Man ir princips – savā dzīvē ik pēc pieciem gadiem kaut ko mainīt. Es nevēlos rutīnu, man ar savu dzīvi ir jārīkojas vislabākajā veidā. Tā pirms 26 gadiem, aizejot no politikas, teica Māris Gailis. Viņš bija viens no pirmajiem atjaunotās Latvijas valdības vadītājiem. Viņa premjerēšanas laikā Latvija spēra pirmos svarīgos soļus uz Eiropas Savienību, sāka modernizēt ierēdniecību un pensiju sistēmu, bet piedzīvoja arī banku krīzes. Bankā "Baltija" daudzi zaudēja savus mūža ietaupījumus. Tas bija laiks, kad tika spridzināta Rīgas sinagoga, tas bija reketa un negodīgas privatizācijas periods, Savu varenību vēl tikai sāka apzināties politiskie oligarhi. Tie bija 90. gadi, kas Latvijas vēsturē tiek raksturoti kā "trauksmainie deviņdesmitie". Māris Gailis tos pieredzēja kā Latvijas valdības vadītājs. 

Laikmeta krustpunktā saruna ar uzņēmēju, pasaules apceļotāju, ekspolitiķi Māri Gaili.

Runājam par 90. gadiem, bet runājam arī par agrāku laiku, piemēram, kad 1977. gadā Māris Gailis kolhozā "Padomju Latvija" no stikla šķiedra būvē vindserfinga dēļus. 80. gados vēl daudzi nezina, kas ir video, bet Māris Gailis jau veidi video projektus. Runājam arī par ebreju glābēju Žani Lipki un Vāgnera zāles atjaunošanu. Bet sākam ar šodienu, jo jau pēc nedēļas Saeimas vēlēšanas.

"Ceru, ka tas būs prognozējams iznākums, jo aptaujas rāda gluži labu situāciju. Nekad nevar zināt, cilvēki kādreiz slēpj, varbūt par kādu visur plaši norietu, nolamātu populistu varbūt nobalso vairāk, nekā mēs domājam. Tā ir ne reizi gadījies," atzīst Māris Gailis. "Šīs vēlēšanas piedzīvojam pamatīgas krīzes laikā - karš ir tepat blakus. Tas ir izsaucis papildus krīzi. Nepietika ar Covid, tagad vēl enerģētikas krīze.

Mēs pie šīs krīzes neesam vainīgi, bet krīzi ir jāmāk izmantot, jo tās laikā var risināt lietas, ko savādāk ir grūti izdarīt. Man liekas, ka šajā situācijā kaut kas labs notiek. Katrā gadījumā es priecājos, ka nepamatota vienam otra nolamāšana (..) ir aizgājusi pagātnē. Mēs sākām risināt latviešu valodas lietas.

Taisnība, mēs bijām pilnīgi vienā grāvī, es domāju krieviskošanas bija par daudz. Tagad tik neiekrist otrā grāvī, kas arī var gadīties. Bet vismaz izvilksim uz ceļa. Es domāju, ka mēs atrisināsim šīs krīzes dēļ vismaz kaut cik enerģētiskās pastāvības problēmu. Vairāk atjaunojamu resursu, tehnoloģijas ir jāievieš, tagad ir īstais brīdis to darīt."

Māris Gailis vērtē, ka ir jāskatās uz atomenerģiju, kas dod stabilitāti, jo ne vējš, ne ūdens, ne saule nevar nodrošināt pastāvīgu enerģijas ražošanu.

Krievijas energoresursi ilgus gadus bija salīdzinoši lēti pieejami un mēs "mērķtiecīgi tikām uzsēdināti uz Krievijas gāzes adatas". Aizejot no politikas arī Māris Gailis bija saistīts ar "Latvijas gāzi". Bet viņš skaidro, ka tieši šajā laikā "Latvijas gāzē" ienāca vācu partneris un mainījās īpašnieku struktūra.

"Lielākā muļķība, ko izdarīja pēc manis, ka privatizēja vai pārdeva tos atlikušos 10% (valsts daļu). Mums bija "zelta kārts". Kad es aizgāju no politikas, man piedāvāja un es neatteicos no vairākiem labiem darbiem, es biju "Latvijas gāzes" uzraudzības padomes priekšsēdētājs. Manās rokās bija "zelta kārts", Latvijai izdevīgos brīžos es varēju balsot kopā ar krieviem pret vāciešiem, vai kopā ar vāciešiem pret krieviem. (..) Tā bija lielā muļķība, ka mēs iztērējām šo iespēju turēt "zelta kārti"," uzskata Māris Gailis.

Runājot vēl par vēlēšanām, Māris Gailis atzīst, "jo mazāk cilvēku aiziet balsot, jo lielākas "šanses" ir tukšām mucām kas tālu skan nonākt pie teikšanas". 

Viņš bilst, ka ir demokrāts, bet ne visās jomās.

"Daudzās valstīs balsošana ir obligāta, arī mums to vajadzēja ieviest, nav ko baidīties. Ja esi pilsonis, tev ir jābalso, vai – administratīvais sods. 300-500 eiro būtu normāls sods, nevari aiziet – maksā, arī budžetam būtu pienesums. Cik mēs miljonus dabūtu? Diezgan," vērtē Māris Gailis.

Sapnis par pasaules apceļošanu Mārim Gailim bijis jau no jaunības. Tā kā vectēvs bijis jūrnieks un arī mamma burājusi, tas viņu saistījis. Jau 70. gados viņš domājis, varbūt kaut kas jāmaina, lai varētu nokļūt uz buru kuģa "Kruzenšterns", lai burātu apkārt pasaulei. Atnākot brīvības gadiem, bijusi doma - aiziešu pensijā un tad.

"Tad pēc kāda brītiņa padomāju, varbūt nav vērts gaidīt pensiju, 50 gadi būtu īstais brīdis. Viens no motīviem iet prom no valdības, no politikas, piecu gadu laikā ir jānodrošina pārticība, lai paliek ģimenei, un jānoorganizē brauciens. To es izdarīju," atzīst Māris Gailis.

Jahta "Milda" pasaules apceļojumā devās 2001. gada 9.jūlijā.

"Tas ir labākais piedzīvojums dzīvē. Apaļi divi gadi, brīnišķīgs brauciens," arī šodien atzīst Māris Gailis.

Brauciens maksāja apmēram pusmiljonu, starp sponsoriem bija arī Lembergs.

Šobrīd vislielākā Māra Gaiļa uzmanība pievērsta Vāgnera mājas atjaunošanai Vecrīgā.

"Dabūt uz kājām Vāgnera māju kā starptautisku kultūras objektu, tā būtu man tāda forša gulbja dziesma," vērtē Māris Gailis.