Valsts man ir sirdī un to man neviens neatņems, bet to, kas patlaban notiek mūsu politikā, vienkārši nav iespējams uztvert nopietni, atzīst rakstniece Nora Ikstena. Par laimi un iekšējo brīvību, jauno grāmatu, kūku cepšanu un dziedāšanu korī, arī par dzimtas vēsturi un kā izkļūt no dzīves melnākā punkta – saruna ar Noru Ikstenu Laikmeta krustpunktā.

"Literatūra nav nekāda opera, latviešu rakstniekiem mūsdienās pašiem vien jāgādā par savu darbu popularizēšanu pasaulē," tā 1995.gadā laikrakstā "Diena" intervijā Egilam Zirnim saka Nora Ikstena, kura lasītājiem tiek pieteikta kā jauna latviešu stāstniece. Un Egils Zirnis turpina: "Viņas pirmo stāstu grāmatu "Nieki un izpriecas" literatūras kritika ir pamanījusi, turklāt ne jau tāpēc, ka Nora strādā mūsu vienīgajā literārajā žurnālā "Karogs". Septembrī, pārstāvēdama Latviju starptautiskā rakstnieku saietā Slovēnijā, Nora lieku reizi pārliecinājusies, cik nepieciešama ir latviešu literatūras popularizēšana pasaulē."

"Prozas ziņā mēs neesam nekādā aizkrāsnē. Taču mēs esam katastrofāli maz darījuši, lai mūsu rakstnieku darbi būtu pieejami lielajās valodās," tā 1995.gadā saka Nora Ikstena un turpmākajos gados ir darījusi ļoti daudz, lai mūsu literatūra nonāktu pasaules grāmatplauktos. Viņas darbs "Mātes piens" ir lasītāju novērtēts Latvijā un drīz būs tulkots nu jau  gandrīz 30 valodās. Paralēli literatūrai Norai vienmēr bijis arī savs vērtējošs skats uz Latvijas politiski sabiedriskajām norisēm un viņa nav vairījusies savu pozīciju paust publiski.

2006. gadā Nora Ikstena lasa "Ziemassvētku pasaku". Man liekas, tikai tu tā vari uzrakstīt stāstu par to, kā eņģeli satiek mūsu Mildu, mūsu brīvības simbolu, un saka, ja viņiem ir tik stipra Zvaigžņu turētāja, agri vai vēlu šie cilvēki tiks pie apskaidrības. Man liekas, ja tev būtu šajos laikos kas līdzīgs jāraksta, neko daudz jau te nebūtu ko mainīt? 

Nora Ikstena: Es teikšu Arni,  man patīk šī meitene, kas lasa šo pasaku. Bingo! Es labāk neuzrakstītu šodien, bet tas pamats ir tas, ka mēs esam pacietīgi un izturīgi, un man liekas tā Mildas simbolika, sieviete, kas visu laiku uz augšu paceltās rokās tur trīs zvaigznes un rokas nenolaiž, nu tā Latvijai ir spēcīgi raksturīga. Cita starpā manu vecvecmāmiņu no mātes puses arī sauc Milda. Jāturpina tā Mildas spēcīgā līnija, un rokas nedrīkst nolaist.

2006. gadā tā tēlaini, bet, rakstot par Latviju, tu saki, ka viņi krāpj savu valsti kā savu tuvāko, mīl kā paša bērnu, ceļ viens otru debesīs, mēģina norakt. Tavs skats uz Latviju šodien, uz mūsu sabiedrību, mūsu politiku?

Nora Ikstena: Es teikšu Arni tā, ka pēc, teiksim tā, purvu purviem, kas izbristi, un kalnu kalniem, kas gan pārvarēti, gan nepārvarēti, es esmu sapratusi vienu lietu,  ka valsts man ir sirdī un to man neviens neatņems. Un, protams,

to, kas patlaban notiek mūsu politikā, to vienkārši nav iespējams uztvert nopietni. Jo tik liela mēroga šos sadarbības nodošanas, puspateikšanas, vārda neturēšanas aktus un paktus, man liekas, mēs Latvijas politikas vēsturē redzējuši neesam.

Bet savā ziņā šinī brīdī mums, kas darām citu darbu, kas neesam iesaistīti politikā, mums nekas cits neatliek, kā šo smilšu kasti nolikt mazliet attālumā, turpināt darīt to, ko mēs darām, un trenēt sevi. 

Kā teica Vaira Vīķe-Freiberga: Ikkatrs viens, katrs no mums, domājiet, domājiet, domājiet, jo no jūsu izvēles un no jūsu domas, un no jūsu paredzētspējas būs, teiksim, nākamajās politiskajās vēlēšanās, atkarīgs tas, kādā virzienā mēs iesim. 

Daudzi man ir teikuši, ka mūsu Latvijas politiskais vēlētājs ir neizglītots. Bet man ir tāda piebilde: tad, kad liela daļa cilvēku balsoja par šiem spēkiem, kas joprojām Latvijā ir pie varas, neviens nevarēja paredzēt ne kovidu, ne Ukrainas karu, kas cilvēka sapratni, politisko sapratni, tālredzību, empātiju, mīlestību ir gana izkropļojis. Un

tā zivs diemžēl pūst no galvas. Un mūsu spēkos ir tas, ka mēs šo procesu varam uz mirkli apstādināt, turpinot, vienkārši turpinot spēcīgi darīt to, ko mēs darām – saglabāt savu valodu, savu kultūru, savu radošumu, tas, kas ir spēcīgi pierādīts šovasar. Tas kodols mums ir, un tas vienkārši tā nevar būt, ka nemainīsies arī šī galva. Mums jānotur tas ķermenis, un mainīsies arī tā galva.

Kā šodien klājas Norai?

Nora Ikstena: Klājas labi, Nora ir pilna enerģijas un jauni darbi gandrīz jau ir uztapuši un top, un, teiksim tā, sākas mana tāda atdzimšana arī atkal ar to pašu, ko tu jau pieminēji, ar pasaulē iešanu. Šonedēļ pēc pāris dienām es lasīšu lekciju Česlava Miloša lasījumos Lietuvā, tas tāds liels notikums. Pēc tam došos uz Amsterdamu, kur "Mātes piens" piepluso vēl vienu valodu – nīderlandiešu valodu. Un tad ar filmu kopā ar Ināru Kolmani dosimies tādā pasaules nelielā tūrē un, galvenais, ka būšu novembra beigās Eiropas Savienības autore Meksikas grāmatu gadatirgū Gvadalaharā ar divām grāmatām spāņu valodā – "Mātes pienu" un "Ūdens mirdzēšanu".

Nora, viens no taviem dzīves vadmotīviem esot Poruka vārdi – "Mūžīgi augstā kalnā raugās cilvēka acs, mūžīgi dziļā lejā nogrimst cilvēks pats". Tu esi piedzīvojusi gan augstus kalnus, gan arī šīs dziļās lejas. Saprotu, šis ir brīdis, kad Nora Ikstena ar apņēmīgu skatu dodas kalnā augšup.

Nora Ikstena: Redz, ir tā, man liekas, ja cilvēks nonāk nulles punktā, tad pēc fizikas likumiem, ja viņam Dievs un Providence ir palīdzējuši un cilvēki noturēties tajā nulles punktā, tad pēc tam ir iespējama laikam kustība tikai augšup. Es to nepieņemu kā kaut kādu sajūtu, ka man tagad būtu jāsasniedz vēl lielākas virsotnes, es vienkārši esmu pateicīga par katru dienu un es laikam pirmoreiz mūžā rakstu ar prieku un pēc ilgāka laika tā pa īstam dzīvoju ar prieku. Man liekas, tā ir milzīga dāvana, ko es vienkārši nevaru nenovērtēt.

Ja mums šobrīd klausās ļaudis, kuriem varbūt dzīve ir tā iegriezusies, ka viņi ir tuvu šim nulles punktam vai arī viņiem grūti tam ir tikt pāri, no tavas pieredzes, cik tu esi gatava kādu padomu dot vai ieteikumu, vai vienkārši vērojumu, kā nenonākt līdz šim punktam un kā no tā ātrāk tikt?

Nora Ikstena: Mīliet sevi! Domājiet par sevi, un tas nav teikts ar domu, ka jums jābūt egoistiskiem un jādomā tikai par sevi. Bet,

ja jūs šajā virpuļviesulī, kurā mēs visi esam ierauti, domāsiet tikai, kā dzīvot uz āru, nevis kā dzīvot uz iekšu, tad agri vai vēlu tas nulles punkts pietuvosies, un es laikam biju sasniegusi kritisko masu. Bet man ir jāteic, tā kā man tika sniegtas tūkstošiem palīdzīgas rokas no maniem tuviniekiem, lasītājiem Latvijā un visā pasaulē, es saņēmu tiešām mīlestības jūru, ko es kādreiz uzrakstīju dziesmas vārdos. Tā es varu teikt, ka es uzskatu to par savu dzīves uzdevumu sniegt to mīlestības jūru tālāk citiem, cik man Dievs būs devis to laiku šajā pasaulē.

Īstenībā ir tā, ka, un to, man liekas, arī teicis, ka diezgan slavens cilvēks, ka neskaitās tās reizes, kad tu esi kritis, skaitās tās reizes, kad tu esi piecēlies.

(..)

Es esmu bijis tavā virtuvē, gan kad tu dzīvoji Gruzijā, gan Ikšķilē. Tu ne vien mizo kartupeļus, vienkārši izcili gatavo ēst.

Nora Ikstena: Jā, man tas nav, man tas ir gājis līdzi līdzās soli solī, un es nešķiru, ka man būtu bijis jāizdara kaut kādi izvēles savā dzīvē, lai es būtu rakstniece, vai lai es ceptu kūkas, vai lai būtu laba sieviete savam vīrietim, vai laba sieva savam vīram. Es vispār tā neesmu skatījusies uz šīm lietām, jo man liekas, ka dzīve ir kopums un man rakstīšana ir … jā, jā, var teikt, tas ir tas, kas man šajā dzīvē vislabāk padodas, jo to es tā pa īstam, līdz kaulam sapratu tagad, atkal atgriežoties dzīvē, jo es biju domājusi, nu pietiek rakstīt, un tagad es sākšu, ko es nekad dzīvē nebiju darījusi – cept kūkas. Es izcepu pat aveņu tarti...

Varbūt par Pavlovu?

Nora Ikstena: Pavlovu nē, bet krēmbrulē, kēksiņus, ābolmaizes, šokolādes tortes un tad atbrauca mana draudzene Gunilla Forsēna no Zviedrijas un teica – angliski viņa to teica, es tulkošu latviski – tas jau viss ir brīnišķīgi, ka tu esi mums pierādījusi, ka vari uzcept visāda veida kūkas, bet taču atgriezies pie rakstīšanas.

Atgriezies pie rakstīšanas, jo, atsaucoties uz nupat dzirdēto sižetu, ar tām "papīra laulībām" tev ir, kā bijis, un dažādi ir bijis, un dzeltenajā presē aprakstīts un sieviešu žurnālos, protams, bet ir vienas laulības, kuras tev tiešām ir uz mūžu, un tās ir laulības ar valodu, laulības ar latviešu valodu.

Nora Ikstena: Jā, un zini, Arni, es esmu tajā dzīves brīdī – kā par mani dzeltenā prese ir pateikusi visu, viņiem vienkārši tālāk vairs nav ko teikt. Visa Latvija zina, ka es esmu traka, tas nozīmē, ka es varu būt brīva. Urāā! Es es esmu tik laimīga un tālāk  ir manas, kā tu saki, laulības ar valodu, manas laulības dzīvi, ar prieku par dzīvi, ar gatavošanu, ar draugiem, ar cilvēkiem apkārt.

Es esmu sasniegusi kaut kādu tādu brīvības, bet nevis visatļautības pakāpi, un tādā ziņā es neslapstos un nebaidos, un tam teicienam, ka katram cilvēkam ir skelets skapī, un tad, kad tu izkāp no tā skapja laukā, tu iekšēji sajūties brīvs, un laikam tas ir tas brīdis, kas ar mani ir noticis.

Tad es tādā bērna prātā labā nozīmē esmu gandrīz pabeigusi jaunu romānu, es domāju, tas būs interesants cilvēkiem.

Kādu mazu ieskatu vari dot?

Nora Ikstena: Jā, es domāju, ka tā ir ļoti būtiska tēma, jo romānā darbojas kurjers, mūsdienīgs kurjers, vārdā Jōna, un viņam ir interesantas attiecības ar lielāko dzīvnieku vai jūras dzīvnieku pasaulē –lielo zilo vali. Un, protams, tīri bībeliski viņš iekļūs vaļu vēderā, izkļūs no tā ārā un palīdzēs arī valim. Un

man liekas, tur iekšā ir ļoti daudz no tā, kur mēs kā pasaule šinī brīdī esam, cik mēs esam nolietojuši dabu un ka mums vajadzētu par to visu padomāt. Bet galvenais, ka tas viss rakstīts ar prieku un beigas būs laimīgas.