ļoti liela nedrošība, ļoti liels uztraukums, un es ļoti labi atceros, ka pirmo dienu bija jāiet uz darbu kā iekšlietu ministram, man reāli trīcēja ceļi.

Bet jums ir priekšā bija visi tie lielie grandi. Aloizs Blonskis, ģenerālis, visi…

Mareks Segliņš: Jā, viņus visus biju redzējis tikai televīzijā…

Kā viņi jūs uzņēma?

Mareks Segliņš: Bija visādi, bija āķīgi jautājumi. Bija, kur es sapratu, ka mēģina pierādīt, ka es neko nesaprotu, bet ātri vien tikām ar šīm situācijām galā, un jāsaka, ka ātri vien pat kļuvām par labiem domubiedriem ar visiem ģenerāļiem. Ja ne pat par draugiem. Diezgan ātri, jo centos daudz mācīties, daudz apgūt, neizlikties, ka zinu to, ko nezinu, nebāzties visur ar saviem padomiem. Es sapratu, ka man ir daudz jāmācās, ļoti cītīgi to arī darīju, ļoti daudz lasīju. Nu tā bija ļoti liela pieredze, man bija 29 gadi, tu nokļūsti pie visiem šiem vecajiem vilkiem, ģenerāļiem, tur nepazust un kaut kā izdzīvot, bija ko padomāt citreiz naktī.

(..)

Ja pieminam Jāni Ādamsonu, tad 2000. gadā saistībā ar viņu droši vien arī jums ir jāpiedzīvo pirmais lielākais politiķa rūdījums. To sauc arī par vienu no netīrākajām politiskajām kampaņām vai skandāliem. Ādamsons apvaino virkni savu politisko oponentu pedofilijā un dažādos citos noziegumos, un viņš min arī jūsu vārdu. Protams, Ādamsonam pēc tam jāstājas tiesas priekšā un jāatbild par saviem vārdiem. Mēs arī zinām, šobrīd viņš tiek apsūdzēts un tiesāts par spiegošanu Krievijas labā. Bet 2000. gadā šis skandāls izskan plaši, un dienā, kad Ādamsons nosauca jūsu vārdu saistībā ar pedofiliju, jūs esat atkal vizītē uz austrumu robežas. 

Tagad jau ar laika distanci, vai šo var saukt par vienu no netīrākajām epizodēm jaunāko laiku Latvijas politikā?

Mareks Segliņš: Sevišķi patīkami nebija, mana sieva toreiz bija stāvoklī. Mēs bijām tikko precējušies, un, protams, kad šāda informācija parādījās, bija, maigi sakot, ļoti, ļoti nepatīkama.

Ko pa detaļām, bet mēs visu noskaidrojām, visu izpētījām, kur kājas aug. Ļoti vienkārši bija, es jau nebiju toreiz mērķis, mani piesauca Ādamsons klāt, tā viņš izdomāja, vai aiz greizsirdības, ka es biju jauns iekšlietu ministrs un man bija labi reitingi tobrīd, nezinu. Tur tie mērķi bija citi, mērķēts bija uz citiem cilvēkiem.

Un tā bija Krievijas specdienestu īstenotā operācija, lai diskreditētu Latviju, Latvijas valdību tajā laikā, kad mēs centāmies tiekties uz Eiropas Savienību, uz NATO. Tāds bija ļoti vienkāršs mērķis, apmēram pastāstīt, paskatieties, ko jūs tur Eiropas Savienībā taisāties uzņemt, tur visa valdība, nezinu, pedofili, vai kas. 

Tika atsūtīti cilvēki, kurus Ādamsons veda aiz rokas uz prokuratūru, stāvēja koridorā, gaidīja, kamēr viņi iedos liecības, viņi deva liecības par cilvēkiem, šie jaunie vīrieši deva liecības par cilvēkiem, ko viņi mūžā nebija redzējuši, viņi pirms tam tika instruēti. Mēs viņiem pasekojām, kad viņi gāja ārā no prokuratūras, viņi zvanīja Ādamsonam, atskaitījās, ko ir darījuši, kādas liecības snieguši, prasīja viņam naudu. Tas viss tika ierakstīts, tas viss tika nofiksēts. Ādamsons bija izpildītājs. Aiz Ādamsona mēs zinām arī, kas bija vēl tie cilvēki, starp citu arī viens žurnālists, kurš kādreiz bija ļoti populārs, bija starp organizatoriem.

Ādamsons bija izpildītājs, tāds nu šakālītis, kas skraidīja un to uz puišus aiz rokām…

Atmodas laikā populārs žurnālists…

Mareks Segliņš: Atmodas laikā populārs žurnālists. Tas bija jau tāds augstāka ranga, tas bija tāds organizators. Ādamsons bija izpildītājs un tāds izsūtamais. Tā bija Krievijas specdienestu organizēta operācija, lai diskreditētu Latvijas valdību. Viss tas tika noskaidrots, bija mūsējie cilvēki arī Krievijā, runāja ar Krievijas... Daudz ko pastāsta ārpus protokola arī šie cilvēki, kas strādā Krievijas pusē, jo viņiem vajadzīga informācija no Latvijas par saviem krievu noziedzniekiem, kas ir Latvijā. Mēs noskaidrojām. Man šī epizode, un kas tur viss notika, ir pilnīgi skaidra par visiem simts procentiem.

Tad droši vien tajā dienā, kad publiski parādījās ziņa, ka Jānis Ādamsons tiek apsūdzēts par spiegošanu Krievijas labā, jums tas nebija tāds liels šoks, vai pārsteigums.

Mareks Segliņš: Ādamsona kungs sadarbojās ar Krievijas dienestiem mazāk vai vairāk ļoti ilgu laiku. Kā es arī sižetā teicu - tobrīd likās, ka vai nu noziedznieks, vai jucis, un tā jau arī ir. Pēc tam noskaidrojām, ka noziedznieks.

(..)

Politikai uz visiem laikiem esat pateicis uz redzēšanos, vai nekad nesaki nekad?

Mareks Segliņš: Es jums jau stāstīju, ka, protams, skatos ziņas un ir kaut kas, kas man nepatīk, un liekas, ka varētu lemt savādāk, nu ir tāda sajūta… Saprotiet… Ko dod politika? Politika vai nu ar tevi nodarbojas, vai tu pats lem. Ja tu neesi politikā, tad politiķi nodarbojas ar tevi, viņi pieņem noteikumus un pieņem likumus, pēc kuriem ir jādzīvo. Un ir jau labāk, ja tu esi klāt, ja to vari ietekmēt…

Sadzirdu, ka jūs nesakāt tādu stingru nē.

Mareks Segliņš: Es nekad tā neesmu teicis, bet pēdējās vēlēšanās nevienās neesmu piedalījies, jo tad, kad pienāk tas mirklis, kad jāšķiras, tad arī atceros to garoziņu, kāda tur nāk līdzi. Turklāt ģimenē visi vienmēr ir kategoriski pret.

Un šo to no garoziņas mēs arī raidījumā dzirdējām.

Mareks Segliņš: Tur ir garoziņa. Ir tā iespēja ietekmēt procesus, pieņemt likumus, līdzdarboties, bet garoziņa tur arī ir, un agri vai vēlu būsi ļaunais.

Kā saka - politikā ienāk jauns un perspektīvs, bet aiziet ar sabojātu dzīvi jeb karjeru. Vienalga jau kādreiz kādam tu beigās nepatiksi, kādam nepatiks tavi lēmumi, ar to jārēķinās. Bet politikā tu, teiksim, pa muti dabū daudz sāpīgāk nekā privātajā dzīvē, privātajā dzīvē tā ir tikai tava darīšana, tur tas viss notiek publiski.

Ka tevi tur apmēda vai citreiz sit, un tu zini, ka ne pa tēmu, tas jau nav ļoti patīkami.  Bet ir arī savi plusi.