Pēteris Krilovs: Man ir sensors pret falšumu un klišejiskām reakcijām, ko aktieri lieto

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Interneta paaudzei vainas nav, tikai vajag mācēt ar viņiem strādāt – saka režisors, skatuves mākslas pedagogs Pēteris Krilovs. Par neiecietību pret meļiem un liekuļiem, par feodālismu un krievu valodu teātrī, par tēva likteni un arī dzīvi ar četriem uzvārdiem – saruna ar Pēteri Krilovu Laikmeta krustpunktā.

Šoreiz saruna ar cilvēku, kura dzīves pieredzējumi saskan ar mūsu raidījuma nosaukumu – Laikmeta krustpunktā. Viņa paša un viņa dzimtas stāsts ir liecība par dažādiem laikmetiem un Latvijas vēsturē pieredzēto. Viņš ir stundām un pat gadiem pētījis savas dzimtas vēsturi, tādēļ mūsu viesim tas šodien nebūs jaunums, ka viņa senču saknes atzari ved arī pie aktiera Ivara Kalniņa vai TV un radio personības Baibas Sipenieces-Gavares. Es nezinu otru tādu cilvēku Latvijā, kuram liktenis ir paredzējis dzīvot starp četriem dažādiem uzvārdiem. Viņš piedzimšanas brīdī bija Bileskalns, tad Kalniņš, viņa īstajam uzvārdam bija jābūt Teibe, bet viņš ir Krilovs. Tie ir ne tikai četri uzvārdi, bet aiz katra arī četri dažādi Latvijas laikmeta stāsti. Pēteris Krilovs, kino un teātra režisors, skatuves mākslas pedagogs, kurš teātra skolā ir skolojis krietnu daļu no šobrīd uz Latvijas teātru skatuvēm spēlējošajiem aktieriem.

Nesen intervēju dziedātāju Žoržu Siksnu, arī runājām par 70.-80. gadiem, viņš teica, ka daudzas savas dziesmas tur pagātnē ir arī atstājis un pat virkni ir aizmirsis, jo ne visu var un ne visu vajag pārnest uz šodienu, uz šo laiku. Vai kinomāksla atšķiras, piemēram, no mūzikas? Vai arī kino noveco un varbūt ir daži darbi, kuriem pagātnē arī ir jāpaliek?

Pēteris Krilovs: Ir ļoti dīvaina lieta ar kinomākslu, jo viņa noveco ļoti dažādi. Viņa noveco kā…  es nezinu, ar ko var citu salīdzināt, ar kaut kādām varbūt freskām, kuras kaut baznīcās vai telpās pie sienas. Un ir tādas sienas, kas pašas iznīcina ar mitrumu, ar visādām ķimikālijām, tā freska nobrūk un pazūd, un ir sienas, uz kurām daudz kas paliek, un tās ir interesanti skatīties. Un ir tādas lietas  kino mākslā, ka filma varbūt sižetiski un savā stāsta veidā, formas ziņā ir novecojusi, bet tur ir ārkārtīgi daudz izziņas momentu, kuri dod refleksijas un iespaidus cilvēkiem, kas pēta kino vai pēta laikmetu, vai pēta kaut kādu radošu domāšanu. 

Piemēram, man ir zināma saistība ar Aloizu Brenču, es pie viņa sāku strādāt par “klapīti” slavenajā filmā “Kad lietus un vēji sitas logā”, un tur ir vesels stāsts par to ir. Bbet es esmu redzējis tās Brenča pirmās spēlfilmas, tur laikam bija “Līdz rudenim vēl tālu” un kaut kas vēl bija - “Kolumba mazdēli” vai kaut kas tāds bija. Viņas ir kā filmas drusku aizgājušas pagātnē, kurš viņas vairs atceras. Bet, kad es redzēju tās filmas, es skatījos, man liekas, arhīvā, tur ir tāda Rīga, tik dokumentāli uzfilmēta, pie tam nevis kā dokumentālajās filmās nu priekš kaut kāda mērķa, cik skaista vai cik viņa tur dažāda, vai kāda arhitektūra. Tur ir cilvēku dzīve reāla. Un tām filmām ir kaut kāda milzīga vērtība. Ja jūs gribat kaut ko par 60. gadiem uzzināt, kā Latvijā dzīvoja cilvēki, tad jums jāskatās tās Brenča spēlfilmas, kaut gan tās ir spēlfilmas, tur ir sižets, tur aktieri, protams, priekšplānā tur ir aktieru kaut kādas izdarības un likteņi un stāsti, kas varbūt pat ir drusku banāli. Bet tā Rīga ar interjeriem, ar kaut kādām sadzīves lietām, ar veikaliem, rindām, ar kaut kādām izklaides vietām un satiksmi Rīgas un visu to cilvēku sejām - tas tur ir tā iemūžināts, jo Brenčs bija ļoti pēc dabas dokumentālists, viņam ļoti patika realitāte, viņš viņa cienīja.

(..)

Atradu "Panorāmas" arhīvā vienu stāstu no 1999. gada un tolaik Latvijas Nacionālajā operā viesojas Eimonta Ņekrošus teātris ar Šekspīra "Hamletu". "Panorāmā" par to ir sižets, un Andrejs Volmārs jūs intervē un citus skatītājus. Bet tas, ko pēc šīs izrādes teica režisors Ņekrošus - "māksla nevar ietekmēt ne politiku, ne cilvēku dzīvi, mākslai ir vienkārši jāaizskar cilvēka dvēsele". Un tuvāk šai dienai atradu interviju, kādas ir jūsu pārdomas par mākslas mērķi. Jūs sakāt, ka "ir jārada mākslas darbi, kas vienkāršam cilvēkam palīdz dzīvot". 

Vai starp jums abiem ir pretruna, vai jūs papildināt viens otru? 

Pēteris Krilovs: Nē, es domāju, tur pretrunas nav, jo mēs runājam varbūt par dažādām plaknēm šai figūrai, ko sauc par ietekmēšanu. Mana pārliecība ir tāda, ka mūsdienu, tas jau nav tikai vakar vai aizvakar sācies, visa ir šī laika civilizācija tomēr ir veltīta, lai pēc iespējas ātrāk pakļautu jebkuru cilvēku, jebkuru būtni, kas piedzimis attiecīgajā teritorijā, attiecīgā ģeopolitiskā, kā tagad saka, struktūrā - ietekmēt viņu un sociāli pakļaut, lai viņš ir paklausīgs, lai viņš ir lietojams,. Kā saka, viņš ir vajadzīgs šim sociumam. Un sociums ļoti labi izdomā, kā viņu pakļaut. Un cilvēki lielākoties nodzīvo savu dzīvi, lielākoties, es uzskatu, nezinu pateikt tos procentus vai daļas, bet lielākā puse no cilvēkiem dzīvo faktiski visu dzīvi apjukuši. Viņi ir apjukuši, jo viņu vēlmes, viņu instinkti, viņu kaut kādi varbūt dvēseliskie impulsi un pat kaislības, un kaut kādas slēptās lietas - viņus visu laiku mudina kritizēt sevi, kritizēt citus, sabiedrību, varbūt būt nīgram, naidīgam, agresīvam.

Tas ir "vissirslikti.lv"?

Pēteris Krilovs: Gandrīz vai. Vai arī, protams, būt ļoti tādam mehāniski paklausīgam. Darīt to… Man ir vesela virkne ar stāstiem par to, kā es runāju vienā bankas, kur mani uzaicināja teikt runu par talantu audzināšanu Ziemassvētku korporatīva pasākumā. Vairāk viņi prasīja par to, kā aktierus audzināt, un es sapratu, ka es neesmu gatavs tādā īsā runā, ko es tur stāstīšu, kā es tur Skrastiņu vai Keišu vai Baibu Broku audzināju, es izstāstīšu viņiem par to, kā viņi paši ir spiesti spēlēt sociālas lomas savā darba lokā, savā sabiedrībā, kur viņi strādā. Un ka viņiem vajag ļoti rūpīgi kontrolēt, vai viņi nav pārāk vieglprātīgi šīs lomas uzņēmušies, un pakļāvušies un viņi ļoti ilgi būs tur. Viens būs čalis, kuru sūta pēc aliņiem, viena meitene būs tāda, kurai priekšniece uzticēs savas intīmās problēmas, viņai būs tas jāklausās. Es teicu, ka jums ir jāmāk šīs lomas pārkāpt, ka tās lomas jūs saista un viņas nav jums uz mūžu. Jūs esat varbūt netīšām viņām piekrituši, bet jums ir jāmāk… 

Kad beidzu runu, priekšnieks teica: Man liekas, ka jums daži cilvēki grib kaut ko vēl pajautāt. Es atskatījos un stāvēja 60 cilvēku rinda, kur viņi visi prasīja - kā lai es pārkāpju to lomu? Es saprotu, ka tā ir problēma. Un es domāju, ka māksla, ja atgriežamies pie jautājuma, ka

māksla tieši to dara, viņa tā kā pasaka priekšā, viņa pasaka, ka tu neesi vientuļš savās jūtās un savās problēmās, ka ir arī citi tēli, kas to dara. Un tu vari to ņemt vērā. Es nedomāju, ka mākslai jāmāca, kā rīkoties, kā kļūt, pieņemsim, pārgalvīgam vai ļoti drošam, vai tur nezin vai taisni otrādi, kur vajag būt agresīvam un uzstājīgam. Ne jau tā skola ir vajadzīga, bet tas, ka tu jūti, ka ir kaut kāda pieredze, ir citu cilvēku pieredze. Un tas man liekas tas būtiskākais.

Par vērtībām mākslā un dzīvē. Jsu viens no pirmajiem studentiem aktieris Artūrs Skrastiņš reiz ir teicis, ka "ir tādas mēru sistēmas - pēc Celsija, pēc Fārenheita un pēc Krilova". Kas jums pašam ir jūsu mēru sistēma. Tie pieturas punkti?

Pēteris Krilovs: Nav tā, ka es to varētu noformulēt. Bet es skaidri zinu, ka es ļoti esmu jūtīgs un to man iedeva, patiesību sakot, augstākā izglītība Maskavā, Kino institūtā. Es esmu ļoti jūtīgs,

man ir sensors pret melošanu, falšumu un tādām nedabiskām vai arī klišejiskām reakcijām, ko aktieri lieto un man tie riebj. Es pilnīgi jūtu, ka man iedegas sarkana lampiņa galvā, ka šito nevajag, šito, lūdzu, tagad vai nu likvidējam, vai arī, ja to dara cilvēks, kuru es nevaru ietekmēt, tad es vienkārši atzīmēju - tas ir tas falšais un man nepieņemamais.

Tas jau dzīvē ir ārprātīgi daudz.

(..)

Ir viedoklis, un viņš diezgan plaši pārstāvēts, ka šobrīd uz Latvijas teātru skatuvēm ir jāiepauzē ar krievu darbiem, arī ar krievu klasiķu darbiem. Jūsu skatījums par šo.

Pēteris Krilovs: Es domāju, ka tas ir nepareizi. Tur ir daudz nianses. Tas nav vienkārši pasakāms, bet es domāju, ka cilvēki to proponē, viņi drusku emocionāli mētājas. Protams, ir ļoti viegli, un tā ir tāda arī sevis kacināšana un nomierināšana - šito izdarīsim, un tad gan mēs būsim īsti patrioti, un mēs cīnīsimies. Pret ko?

Mans sapnis kādreiz bija vai nu kino vai teātrī uzvest Tolstoja romānu "Hadži Murats" par to, kā krievu cara armija sistemātiski nežēlīgi iznīcināja čečenus viņu tajā dzimtajā Čečenijas novadā. Tas bija ārprātīgi nežēlīgs, anti krievisks romāns par krievu politiku pret nacionālajām minoritātēm. Šodien par to varētu runāt viskautkur - teātrī, kino un tā tālāk. Bet lūk, nē, krievus mēs neaiztiksim, jo viņi ir visi apkaunoti. Nu nezinu. 

Protams, tur ir ļoti daudz tādas lietas. Tiešām man arī drusku tagad ir tāda…. Pie tam ir arī izmaiņas krievu kultūras sabiedrībā jau ir notikušas. Patiesību sakot, tagad, ja tu arī saskaries vai nodibini sakarus ar kādiem krievu teātra vai kino darbiniekiem, tev vēl ilgi jāfiltrē, kāds viņš ir patiesībā?

Krievi māk brīnišķīgi melot. Viņiem tas starp citu nāk līdz ar teātra kultūru. Viņi ir ļoti labi aktieri un viņiem, kā lai saka, izlikties, sameloties ir tfu – tā, viņi to izdara viegli. Un tāpēc ir jābūt... 

Ne visiem.

Pēteris Krilovs: Protams, jā. Tāpēc jābūt ļoti jūtīgiem pret to. Bet tāds totāls aizliegums, es domāju, tas ir muļķīgi.