Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Tagad man ir vairāk laika lasīšanai, un cenšos nedomāt par slikto, bet vairot labo – saka aktrise Mirdza Martinsone. Par jaunajiem teātrī un krievu valodu, par Latgales babiņu un raudāšanu kino un kā tad īsti izvairīties no grumbām – saruna ar Mirdzu Martinsoni Laikmeta krustpunktā.

"Martinsonei nepiemīt infantilais latviskums". Tā par aktrisi, kuru esam aicinājuši uz sarunu, ir teicis Rīgas kinostudijas režisors Aloizs Brenčs. Latviskums viņai ir latgalisks, vismaz no mammas puses noteikti. Senču radurakstos uzvārdi – Andžāns, Čivčis, Šaripo. Šaripow uzvārds pirmo reizi poļu valodā minēts tālajā 1765.gadā Šķaunes pagastā, Baltkrievijas pierobežā. Šķaunē mazā Mirdza pavadījusi bērnības vasaras, iepazīstot latgalisko un došanos uz baznīcu kopā ar savu Latgales babiņu.

Vismaz 90 lomas teātrī un 60 kino. Tik spoža un piepildīta ir Mirdzas Martinsones radošā dzīve. "Mirdza, mirdziet!" – tā neskaitāmas reizes viņai vēstulēs rakstījuši teātra un jo īpaši kino pielūdzēji.

Kā jums šobrīd klājas? Redzu, ka Mirdza arvien mirdz.

Mirdza Martinsone: Jāmirdz. Savādāk nevar. Man kāds vārds ir dots un es brīnījos, ka latviešu tautā nedod vārdu savām meitām Mirdza. Un tad pēkšņi es atradu avīzē, kāda slavena čelliste, nē flautiste, apprecējās ar itāli un deva meitiņai vārdu, itāļu vārdu un Mirdza. Un es tā nopriecājos, es domāju, man jāsazinās ar viņu un jāsaka paldies. Pirmā Mirdza pēc ilgiem gadiem. Pārsvarā bija tādi vecāki cilvēki tikai.

Pēdējā laikā intervijās ar saviem viesiem pārsvarā runājam par to, kas satrauc, kas apbēdina, kas sadusmo šodienas pasaulē, redzot arī, kas notiek aiz mūsu robežām. Šoreiz es vaicāšu savādāk - kas ir tas mūsu ikdienā, kas jūs spēj pozitīvi aizkustināt, kas jūs spēj iepriecināt, kas jums liek arī tā emocionāli saņemties un saredzēt arī to labo un gaišo, ne tikai slikto.

Mirdza Martinsone: Ir grūti. Tās sajūtas mainās, ir brīži, pārņem kaut kādas dusmas un bezcerība un kaut kādas šausmas, bailes.

Skatoties ziņas?

Mirdza Martinsone: Jā, pamatā ziņas. Tad es domāju – es taču nevaru visu laiku skatīties, nevaru savu dzīvi veltīt tikai, lai skatītos karu. Un tad es atcerējos – Bergmans  vai kāds cits teica, ka  “Es taisu kino par mieru, lai aizmirstu karu. Un netaisu karu, lai neaizmirstu mieru. Tāpēc es arī tā reizēm vienkārši atslēdzu un skatos kaut ko ļoti priecīgu. Man patīk vēsturiskas filmas, ar veciem labiem aktieriem. Populāriem, pazīstamiem, mūsu un ārzemju. Tagad nesen noskatījos "Madame Rosa" ar Simonu Sinjorē (Simone Signoret). Tas bija tik brīnišķīgi. Uzreiz izlasi grāmatu par viņu. Vai par Līvu Ulmani. Un tad atkal Bergmana grāmata un viņas grāmata. Tagad man vairāk laika ir lasīšanai. Tā ka es cenšos nedomāt slikto un vairot to labo.

Cik daudz jūsu ikdienā vēl ir teātris un vai teātris šodien jūs vēl spēj iedvesmot un iepriecināt un aizraut pēc tik ilgiem gadiem uz skatuves, kur liekas - jau viss taču pieredzēts.

Mirdza Martinsone: Jā, man liekas, ka es savu esmu padarījusi. Lai gan man draugi saka nē, nu ko, tu taču vari vēl spēlēt un tā… Un arī skatoties pasaules dramaturģiju, ir daudz dažādas vecuma sievietes, lomas, labas lomas. Bet mūsdienu teātris man tā kā…. Es neko negribu kritizēt, es vienkārši vēroju to visu, kas notiek. Es domāju, ka atnāks atpakaļ pie īstā labā teātra.

Pēdējā laikā esmu lasījis dzeltenajā presē sarunās, tādās īsās intervijās ar jums, tur es nolasu ne gluži aizvainojumu un ne rūgtumu, bet tādas kā pārdomas, ka vēl jau es varētu nospēlēt arī krietni vairāk nekā tikai divās izrādēs. Tā ir tāda dzeltenās preses interpretācija, vai jūs tiešām dažbrīd jūtaties, ka  pārāk ātri režisori tās paaudzes maina?

Mirdza Martinsone: Atstumj, jā, es sapratu, jā, es piekrītu. Es vēl varētu…

.. ka vecos nenovērtē, pieredzējušos.

Mirdza Martinsone: Jā. Un arī Bergmans un arī Rožē Vadims, kura "Sātana memuārus" es izlasīju, saka - visa gadagājuma aktieri ir vajadzīgi. Un

tas nenozīmē, ka uzreiz, ja tev ir drusku pāri 50, tad tev jāspēlē uzreiz vecmāmiņas, tu vari spēlēt arī dziļākas, tādas saturīgākas lomas.

Tas jau nav tikai teātri, mēs arī medijos, televīzijā mēs maz redzam kadrā cilvēkus pēc 50.

Mirdza Martinsone: Jā, nu tagad tā ir, ka ņem tikai jaunus aktierus un… Nē, nu viņi ļoti labi tur darās un viss, bet šķiet viņi tā saplūst kaut kādā tādā vienveidībā un vienādībā, ka es bieži vien nevaru atšķirt un es nevaru…

Pat savā teātrī?

Mirdza Martinsone: Pat savā teātrī. Es iepazīstu jaunos aktierus tikai tad, ja es strādāju ar viņiem kopā. Bet citreiz es tā… paeju garām svešam cilvēkam.

Jaunās aktrises. Kur jūs saskatāt kādas paralēles un līdzības ar tiem laikiem, kad jūs ienācāt teātrī un bijāt jauna aktrise, un tagad jaunie. Ir kādas līdzības arī vai mūsdienu jaunie ir pilnīgi no citas pasaules, pilnīgi savādāki?

Mirdza Martinsone: Gan no citas pasaules, gan arī… Visas jaunās aktrises, katrai savs. Bet

viņas ir daudz drosmīgākas, daudz… Viņas pieprasa vairāk sev. Un tas ir labi, tā vajag. Mēs bijām biklāki un baidījāmies. Un vispār tas bija tāds laiks, kad, nedod Dievs, kaut ko paprasīt man. Es biju laimīga par to, ko man iedeva, bet man iedeva daudz. Man iedeva daudz, un, paldies Dievam, un visiem maniem režisoriem tā laika, un pedagogiem, ka viņi manī saskatīja to, ko tagad neviens neredz, varbūt. Es nezinu…

(..)

Mirdza Martinsone sarunā atminas, ka Ērika Ferda bijusi gan stingra pret jaunajiem aktieriem mācību laikā, gan arī daudz iemācījusi.  "Manieres un tādu gadsimta uzvedību un, piemēram, kā jātur garā kleita.

"Nedrīkst turēt tur kā kalponīte, jātur kā dāmai, kalponīte savādāk tur. Un daudzas lietas viņai iemācīja," bilst Mirdza Martinsone.

Un Lilita Bērziņa? Es saprotu, kad viņa devās prom no teātra, Lilitas Bērziņas grimētava tādu kā goda vieta…

Mirdza Martinsone: Jā, viņa man to novēlēja. Tikai pēc remonta teātrī visi sajuka galdiņi, un es nožēloju, ka es neatzīmēju to galdiņu, kas bija tieši Lilitas galdiņš. Bet jā, viņa kaut kā mani ļoti mīļoja. Viņa pienāca, viņa ļoti gribēja..., viņa bija viena, viņa nebija tāds sabiedrības cilvēks, kas daudz runātu. Un tad viņai patika, ka viņu sauc vārdā un tad mēs aprunājāmies, un mums bija izrāde "Krauja", kur spēlējam kopā… Un tad mēs daudz arī parunājām ar viņu.

Viņa dalījās arī atmiņās par laiku, ko saucam par Ulmaņa laiku, kad viņa arī bija vadošā zvaigzne? Jo vēlākos gados, tas tā, protams, arī nav noslēpums, viņa bija arī partijas kongresos un goda prezidijos…

Mirdza Martinsone: Nē, par to mēs nerunājām. Mēs runājam par tādām sievišķīgām lietām, par aktiera profesiju, par to, kā aktrisei vajag… Piemēram,

viņa teica, ka katrai lomai ir sava stāja, savas kurpītes. Viņa saka, tu noteikti skaties, lai katrai lomai tev būtu tāda kurpīte, lai būtu tā gaita vajadzīgā. Un tad es sapratu, ka to vajag ievērot un bieži vien, klausoties viņā, man iznāca nesaskaņas, pieņemsim ar kādu kostīmu mākslinieci, kas gribēja man iedot citas kurpes. Es teicu - nē, es negribu, es gribu citas… un tā. Viņa daudz ko deva tādu sievišķīgu.

(..)

Kādas ir jūsu attiecības ar to laiku, ko saucam par padomju gadiem vai okupācijas gadiem? 

Mirdza Martinsone: Nu es taču nevaru norakstīt, tās ir manas jaunās dienas, tās ir manas filmas. Es tur neko politisku neattēloju, tie visi pārsvarā bija mīlas stāsti vai kaut kas tāds. Tas lai paliek, lai paliek nākotnei, ja kādam interesēs. Man gan liekas, ka sevišķi teātra māksla tā ir tik gaistoša. Es te parunāju - cilvēki neatceras jau pat Uldi Pūcīti, neatceras par Viju Artmani. Neatceras! Es padomāju, ar to tā lieta arī beidzas. Vienīgais, kas paliek, tas ir kino. Nu varbūt ieraksts. Ja kādam interesēs. Bet ar varu mīļš netapsi.

Nu jau arī pēdējos gados, kopš pilna mēroga kara ir diskusijas, kā mums attiekties pret krievu valodu arī uz teātra skatuves, kā mums attiekties pret Puškinu vai citiem krievu autoriem, vai komponistiem. Vieni saka, krievu valoda, kultūra, to nevajag jaukt ar politiku, citi saka - tā ir arī agresoru valoda. Vai jūs par to esat domājusi?

Mirdza Martinsone: Nē, nu es saprotu, ka jārunā ir latviski, Latvijā jārunā latviski. Bet ja es braucu taksometrā, kur ir cilvēks, kurš saka, es esmu no Ukrainas, un es runāju krieviski, man viņam jātic, bet šobrīd jau visi var pateikt, ka viņš ir no Ukrainas un tāpēc viņi runā krieviski.

Krievu autoru darbu iestudēšanu, piemēram, uz teātra skatuves, tur tagad ar vajag kādu pauzi ieturēt?

Mirdza Martinsone: Es domāju, ka varētu,

varētu mazu pauzi gan ieturēt un tad redz, kā. Bet tā, lai pavisam aizmirst… Kur man te vajadzēja krieviski izteikties… Es jau vairs… jau valoda sāk aizmirsties. Valoda jau nav nekas slikts, valoda ir jāzina, arī ienaidnieka valoda esot jāzina.

Un arī savā laikā, kad varēja grāmatas par kapeikām sapirkt, man ir sapirktas grāmatas daudz un es lasu. Lai man vienkārši nepazūd valoda.

Bet, kas attiecas uz teātri, tas jau viss jau ir režisora ziņā. No aktiera ļoti maz kas atkarīgs. Aktieri ir ļoti atkarīga profesija.