Olga Rajecka: Nevaru iedomāties savu dzīvi bez skatuves. Skatuve mani stimulē

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez skatuves, bet ja nedziedātu, būtu dakteris vai detektīvs – saka dziedātāja Olga Rajecka. Sevi sauc par Imanta Kalniņa meiteni, arvien plāno "Eolikas" koncertus, vienmēr ir formā un visvairāk lepojas ar meitu Mariju. Saruna ar Olgu Rajecku Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viešņai jaunībā esot patikusi amerikāņu dziedātāja Tīna Tērnere – viņas spēcīgā balss un vitālā enerģija. Viņa bieži esot domājusi – es arī gribētu šādi, ja varētu dziedāt līdz 60 gadu vecumam, tas būtu sasniegums. Olga Rajecka dzied arī pēc 60. Dzied par to, ka vairs nebūs sešpadsmit, un arī paaudze, kurai tagad ir sešpadsmit, labi pazīst Olgas balsi un viņu pašu. Olgas mūža komponists Imants Kalniņš, bet 14 gadu vecumā nodziedātā Raimonda Paula dziesma par Abavas ozolu vainagiem palīdzēja viņai apliecināt savai skolotājai mazajā Kaibalas skoliņā, ka viņa grib, var un dziedās visu savu mūžu.

„Ikreiz, kad tu man pretī nāc, es uzplaukstu līdzīgi kā puķe,” dzied Olga  Imanta Kalniņa dziesmā „Svētku diena”.

Tev ir dziesma "Svētku diena", bet tagad visas dienas ir drūmas un pelēkas. Ko šādā pelēkumā dara Olga, lai kaut nedaudz būtu svētku diena? Uz sarunu esi saposusies kā koša Ziemassvētku eglīte.

Olga Rajecka: Tieši tā jābūt, jo katrā dienā ir jārada brīnums. Katra diena ir jādzīvo, iepriekšējā jau ir vēsture. To, kas mums būs rītdien, tas būs rītdien. Bet šodien ir jādzīvo un katru dienu jāatrod tā saulīte, tas prieks, tas stariņš. Man tagad ir ļoti daudz rūpes, jo man iznāk atkal jauns albums un man ir jauna grupa "Pērle", un ir jaunieši atkal, kurus es gribu izlikt tajā saulītē, lai visi viņus redz, jo viņi ir ļoti talantīgi. Man ir iznācis atkal vēl viens muzikāls klips. 

Paldies visiem, kas ar to strādā. Un es viņiem arī dodu to stariņu un kaut kādu prieku, ka tas būs un notiks. Tie ir svētki, jo katrs albums ir kā mazs bērns, kas piedzimst. Tie ir lieli svētki un liels notikums.

Tev šobrīd galīgi nav laika domām par pelēkumu un nomāktību.

Olga Rajecka: Nē. Es no paša rīta jau domāju – labi, lai ir apmācies, dažas stundas būs gaišas. E vēl tikko atlidoju no Amerikas un man ir vispār 10 stundu starpība. Es nesaprotu, cik es guļu, kad es guļu, kad es mostos. Un vispār kas tagad ir. Atkal ir tumsa, bet es varu to saules stariņu cauri tumsai tomēr dabūt ārā.

Ko Olga darīja Amerikā?

Olga Rajecka: Es tikos ar latviešiem, arī ar Armandu Birkenu tikos un ļoti daudziem latviešiem, ar deju kolektīvu "Mantinieki", ar bērniem, ar maziem bērniem, ar bērnudārza bērniem, kas runā latviski, saprot latviski. Arī ar Veltas Sēles dēlu Nilu tikos Nešvilā un biju pa Nešvilas klubiem, tur, kur spēlē īstu mūziku, īsts kantrī un īsts roks. Kur spēlē tik labi, nezinu – tik labus mūziķus es biju redzējusi tikai lielajos koncertos – kā Nešvilā.

Tavs brauciens sakrita arī ar valsts svētkiem.

Olga Rajecka: Nešvilā es nosvinēju arī valsts svētkus. Pēc tam tikos ar latviešiem Čikāgā un Indiānā, un Lasvegasā, un Sanfrancisko. Es izbraucu pusi Amerikas. Paldies viņiem!

Ar Amerikas latviešiem runāji arī par politiku? Šis mums ir ļoti dabā pelēks laiks, bet arī pasaulē diezgan drūms un pelēks. Tāds neziņas pilns laiks.

Olga Rajecka: Ar tiem, ar kuriem es tur tikos ne jau pirmo reizi, jo es biju kādu piekto reizi Amerikā. Tie, kas sāk nomelnot manu zemi, manu dzimteni, es saku – klusu, es to negribu dzirdēt. Protams, varbūt tas cilvēks grib kaut ko izpausties, bet es uzreiz aizstāvu savu zemi, jo es šeit dzīvoju.

Tā nomelnošana kā izpaužas, ka Latvijā viss ir slikti un neizdevies?

Olga Rajecka: Jā. Viņiem raksta un sūta, ka viss ir slikti... Es saku, varbūt tiem slikti, kam nav darba un kas neko negrib darīt. Man tā liekas. Protams, mēs gribētu labāk un gribam labāk, un vēlamies labāk. Un es vienmēr ticu, ka maniem bērniem un mazbērniem būs labāk. Ticība ir mans mērķis, un vajag ticēt, mīlēt un gaidīt. Vai ne? Es ticu, ka viss būs labi. Vai esi dzirdējis, ka es par kaut sūdzos? Varbūt kādreiz es pasaku kā ir.

(..)

Nesen tu kādā sarunā stāstīji, ka arvien kāp uz skatuves arī jauno dziedātāju dēļ, arī Ances Krauzes, Aijas Andrejevas dēļ. Kāda tev ir doma, kas ir tas stimuls?

Olga Rajecka: Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez skatuves. Un skatuve mani stimulē. Viņa man liek pucēties, būt formā. Zini, kas ir formā? Tas ir – būt dzīvai, vienkārši dzīvot. Jo, ja tu iesēdīsies kaut kur kaut kādā dīvānā, paņemsi telefonu un sāksi rakstīt "Facebook" komentārus par jaunajiem mūziķiem, tad viss, tad tu esi beigts. Tad rododendros vai hortenzijās nofotografēsies un rakstīsi kļauzas visiem par visiem. Bet, ja tev ir dzinējs šī skatuve un ja vēl kāds tevi klausās, jo kādam tu vēl patīc, tad tas ir vienkārši… Visiem tas nav dots.

Es vienmēr saku – jaunība ir visiem, nu 80% cilvēku. Vecumu vajag nopelnīt, tas ir tikai izredzētajiem. Vecums ir izredzētiem cilvēkiem. Un es vienmēr saku, ka vajag novecot tā, kā tu noveco, jo tas ir ļoti skaisti. Un tie cilvēki, kuriem ir 90 gadi, 85 un vēl – viņi to ir pelnījuši. Un ja vēl viņi ir formā un ja vēl viņi uziet uz skatuves, tas ir dzinējs, lai mēs visi līdzinātos viņiem, lai mēs nesēdētu šajos dīvānos, bet kaut ko darītu, lai mēs būtu… Tad arī valstij būtu labāk, jo mēs visi darītu, mēs visi strādātu un censtos, lai šī valsts arī plauktu un zeltu. Tieši tā.

(..)

Imantu Kalniņu var saukt par tavu mūža komponistu?

Olga Rajecka: Es esmu Imanta Kalniņa meitene. Tas ir uz mūžu, un tas ir kaut kas tāds, kas visiem nav dots. Nodziedāt to, kas tieši tev ir uzrakstīts. Tu vari pēc tam atdziedāt, bet kad tieši tev uzraksta, tas nav visiem. Un man ir palaimējies, ka tieši manai balsij tika uzrakstītas tik daudz dziesmas.

"Svētku diena" ir viena no tām visīpašākajām? 

Olga Rajecka: Protams. "Svētku diena", "Buramdziesmiņa". Nerunāsim par "Nelaid bērnus mežā" un "Trollis", un viss pārējais, tur ir kaudze vesela. Tur ir lielās dziesmas. Un, protams, "Apvij rokas". Bet šo dziesmu jādzied, es izdomāju pati. Bija tā, ka Imants Kalniņš iedeva notis. Un ko lai es tur daru? Es neko nesaprotu. Man ļoti patika tajā laikā Keita Buša, es klausījos ļoti daudz Keitu Bušu un viņa arī ļoti līdzīgi dzied. E izdomāju, kāpēc man jāloka kā "Menuetam" tas viss, es gribu vieglāk, lai cilvēkiem ir viegli. "Menuets" kolosāli visu izdzied, smagi un tā pa taisno. Es domāju, lai cilvēkiem liktos, ka tas ir viegli, ir jānodzied ļoti viegli, lai cilvēks domā, ka viņš arī to var nodziedāt. 

Ko nozīmē dziedāt Imanta Kalniņa dziesmas. 

Olga Rajecka: Tas ir just. Un ir ļoti jāmīl Imanta Kalniņa mūzika. Tad tu vari arī nodziedāt. 

(..) Galvenais, kā Imants Kalniņš saka vienmēr - bērniņi, jums jāsaprot, par ko jūs dziedat, jums nosniņas jādzied, jums ir jāelpo un jādzied ar sirsniņu un viss. Jo viņam jau tas nāk no kaut kurienes. 

Zini kā "Svētku dienu" sarakstīja? Mēs braucām ar žigulīti toreiz uz Inešiem, Igors [Miglinieks] bija pie stūres, kaut kāds 1986. gads un bija lieli putekļi, kā jau pa visiem Vecpiebalgas ceļiem. Pēkšņi ImKa saka - apstājāmies. Es saku - Kas noticis? Viņš apstājas un vienkārši pieraksta notis. Un viņš saka - Man jums ir tapusi dziesmiņa. Viss.

Turpat Inešos, ceļa malā.

Olga Rajecka: Jā. "Svētku diena".