Mums jātic savai zemei, valstij, tautai un valdībai. Saruna ar Annu Žīguri

Šodien saruna ar rakstnieci, tulkotāju, diplomāti Annu Žīguri, kuras dzimta ir bijusi ne vien Latvijas laikmetu lieciniece, bet pati atradusies mūsu vēstures svarīgākajos krustpunktos. Tā pieredzējusi gan neatkarīgās Latvijas dibināšanu, gan Sibīrijas ciešanas un tad atkal brīvības atgūšanu. Annas Žīgures spilgtākie dzimtas pārstāvji ir vecvectēvs, jaunlatvietis Stērstu Andrejs, vecāmāte, dzejniece, franču kultūras popularizētāja Elza Stērste, vectēvs - ievērojamais dzejnieks Edvarts Virza, vecāki - tulkotājs un teātra darbinieks Jānis Žīgurs, un mamma - kultūras darbiniece Amarillis Liekna-Virza. Šie ir tikai daži no plašās dzimtas pārstāvjiem, kuri apliecinājuši latviešu tiekšanos pēc izglītības, patstāvības, savas zemes mīlestības. Ar mīlestību un cieņu Anna Žīgure runā par saviem senčiem un pagātnē pieredzēto, bet arvien arī trāpīgi vērtē šodienas notikumus. 

Par mūsdienām Ukrainas kara ēnā runājot, Anna Žīgure atzīst, ka savā ziņā esam daudz labākā situācijā nekā agrāk. "Pašķirstiet 1939. gada laikrakstus vai žurnālus! Toreiz bija Ulmaņa izdots likums, ka jāraksta neitrāli. Par Somijas Ziemas karu 39. gada rudenī mēs varējām rakstīt, un ļoti daudz Latvijas avīzes rakstīja, bet blakus bija jādod oficiālais Padomju Savienības skaidrojums un oficiālās Padomju Savienības ziņas. Avīzē lappuse ir gandrīz sadalīta. Tāda bija situācija. Tagad mēs varam brīvi izteikt savas domas, brīvi nostāties, kurā pusē [vēlamies]. Es ceru un zinu, ka Latvijas sabiedrības lielākā daļa ir Ukrainas pusē. Un mēs neesam vairs tādā ziņā neitrāli kā 39. gadā, mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kas ir liels drošības garants.

Vai Latvijai gadījumā nevajadzētu atvainoties Somijai, ka mēs toreiz, 1939. gadā, negājām viņiem Ziemas karā palīgā?

Latviešiem nevajag atvainoties somiem. Es domāju, latviešiem nevienam nevajag atvainoties. Latvieši jau nebija vienīgie, kas negāja palīgā. Arī no Anglijas nāca dažas brīvprātīgo vienības, tāpat arī no Zviedrijas. Kā kādreiz izteicās Somijas parlamenta spīkere, ka tad, kad bijis grūts brīdis, zviedri atsūtījuši kādus adītus cimdus - tas ir krietni pārspīlēti, bija jau mazliet vairāk [palīdzības]. Somi palika pilnīgi vieni. Bet mums nevajag atvainoties, jo no mums nāca brīvprātīgie, bija žurnālisti - kara korespondenti, kas ziņoja avīzēs.

Par karu un kara beigām... Šī nedēļa, kad notiek mūsu intervija, ir zīmīga ar to, ka Rīgā, Pārdaugavā, novāc Okupācijas pieminekli. Vai šī pieminekļa aizvākšana lielai latviešu daļai palīdzētu neatcerēties kara pārestības un to, kas sekoja pēc 45. gada - otrreizējo okupāciju?

Es domāju, ka ne jau tikai šis piemineklis ir vienīgais, kas liek atcerēties karu. Praktiski visu Latvijas cilvēku dzimtu vēsture liek atcerēties karu - visi pazudušie, visi svešumā apraktie, visi bojā gājušie un nezin kur mirušie, visi pa pasauli izklaidētie, visi bez tēviem augušie bērni un tā tālāk, tas viss katru dienu liek par to atcerēties, vai nu cilvēks domā vai ne. Tas, kādas atziņas pauž mūsu sabiedrība, arī tā ir tālo laiku atblāzma mūsdienās.

Vai mēs kaut ko varam mācīties no igauņiem? Redzējām, ka viņi savu bronzas Aļošu no Tallinas centra aizvāca daudz agrāk, arī tagad šis stāsts ar tanku - neraugoties uz protestiem un Narvas pašvaldības attieksmi, nakts laikā tas tika aizvākts. Es īpaši novērtēju, ko igauņu dienesti dara ar dažādiem naida runātājiem internetā, no kuriem viens pavisam ātri tika notiesāts. Mums ir priekšstats par igauņu lēnīgumu, bet ir lietas, ko viņi dara daudz veiklāk par mums.

Ir varbūt lietas, ko viņi dara daudz veiklāk par mums, bet, no otras puses, man ir jāsaka, ka mūsu ģeopolitiskā situācija, mūsu ģeopolitiskais novietojums ir ievērojami sarežģītāks vai ievērojami grūtāks pamats labai dzīvei, nekā tas ir igauņiem. Mums ir bijuši daudz lielāki kari, kaut vai pagājušajā gadsimtā. Pirmais pasaules karš atstāja uz mums daudz lielākas pēdas, tad Otrais pasaules karš, par tālākiem gadsimtiem nemaz nerunājot. Igauņi ir bijuši vieglākā situācijā. Igauņiem arī daudz palīdzējuši somi, viņus ļoti mērķtiecīgi izglītojot, sākot ar valsts līdzekļiem, par ko nerunāja, ka tie ir valsts līdzekļi, sākot ar 80. gadu otro pusi. Šī izglītošana notika praktiski visā sabiedrībā - pagasta skolās, pagasta pašvaldībās, prezidenta kancelejā, armijā, medicīnā, uzņēmējdarbībā, visur. Tad, kad 1991. gadā mūsu valsts atjaunoja neatkarību, igauņi jau bija ievērojami labākā situācijā, jo viņi zināja, kas neatkarīgā valstī ir jādara - viņiem turpat bija Somija, kas viņus balstīja.

Raugoties nākotnē, tuvojas Saeimas vēlēšanas, mēs ar bažām raugāmies, kas notiek Ukrainā - kāds ir Jūsu skats mūsu valsts, mūsu Latvijas nākotnē?

Man nav gluži tā, kā bija manai klasesbiedrenei, kurai mans tēvs esot teicis: "Tavs nepamatotais optimisms tevi izglābs." Viņa man to vienmēr saka. Bet ar katru savu šūnu es esmu ļoti liela optimiste. Es ticu, ja mēs spēsim ievēlēt gudru Saeimu, diemžēl tas ir ne tikai atkarīgs no tā, vai visiem ir augstākā izglītība, kā mēs to zinām. Tā ir laba prasība, protams, bet mēs zinām, kādi cilvēki var būt ar augstāko izglītību mūsu pašu valstī. Ja mums būs gudra Saeima, ja mums būs gudrs premjerministrs un godprātīgs, īsts valstsvīrs - prezidents, un ministri, un valdība - ja būs tādi cilvēki mūsu priekšā, kas spēs apvienot mūsu ļoti daudzšķautņaino un dažādi domājošo sabiedrību (es nedomāju, ka visiem ir jābūt vienādiem), bet par to man tomēr ir pārliecība - ja mēs neticēsim savai zemei, savai valstij, savai tautai, savai valdībai un saviem valstsvīriem, tad kurš tad viņiem ticēs! Tas tāds ideālisms, bet es tomēr ticu, ka tas tā būs.