Es varbūt pārspīlēju, bet ir sajūta, ka mēs dzīvojam priekškara situācijā un paši vien šo nedrošību esam veicinājuši, saka žurnālists un teātra darbinieks Ojārs Rubenis. Par darbu Propagandas redakcijā un "Labvakar" zvaigžņu stundu, par operas un teātra leģendām, krievu valodas lietošanu un čekas maisu ēnu saruna ar Ojāru Rubeni Laikmenta krustpunktā.

"Es jau kādu laiku protu novērtēt dzīvi." Tā nesen kādā publiskā sarunā ir teicis žurnālists Ojārs Rubenis. "Ir aizgājis diezgan daudz līdzcilvēku, krietni jaunāku par mani. Skatos uz kapakmeņiem, rēķinu un priecājos par katru laika posmu, ko esmu pārdzīvojis. No rītiem pamostos un esmu laimīgs, ka varu pats pakustēt, katru vakaru, gultā ejot, pasakos liktenim, ka varēju nodzīvot šo dienu. Vēl mēģinu sev atbildēt uz jautājumu – kā esmu to nodzīvojis? Cik daudz laba esmu izdarījis, cik slikta, cik cilvēku aizvainojis, cik patiesības esmu varējis pateikt, cik noklusējis, kur biju konformists, kur ne – man tas ir riktīgi svarīgi."

Par labo un slikto, patiesībām un noklusēto, par bērnību Smiltenē, raidījumu Labvakar, pieredzēto teātra direktora amatā un pasauli šodien saruna ar žurnālistu Ojāru Rubeni.

"Mēs dzīvojam šobrīd briesmīgā un trakā laikā," tā šobrīd, vadot sarunu vakarus kopā ar Arni Krauzi un Valteru Krauzi, cilvēkiem saka Ojārs Rubenis, jo tieši tā šobrīd jūtas.

"Es tieši tā jūtos, un es tieši tā arī teikšu. Es domāju, ka mēs dzīvojam trakā laikā, bet traks varbūt nav tas īstais vārds, es domāju, ka patiesi mēs dzīvojam ļoti briesmīgā laikā," atzīst Ojārs Rubenis. 

"Es esmu dzimis pagājušā gadsimta vidū, lai cik tas jocīgi neskanētu, bet es nekad neiedomājos, ka nāksies mums piedzīvot karu. Un es jūtos, lai cik mierīgi mēs šobrīd nebūtu Latvijā, es jūtos tādā priekškara situācijā, un es tur neko nevar izdarīt sev. Es atceros visus tos stāstus 50. gadu beigās, kurus man nācās noklausīties, un visas tās problēmas, kurām mani vecāki un vecvecāki ir izgājuši cauri, un man ļoti daudz kas asociējās ar to. Tad, kad es, piemēram, vakar satieku vienu producenti no Krievijas, kura aizbēga arī uz Vāciju, kur strādāja kopā ar Kirilu Serebreņņikovu. Viņi tagad visi ir Vācijā. Kad viņa man stāsta par to, ka viņai ir informācija, ka Krievijā kaut kur tālumā tiek būvētas nometnes, tad es nevaru par to nedomāt.

Es domāju, ka mēs dzīvojam briesmīgā laikā, un tas briesmīgais laiks ir vēl dubultā tāpēc, ka 30. gadu beigās likās, ka tas nav iespējams, visi dzīvoja pilnasinīgu dzīvi, Latvija tā kā plauka, un, neskatoties uz diktatūrām, visām lietām, kas tur bija, tomēr viņi atdzīvojās, mēs bijām Eiropā iekšienē, mēs gājām uz priekšu. Es nevaru teikt mēs ar tevi, bet tā laika cilvēki, kas centās. Kad es paskatos vecos videomateriālus, tāpat bija problēmas, ļoti daudz bija problēmu, bija nabadzīgi cilvēki un visādi gāja, bet kaut kā bija tā cerība uz priekšu, un tad - bladāc, ienāca krievi, sāka Hitlers, ienāca krievi, sākās Otrais pasaules karš, to visu pārdzīvoja. Tagad, pēc tiem gadiem, mums liekas, ka mums tas nevar notikt, un tā man ir tā briesmīgā sajūta. Mums visu laiku ir tā sajūta, ka nu taču nav iespējams! Mums ir NATO, mums ir piektais pants, mēs esam drošībā, viņi mūs aizsargās. Paldies, Vairai Vīķei un Kristovskim, un visiem tiem, kas tur strādāja pie tā, lai mēs būtu Eiropas Savienībā, lai mēs būtu NATO. Bet man nav uzticības visam, un tā ir mana sajūta."

Tu biji "Panorāmas" studijā tiešajā ēterā, kad notika omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Tu esi intervējis omoniešus, esi intervējis čekistu, tu esi intervējis prokuroru Dzenīti un ko tik vēl ne. Un tas bija arī laiks, kad krievu armijas zābaki vēl staigāja pa Latviju. Un toreiz tiešām, kā tā laika aculiecinieki saka, tas viss varēja pagriezties arī krietni savādāk. Es šobrīd jūtos daudz drošāk, nekā, šķiet, tu juties 1991. gadā "Panorāmas" studijā vai puča dienās.

Ojārs Rubenis: Ir tāda jocīga sajūta, ka tanī brīdī, kad tu esi iekšā tai skrējienā, tev patiesībā nav [bail]. Man nebija nekāda baiļu sajūta, man nebija nekāda nedrošības sajūta. Man drīzāk bija cerību sajūta. Visu to, ko tu noskaitīji, ko mēs darījām, tas galarezultātā vainagojās, piemēram, ar Skrundas lokatoru, kur man to pasākumu nācās vadīt. Bet tas bija tas skrējiens par to, ka tu ej uz priekšu un tu esi iekšā, tu dari to, apzinies.

"Labvakar" jau arī sākās no tādām epizodēm. Nebija jau doma par to, ka tagad mēs cīnīsimies riktīgi par neatkarību, mēs viņu sasniegsim. Tas viss... Tas akmens vēlās, vēlās, vēlās, vēlās, vēlās, kamēr viņš ievēlās lielā jūrā, un to jūru sabangoja. Tur ir varbūt tā tava sajūta, jo tu esi krietni jaunāks un tu to laiku piedzīvoji savādāk, pie televizora ekrāna pārsvarā. 

Tagad man ir tā sajūta cita viena apsvēruma dēļ, ka mēs neesam par tiem gadiem mācījušies. Tā man ir tā briesmīgā sajūta. Ja es paskatos kino vai vienu vakaru rādīja, kā Somijā ir izbūvējuši savus bunkurus, kur apakšā ir sporta zāles, kuri nav vienkārši izbūvēti bunkuri, bet viņi ir drošībai, cilvēkiem, kur notiek lietas. Kur sporto, kur jaunieši iet, kur ir tusiņu klubi.

Mēs 30 gados esam tā kā peldējuši pa straumei, iekāpuši Gaujas augštecē un brīnišķīgi peldējuši līdz jūrai, visi jutušies laimīgi. Malās ir saimniecības, malās ir dzirnavas, vēl kaut kas, vēl kaut kas, un mēs par to neesam domājuši. Un tagad mēs esam sasistas siles priekšā. Tā ir mana sajūta, tas ir tikai mans viedoklis, un tas mani dara ļoti nemierīgu.

Sarunās Ojārs Rubenis ir teicis, ja pienāks x stunda, viņš nekur nebrauks, cīnīsies līdz pēdējam. 

Ojārs Rubenis: Kaut gan zini, tie vārdi... Kad tev pienāk tas tā x stunda, un tad tu saproti, ko un kas. Es zinu, ka mani bērni, kuri šobrīd nav Latvijā, viņi tur kliegs, brēks un tā tālāk. Bet pagaidām man tāda nostāja, man ir tas vecums, ka man nav vairāk ko zaudēt, un es patiesībā arī neuztraucos par sevi. Daudzi mani draugi jau ir zem zemes un viņi ir jaunāki par mani, un es par to bieži piedomāju.

Es drīzāk uztraucos par visiem, un ne tikai par saviem bērniem un mazbērniem, es uztraucos par visiem Latvijas bērniem un mazbērniem. Tas mani uztrauc daudz vairāk, jo manā vecumā es jau to dzīvi kaut kā esmu pieredzējis un labāk vai sliktāk nodzīvojis. Bet par viņiem es uztraucos. Un tāpēc man ir tā sajūta.

Tā sajūta man rodas diendienā tad, kad es klausos dažādus liekulības par to, kā politiski mēģina izlavierēt starp to kur, kas, kā, ko mēs celsim, ko mēs necelsim, neizlīdzsvarojot galveno - kā pasargāt cilvēku, tai skaitā nevienam līdz galam neizskaidrojot, vai mums ir kaut vai sabiedriskajās raidorganizācijās, es neesmu redzējis, kaut vai viens cikls par to, ko mēs darītu, kā mēs ietu, kurš rajons uz kurieni brauktu, ko darītu, kam būtu jābūt līdzi, kur būs dzeramais ūdens, kur būs tas. Un man ir šī nemiera sajūta.

Noteikti ir daļa klausītāju, kas šobrīd domā, vai tas Rubenis tomēr nepārspīlē?

Ojārs Rubenis: Es pārspīlēju, bet es uzskatu... Tas ir tā kā mīlestībā, ja tu esi šausmīgi iemīlējies, tad kāpēc nedāvināt daudz ziedus, kāpēc iet ar vienu nabaga tikai rozīti? Dāvini, kamēr tu vari, daudz ziedus, un, ja tu nevari, tad tu nes to vienu rozīti. Jā, es varbūt arī pārspīlēju. 

Arī pirms nedēļas mūsu bruņotie spēki, mierinot sabiedrību, teica: mēs šobrīd dzīvojam drošībā, mums ir NATO, un arī Krievija šobrīd ir ļoti vāja pie mūsu robežām.

Ojārs Rubenis: Es neapšaubu neko. Es neapšaubu pilnīgi neko, ko saka, bet es domāju, ka nevajag tracināt pasauli un nevajag tracināt Latvijas iedzīvotājus ar nereālām lietām. Protams, nevajag teikt, ka tūlīt būs karš un rīt nāks iekšā. Bet ir otra lieta, kas, man liekas ļoti svarīgi, ir būt gataviem. Nu tu taču arī nevari strādāt, ja tu neesi sagatavojies šai intervijai, tu vienkārši nevari to darīt, tu nevari iet vakarā lasīt ziņas, ja tie nav priekšā, par ko tu lasīsi tās ziņas.

Vēl vairāk, es zinu, ir virkne manu kolēģu arī sabiedriskajos medijos, kuri šobrīd iziet vai ir izgājuši arī īpašas apmācības, kā rīkoties stundā x, kur būt, no kurienes ziņot.

Ojārs Rubenis: Man ir viens piemērs, un es esmu sabiedriskajā radio, un ceru, ka to neuztvers slikti, bet tas bija tas brīdis, kad pēkšņi pārtrauca raidīt radio, un tad es atceros, Aidis Tomsons, kuru es ļoti cienu, un man ļoti patīk viņa raidījumi, un es vispār esmu Latvijas Radio pirmās programmas fans, un "Brīvā mikrofona" fans, es ļoti daudz klausos. Mašīnā man patiesībā ir tikai tas, jo mani tas visvairāk interesē. Un tanī brīdī arī Aidis savā studijā sāka analizēt, es neatceros pat, ar ko, kā tad tas varēja notikt, mēs neesam gatavi... Draugi mīļie, es biju tādā šokā tanī brīdī, tāpēc ka

90. gadā, kad bija barikādes, 91. gada, kad bija pučs, tas bija immediately, kā saka, tas bija sekundes desmitdaļā, ka skaidri zināja, uz kurieni jāpārslēdzas, ka ir papildus stacija, ka tur momentā var pieslēgties. Tagad, šinī digitālajā laikmetā, kad no mājām var pieslēgties... Nē, pirmkārt, sēdēt stundu un nevienam neko neteikt, un jau tiešām tāda baiļu sajūta rodas cilvēkos. Es atceros, man sieva saka: tu zini, radio neraida, pēkšņi radio nerāda.

Tas ir svarīgs arī aspekts, kas parāda, cik svarīgs ir sabiedriskais radio, sabiedriskie mediji. No šī gadījuma, es ticu un zinu, jau arī radio kolēģi ir izdarījuši secinājumus. Bet karš ir aktualizējis un sakāpinājis daudzus jautājumus saistībā arī ar medijiem, un man pašam tas viedoklis īsti vēl nav noformulēts par to, vai sabiedriskajos medijos ir jābūt krievu ziņu redakcijām, vai sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai, krievu žurnālistikai. Kāda ir tava attieksme? Skatoties arhīvus, redzēju, ka, piemēram, 91. gadā tu biji "Panorāmas" studijā, bet tev blakus bija arī žurnālists Mihails Popkovs, kurš to, ko tu runā latviski, tulko arī krieviski, lai to saprot arī krievu auditorija. Tolaik ziņas bija svarīgos brīžos paralēli latviski un krieviski, lai saprastu visi. Bet, protams, ir pagājuši daudzi, daudzi gadi. Vai arvien sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai?

Ojārs Rubenis: Ļoti sarežģīts jautājums. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka tuvāko divu gadu laikā, maksimums trīs gadu laikā mums tomēr vajadzētu palikt un pāriet tikai un vienīgi uz latviešu valodu. 

Mēs paši esam ļoti daudz līdzvainīgi, tai skaitā es pats. Tad, kad mani kāds uzrunā uz ielas krieviski, es neviļus atbildu krieviski. Man ir ļoti daudz draugu, kuri zina arī latviešu valodu, un es nesaprotu, kāpēc es automātiski pāreju uz šo krievu valodu. Un es tagad pat to mācos to nedarīt. Es domāju, ka ir pienācis laiks.

Es domāju, ka ne šodien un šobrīd šajos bīstamajos apstākļos, es domāju, ka nē. Man liekas, ka kādu brīdi mums ir jāstrādā abās valodās, kādu brīdi mums ir jādod maksimāli daudz informācijas. Un es pat piederu, es zinu, ka mani par to kritizēs nacionāli ļoti noskaņoti, bet tad, kad es nācu uz Radio četri [LR4], es tomēr atļaujos runāt krievu valodā, jo es zinu, to klausās krievu auditorija. Nu, tā ir arī tāda..., ja mani intervēja, piemēram, Amerikā, tad es mēģināju, varbūt mana angļu valoda nav tik laba, es mēģināju tomēr atbildēt angliski, nevis caur tulku. Bet tas ir dažādi. Bet es domāju, ka nu, divi gadi, jā, un tad mums ir jāpāriet. Ir šiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, skaidri un gaiši jāsaprot, ka viņiem ir jāzina latviešu valoda.

Šinī brīdī, kamēr kara laiks, man liekas, ir svarīgi pateikt, ka viņi ir līdzatbildīgi par Latviju tāpat kā mēs, un no viņiem ir ļoti daudz kas atkarīgs šobrīd. Un tāpēc, man liekas, pilnīgi skaidri ir jāpasaka: draugi mīļie, ja jūs nedarīsiet to, to, to, turpmāk jums būs slikti, ja jūs nedarīsiet to, to, to, turpmāk mums visiem būs slikti. Un vai jūs gribat piedzīvot to, kas ir Ukrainā? Vai jūs gribat savus bērnus sūtīt karā? Jūs to negribat! Tad darīsim visu to kopā! Šai pozīcijai, man liekas, ka ir jāizmanto tās iespējas un tad ir kaut kādā brīdī jānogriež. Es esmu par latviešu valodu, protams.