Māris Sirmais: Dziesmu svētki bez sadziedāšanās daļas vairs nav iedomājami

"Mani sāpina, ar kādu necieņu mēs izturamies pret savām personībām," saka diriģents Māris Sirmais. Par prezidenta Levita paveikto un sabiedrības vēlmi pēc kā jauna, par Dziesmu svētkiem un kāpēc diriģentiem disciplīna ir svarīga, kā arī par to, kāpēc dabūja brāzienu no Marisa Jansona, saruna Laikmeta krustpunktā ar Māri Sirmo.

Šis ir politiski trauksmains laiks. Gan domājot par Ukrainu, gan Latvijas iekšpolitiku un, piemēram, Valsts prezidenta vēlēšanām, tāpēc pēdējās sestdienās uz sarunu aicinājām ar politiku saistītus ļaudis. Bet kādus tik laikus neesam piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Ir mainījušās neskaitāmas varas, ir krietni mainījusies pasaule, bet mums ir sava nemainīga un svēta tradīcija – Dziesmu svētki.

Šodien koristu un dejotāju, koklētāju un pūtēju rindās ir dažādu paaudžu, politisko uzskatu un pasaules redzējuma cilvēki, bet ir viens kopīgs pieredzējums, kurš visus reizi piecos gados vieno – un tie ir Dziesmu un deju svētki. Nu jau lielais notikums ir pavisam tuvu, tādēļ uz sarunu esam aicinājuši cilvēku, kurš par latviešu dziesmu un latviešu mūziku domā ne vien reizi piecos gados, bet katru dienu. 

Viņš ir korists īpašā virsdiriģentu korī, viņš ar savām diriģenta rokām rada to maģisko brīnumu, kad tūkstošiem balsu Mežaparka estrādē vienojas neaprakstāmā dziesmas spēkā. Savulaik prezidente Vaira Vīķe-Freiberga viņu nodēvēja par pasaulē labākā latviešu kora labāko diriģentu – pie šī titula arī paliksim. Raidījumā Laikmeta krustpunktā diriģents Māris Sirmais.

Ko dara virsdiriģents mēnesi pirms lielā notikuma – gatavo Dziesmu svētku uzvalku, ik vakaru pārskata nošu lapas, naktī aizver acis un jau redz sevi Mežaparkā lielā kora priekšā, vai Māra Sirmā gadījumā domā, vai lielais sausums neskādēs daudzajiem sastādītajiem kociņiem lauku mājās Jūrkalnes pusē?

Māris Sirmais: Nedomāju ne par vienu no pieminētajām lietām. Arī par kociņiem nav laika domāt. Patiesībā tas laiks šobrīd vēl arvien ir ārkārtīgi intensīvs, jo ir vēl arvien ļoti daudz kopmēģinājumu. Un arī mans darbs Mūzikas akadēmijā, šobrīd ir tas lielais "pļaujas laiks", kad ir sesijas un eksāmeni, līdz ar to ir arī ļoti daudz saistībā ar izglītību jautājumi šobrīd aktuāli. 

Bet, jā, Dziesmu svētki. Protams, ka man ir aktīvs darbs, arī šovakar [intervijas ieraksta dienā] es dodos uz koncertu Rīgas Domā un man arī ir aktīvs darbs ar Ikšķiles kori. Mēs cenšamies vēl pamācīties un mazliet nostiprināt Dziesmu svētku repertuāru, jo apjoms patiešām ārkārtīgi liels šajā dziesmu svētku gadā. Nesen atgriezos no kopmēģinājumiem gan Liepājā, gan Daugavpilī. Arī Likteņdārzā, kur atklājām pirms dažām dienām Dziesmusvētku akmeni. Tas viss prasa ļoti daudz laika. 

Es arī nevaru nepieminēt ārkārtīgi interesantu pavērsienu savā radošajā dzīvē – filmēšanās filmā "Zeme, kas dzied", pirms dažām dienām bija pēdējā lielās ainas filmēšana – Dziesmu svētku Līgo karoga ienešana Latviešu biedrības namā un Dziesmu svētku atklāšanas ceremonija. Tā bija Cinevillā visas dienas garumā filmēšana.

Kad paklausās tavu dienas režīmu, prezidenta cienīgs grafiks, bet ar visu to tu pirms šiem Dziesmu svētkiem esi uzņēmies vēl viena kora vadīšanu. Tikko pieminēji Ikšķiles kori. Kādēļ tev bija svarīgi to darīt un pulcēt Ikšķilē ļaudis, lai vestu uz Mežaparku, uz Dziesmusvētkiem?

Māris Sirmais: Man dzīve, sākot jau no 1990.gada, varbūt 91.gada, ir labā līdzsvarā starp profesionālo mākslu un amatieru mākslu. Tomēr vairāk nekā 23 gadus Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un visas aktivitātes, kas saistās šo kolektīvu, tāpat dažādi orķestra projekti ar orķestriem un profesionālām vienībām. Blakus vienmēr bija "Kamēr…", kas mani turēja tādā līdzsvarā. Kā jau mums laikam katram dzīvē ir tā, ja tev ir šādi divi balsti, tad vienā iet kaut kas ļoti labi, tas tevi paceļ, otrā atkal kaut kas ļoti slikti, tas tevi gremdē, un tā tu kaut kā vari noturēt līdzsvaru. Man pēc "Kamēr..." laika bija pieci gadi, kad es arī vadīju kā Diriģēšanas katedru Mūzikas akadēmijā un arī vadīju Mūzikas akadēmijas mācību kori, kas zināmā mērā bija tāds arī labs balanss man.

Tad bija viss Covid periods, kad mēs tādi pusdzīvi jutāmies emocionāli. Pēc tam nāk dziesmu svētki, un es gribu arī vērst ar savu piemēru varbūt vairāk uzmanību jaunajiem diriģentiem, jaunajiem speciālistiem, kas ir patiešām daudz un ļoti talantīgi (..) 

Šis ir tāds laikmets, maiņu laikmets, kad ļoti viegli ir iet tādu ceļu… Tas arī nav viegli, tas nebūtu pareizi teikts. Tā arī ir liela māksla pulcēt ap sevi sava līmeņa cilvēkus, savus kursabiedrus, savus klases biedrus, kam jau ir ļoti laba muzikālā bāze, veidot tādus projektu kolektīvus vai veidot tādus kolektīvus, kas patiesībā jau ir gatavi un ar viņiem ir bauda, tāpēc, ka tas viss process notiek ātri un tu vari sasniegt brīnišķīgus muzikālus notikumus un rezultātus.

Bet man jau šķiet, ka tas pats vērtīgākais, ko es arī varu, ne tikai tādā profesionālā vidē atstāt, bet tieši tas darbs ar to visvienkāršāko cilvēku, kad tu nolaidies no tiem saviem profesionālisma augstumiem, tu aizej vienkārši, varētu teikt, pie tautas strādāt, kur tiešām cilvēki lielākoties ir labākā gadījumā savā 40-45 gadu vecumā varbūt dziedājuši kaut kad 5-9. klašu korī, kuriem tās iemaņas ir principā ļoti minimālas jeb izzudušas.

Man arī pašam kā cilvēkam ļoti svarīgi tas, ka tu, būdams visu laiku vienas profesijas vai vienu interešu sfēras cilvēku vidē, tās sarunu tēmas un viss pārējais… Ir ļoti bagātinoši man un es ceru, ka es no savas puses varu viņiem dod citu redzējumu uz radošām lietām. Tad mēs viens otru kaut kā feini papildinām. Mani tas ļoti uzlādē, pozitīvi uzlādē, un es lielākoties patiešām no tiem mēģinājumiem braucu pacilājoši, es pat nejūtu vispār, kā es nokļūstu līdz mājām, jo es esmu ļoti gandarīts.

Kas būs tavi atslēgas vārdi šajos dziesmu svētkos koristiem Mežaparka estrādē?

Māris Sirmais: Tas notiek spontāni, to nevar iestudēt, un tā arī varbūt ir patiesības atslēga, ka tu jūti, ka tev ir sajūta konkrētajā brīdī, konkrētajā situācijā, konkrētajos laika apstākļos jeb tavā konkrētajā emocionālajā noskaņojumā un tajā noskaņojumu, ko jūti no apkārtējam. To nekad nevar pateikt.

Man ir ļoti svarīgs tieši mēģinājuma process. Jo man liekas, ka tā ir tā lielākā vērtība, arī, iespējams, dziedātājiem, ka tu patiesībā tiecies uz kaut kādu skaidru mērķi un tu noreaģē uz konkrētu situāciju, ka strādā ar konkrētu skaņdarbu, konkrētu frāzi un ka tu patiešām spēj kaut kādā mērā ietekmēt šī izpildījuma kvalitāti.

Diemžēl ir tāda pieredze bijusi, ka ir situācijas, ka iet ļoti slikti mēģinājumā, mēģinājumā tikai "izrauj cauri" un tad vēl sliktāk iet koncertā. Tas vienkārši apliecina, ka ir ļoti svarīgs tieši tas process. Tā kā tiem kopmēģinājumiem un arī patiesībā tiem mēģinājumam, kas pirms tam, pirms dziesmu svētku lielajiem kopmēģinājumiem novados, kad sabrauc daudzi desmiti koru kopā, tas mēģinājumu process ir ārkārtīgi svarīgs. Kādu impulsu, kādu vēstījumu jeb kādu vēlējumu vari teikt cilvēkiem. Es zinu, bija daži pirms "Lauztajām priedēm" pagājušajā gadā pat ierakstījuši un sociālajos tīklos klejoja kaut kāda mana uzruna par to apņēmības pilno raksturu un par to manis pieminēto kalpotāja saliekto muguru, kad mēs spējām arī iztaisnoties. Man šķiet, ka tas nozīmīgi nostrādā kaut kādā brīdī. Es to neizrēķinu, tas vienkārši notiek un citreiz nenotiek.

Māris Sirmais sarunā atminas arī 2008. gada Dziesmu svētkus, kuros viņš bija mākslinieciskais vadītājs. Par šiem svētkiem dzirdējis daudz labus vārdus no kora mākslas vecmeistariem.

Māris Sirmais: Tieši 2008. gads bija pirmie Dziesmu svētki, es atceros, kā es cīnījos Mākslinieciskajā padomē par to, lai šajos Dziesmu svētkos būtu divas daļas: ir šis mākslinieciskais koncerts, jēgpilni garš, es gribu piezīmēt, nevis sešas stundas, bet man liekas, ka tas koncerts gāja kādas trīs stundas, varbūt nedaudz vairāk, bet tas bija izturami. Un pēc koncerta šī sadziedāšanās. Tā bija mana ideja, un cīņa par to, lai vispār šis notiktu. Tas ir kaut kas ļoti īpašs, piecos gados mēs saliedējamies. Pirmkārt, mēs pozicionējam, tie kolektīvi, kas nodarbojas ikdienā ar šo lietu, mēs parādām savu izaugsmi, savas kvalitātes, šo māksliniecisko pusi. Otra puse ir tā publikas puses, kas arī jūt šo baudu, bet mēs viņiem dodam otrajā daļā iespēju saplūst kopā šajā vienā tautā, dziedāt un tad arī iedzer to pašu... Es biju, starp citu, viens no lielākajiem ienaidniekiem, īpaši vīru koru vidū - pret alkohola pārdošanu vienkārši Dziesmu svētku mēģinājumu dienās. Protams, ka tāpat tu neizsekosi, bet nu tas kārdinājums…

Es to izjūtu ļoti sāpīgi un pazemojoši, es eju pie tautas, kas tiešām dzied un kas to dara ikdienā. Un kad viņš nemaz nevar savādāk īsti justies komfortabli, ja viņš nav tādā vieglā alkohola reibumā. Un dziedāt tādā stāvoklī "Gaismas pili", "Lauztās priedes" vai "Manai dzimtenei", vai "Saule, Pērkons, Daugava", man tas liekas tiešām nepieņemami.

 Bet ja mēs svinam, tad mēs svinam, līdz ar to tā otrā daļa man liekas, ka bija tik organiska. Un tagad vienkārši liekas, ka Dziesmu svētki īsti nevar notikt, ja nav šīs otrās daļas, bet to visi aizmirsuši.

Bet, protams, ka šī ideja un šī sajūta man nāca, pateicoties Rīgas astoņsimtgadei, šī sadziedāšanās pie Brīvības pieminekļa, ko tajā laikā veidoja Juris Vaivods, mans kursabiedrs un brīnišķīgs cilvēks. Un viņš bija tas, kas mākslinieciski veidoja šo sadziedāšanos, par ko man bija tāds..., īpaši, ņemot vērā dziesmu svētku pēc 90. gada drusciņ tādu lejupslīdi, manuprāt, jo nebija tā vairs tāda fīlinga. 

Un tas apliecināja to, ka tā tauta grib un visiem ir milzīgs pacilājums un mēs taču arī arvien mazāk dziedam ikdienā. Un līdz ar to, es Juri aicināju veidot šo otro daļu. Tās grāmatas taču līdz šim brīdim uz izķeršanu, tās grūti ir dabūt.

Šobrīd esam Valsts prezidenta vēlēšanu gaidās un visticamāk, būs tā, ka šos Dziesmu un deju svētkus atklās prezidents Levits, bet tad, kad svētki būs noslēgušies Mežaparkā, viņa termiņš būs beidzies un dziesmu svētkus noslēgs jau cits prezidents. Kurš tas būs, to mēs nezinām. Māri, Tev arī iepriekš ir vaicāts arī par to, kādu vēlētos redzēt Valsts prezidentu. Kāda tava vīzija par ideālo prezidentu šodien?

Māris Sirmais: Man ļoti sāpina un pārsteidz šī brīža attieksme, tas vairāk attiecas noteikti uz politisko vidi, jo es patiešām ļoti augstu vērtēju, īpaši vairāk iepazīstoties caur dažādiem raidījumiem, caur dažādām prezentācijām, Levita kunga ieguldījumu neatkarības stiprināšanā un viņa zināšanas, un viņu starptautiskās ietekmes ziņā. 

Es bieži saku, šis laikmets ir tāds jaunās gaļas laikmets, mums visu laiku kaut ko jaunu vajag, tā informācija tik šausmīgi strauji apmainās, un mēs visu laiku alkstam atkal ko jauna redzēt. Mēs kaut kādā brīdī patīksmināmies, un mums tas patīk, un tad mēs ļoti ātri aizmirstam. 

Ja atcerēsimies arī Vairas Vīķes-Freibergas, ja es nekļūdos, prezidentūra beidzās ar to, ka Saeimā viņai pat paldies nepateica par viņas diviem termiņiem.

(..) Man liekas, ar ārkārtīgi lielu necieņu mēs izturamies pret savām personībām, jo iespējams, ka šis laiks, kurā mēs šobrīd dzīvojam, viņš vairāk prasa mums ne tikai prezidentu, kurš var ļoti skaisti runāt, ļoti saprotami runāt, labi prezentēt, varētu teikt, mākslinieciski idejas. Bet

man liekas, mums vajag pat tādu, iespējams, tieši tādu prezidentu, kas var ļoti racionāli, ļoti lietišķi, varbūt bez kādām ārišķībām, bez tādām lielām sabiedrības simpātijām, ko mēs visi gribētu redzēt no tā prezidenta, kas var skaidri un racionāli vest Latviju un arī starptautiski, īpaši šībrīža fona situācijā.

Es gribu izteikt vienkārši pateicību Levita kungam par viņa darbu, par to, ko viņš ir darījis, un ar lielu cieņu izturēties, neskatoties uz to, ka arī varbūt man būtu vēlme redzēt citu harizmu, ja mēs runājam par tādu publisku uzstāšanos, un varbūt par kaut kādām niansēm. Bet man šķiet, ir svarīgi saskatīt arī šajās personībās tās vērtības, kuras varbūt nav tik spoži prezentētas. Tas veids, kā viņš vada šo līniju, varbūt ir tieši tas, kas šobrīd vajadzīgs Latvijai. Es šaubos, vai šobrīd vispār Latvijai, kurai ir ļoti svarīga ekonomiskā attīstība, prezidentam būtu jāatbild par ekonomikas uzplaukumu. Ir tāpēc ministrijas un ir cilvēki, ierēdņi, kuru pienākums ir šo lietu vadīt un par to atbildēt.