Piemineklis savulaik uzbūvēts, lai daži toreizējie Latvijas kompartijas vadoņi varētu izkalpoties Maskavas priekšā. Un pilnīgi skaidrs, ka tas ir jānojauc - pārliecināts Rihards Pīks. Kinorežisors, bijušais politiķis - Laikmeta krustpunktā.

Rihards Pīks kā kino operators fiksējis daudzus Latvijas ļaudis jau kopš 60. gadu sākuma kino hronikās un pēc neatkarības atgūšanas kā kultūrās un ārlietu ministrs pats bija svarīgu vēstures notikumu dalībnieks. Memuārus gan viņš neraksta, bet mēģina kārtot atsevišķas epizodes no savas dzīves, pieraksta tās.

"Ja ne vairāk, tad jāatstāj mazbērniem, lai tie uzzina, ko vecaistēvs kādreiz darījis," bilst Rihards Pīks.

2000. gada beigās viesojās Krievijā un kā Saeimas pārstāvis ticies ar Krievijas politiķiem. Toreiz jau Kremlī jau valdīja Putins.

"Tā bija grūtākā vizīte manā politiķa karjerā," bija Riharda Pīka komentārs toreiz.

Vērtējot šodien notiekošo, Rihards Pīks atzīst, ka tie ir briesmīgi noziegumi 21. gadsimtā, bet kaut ko tādu bija paredzējis, jo visu laiku seko līdzi politikai.

"Likumsakarīgi, ka uzbruka Ukrainai, bet nebija rēķinājies, ka būs tik stingra ukraiņu pretošanās un visa pasaule nostāsies pret viņu. Tas tikai liecina, cik drausmīgi korumpēts ir režīms Krievijā. Atklājas sistēmas melīgums," norāda Rihards Pīks.

Viņš min, ka pareģim Eiženam Finkam, kad viņš atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā, jautāja, kad Latvija būs neatkarīga?

"Paies gadi 50 un kā tie tanki ienāca, tāpat viņi aizies no Latvijas. Nepaies ilgs laiks un arī Krievija atgriezīsies savos vēsturiskajos apmēros. Tā teica Finks. Pirmais piepildījās, otro procesu, man liekas, Putins ir uzsācis. Tas citādi nevar beigties, neapmierinātību viņš uz brīdi apklusināja ar it kā ārējo ienaidnieku, bet tā nekur nav palikusi. Lasīju, ka Kalmikijā ir sākusies neapmierināta kustība un droši vien tas turpināsies," vērtē Rihards Pīks un arī norāda, ka nevar atcelt nekādas sankcijas, kamēr šis režīms Krievijā pastāvēs.

Jau 2004. gadā Eiropas Parlamenta debatēs kopā ar Guntaru Krastu norādījis, ka Ukrainai jādod iespēja iestāties Eiropas Savienībā. Tagad to atminoties, Rihards Pīks stāsta, ka 2004. gadā Maidana laikā ticies ar vairākiem politiķiem Ukrainā un bijis sajūtams, ka katram aiz muguras ir savi oligarhi un politiķi respektē viņu viedokļus.

Situācijai Ukrainā viņš sekojis ilgus gadus līdzi.

Ja kopš tā laika Eiropas Savienība būtu rūpīgāk palīdzējusi, varbūt tagad Ukraina būtu vēl stiprāka un Putins nevarētu tā iebrukt?

"Tā būtu bijis. Acīmredzot, kad Juščenko [Viktors] kļuva prezidents, viņš tomēr ar tiem oligarhu klaniem nevarēja tikt galā. Tas arī bija jūtams 2005. gadā, kad pēc Maidana tur bijām. Tikāmies ar Timošenko [Jūliju]. Arī ar Juščenko. Diemžēl viņš netika galā," atzīst Rihards Pīks.

Viņš arī min konferences Jaltā un mēģinājumus Ukrainu tuvināt gan Eiropas vērtībām, gan neattālināties no Krievijas.