Pēteris Vasks: Es nepiederu pie tās daļas, kas saka, cik viss ir slikti

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, bet mūzikas uzdevums ir atgādināt, ka ir arī kaut kas pāri tam visam – saka komponists Pēteris Vasks. Par bērnībā dzirdēto Vāgnera "Tanheizeru" un tēva mācītāja svētrunām, kāpēc viņu neuzņēma konservatorijā un cik ilgi jāraksta simfonija, arī par spītīgo raksturu un Latvijas mīlestību – saruna ar Pēteri Vasku Laikmeta krustpunktā.

"Klusuma auglis" ar mātes Terēzes lūgšanas vārdiem, "Sibīrijas bērni" un mēmas izsūtījuma sāpes, kantāte sievietēm, mīlestība – tas pārvērsts mūzikā. Tomēr tas nav tikai par sāpēs pārdzīvoto. Tā ir arī cerība un prieks par pasauli. Komponists Pēteris Vasks saka: „Prieks par Dieva radītu pasauli.”

Vai caur viņa mūziku pasaule un mēs paši esam ieraudzījuši Latvijas tautas dvēseli? 

Par jums ir publicētas daudz dažādas pārdomas, ir bijušas sarunas ar jums, ir muzikologu apskati, esat saņēmis daudzas starptautiskas un Latvijas augstākās atzinības. Jūsu mēroga devumam mūzikā šoreiz pat negribētos piemērot skaņdarbu uzskaitījumu, tāpēc šī ir saruna par jau kādreiz notikušo, piedzīvoto un iespēju uz to paskatīties šodien.

Jūs bieži esat klāt, kad atskaņo jūsu mūziku. Ir ļoti aizkustinoši un saviļņojoši redzēt, kā jūs izjūtat savas mūzikas skanējumu. Kādas domas tajā mirklī ir jūsos?

Pēteris Vasks: Es savas kompozīcijas… tie arī visi mani bērni ir un man ir rūpe, dzīva interese, kā viņiem sokas, kā viņi dzīvo un kā viņiem klājas, un kā viņus mūziķi interpretē. 

Es vispār esmu aktīvs koncertu apmeklētājs, ne tikai egoistiski sava mūzika. Mani vispār interesē. Kā var neinteresēt mūzika? Tas ir mans dzīves pamats. Un tas, cik bagāta patreiz ir mūsu mūzikas dzīve, cik daudz mums ir izcilu komponistu visu paaudžu, gribas tajā visā būt klāt un to dzirdēt. Joprojām, protams, ir nesalīdzināmi ir dzīvā koncertā būt. Tas ir ideālākais veids vai nu koncertzālē, vai arī baznīcā, kur sevišķi bieži mēdz būt izcila akustika un aura.

Man bija emocionāli diezgan sarežģīti gatavoties sarunai, jo garīgums manā sajūtā ir ļoti personiska sajūta un personisku domu kopums, un tam nepieciešamie vārdi, kādos to nodēvēt. Vienmēr kaut kādā veidā baidos aizskart otru cilvēku par to, kā viņš izjūt šo garīgumu. Vai jums ir sava formula, kā ietērpt vārdos garīgumu, kas neapšaubāmi atspoguļojas jūsu mūzikā?

Pēteris Vasks: Es viņu ietērpju skaņās. Es esmu komponists, tāpēc es viņu vārdos nemēģinu. Bet es domāju, ka tas ir viens no mūzikas lielajiem uzdevumiem, - vēstīt, stāstīt jebšu arī atgādināt to, ka mēs dzīvojam materiālā pasaulē un mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, par daudz mantas, par daudz ikdienas skriešanu. Manuprāt, mūzikas viens no uzdevumiem ir atgādināt - draugi, ir arī kaut kas pāri tam visam. Vai jums ir laiks? Vai jums ir iespēja apskatīties uz zvaigžņoto visumu? Tas viss ir mūzikas viens no uzdevumiem. Protams, ir dažādi ceļi, viens ir tāds, ka mūzika izklaidē un tev uzlabo omu un tu danco, un sprinģo. Tas ir viens ceļš, tas populārākais un zināmais. Bet ir arī tas otrs, kas runā par to, ko es vārdos nemāku izteikt, bet kas…

Jūsu tēvs Arvīds Vasks bija baptistu mācītājs un kā lasīju, viņš esot ļoti mīlējis mūziku. Dati arī rāda, ka jūsu bērnībā visa ģimene ir bijusi ļoti muzikāla. Četri bērni. Māsa spēlējusi klavieres, jūs arī vijoli, mamma dziedājusi. Bet kas bija tā mūzika, ko jūsu tētis mīlēja un kas varbūt arī jums tika mantojumā?

Pēteris Vasks: Patiešām brīnišķīgi, ka es piedzimu ģimenē, kur visi mīlēja mūziku un daudz tika runāts [par mūziku], un ne tikai runāts, bet arī tiešām muzicēts. Viens no tādiem manas dzīves lielākajiem laimes brīžiem bija tas, kad pirmo reizi biju operā. Tas bija vēl, es domāju, 1958. gadā – pirmoreiz okupētajā Latvijā pēc Otrā pasaules kara skanēja Vāgners un ne vairāk, ne mazāk kā "Tanheizers". Mājās jau mēnešiem ilgi par to tika runāts, ka būs "Tanheizers" atkal beidzot. Un tad mēs, visa ģimene, aizbraucām no Aizputes uz šo premjeru operā. Un tas man bija tāds, ka es sapratu – mūzika, mūzika un nekā augstāka nav un nebūs. Tas bija tāds…  Un tur arī vēl šis stāsts. "Tanheizers". Arī šis garīgi reliģiskais motīvs, kas arī tēvam bija ļoti svarīgs. Bet man tā mūzika, tas mūzikas brīnums bija. 

Mūzika vēl bija baptistu vidē, kur es izaugu. Baznīcā bija diezgan labs koris. Es atceros, ka ne viss man likās interesants, jo tur bija diezgan daudz tādas, kā arī es atceros, teica – tā jau tāda salkana dziesmiņa, gandrīz vai lēkā un slavē Jēzu, bet nekādu muzikālās vērtības tajā nebija. Bet daudz vecāko runāja arī par garīgās mūzikas komponistiem, bet latviešu. Tas bija diezgan svarīgi. 

Baznīcā skanēja mūzika. Diemžēl mūsu baznīcā nebija ērģeles, tikai harmonijas. To ērģeļu varenību, to milzīgo potenciālu tikai vēlāk [iepazinu], tam varēju pietuvoties. Vl turpat Aizputē, Kuldīgas ielā, vienā ielas pusē bija baznīca, kurā mēs dzīvojam. Divas mazas istabiņas mums tur bija. Un turpat ielas otrā pusē bija mūzikas skola, kas bija pēc kara atvērta pirmo reizi. Tā esot bijusī vācu skola – pamatskola, tur bija mūzikas skola. Mana māsa mācījās klavieres, tēvs paņēma mani pie rokas, aizveda uz mūzikas skolu pie direktora Kriša Jankovska un teica – šitam puikam ir intereses par mūziku, viņš klausās. Viņš teica: Nāc, es tev iemācīšu vijoli! Līdz ar to mūzika bija visur. 

Mums bija arī tāda mājas muzicēšanas tradīcija – māsa pie klavierēm, es – vijoli, māmiņai bija skaista balss. Viņa pat jaunībā sapņoja, ka viņa gribētu kļūt par dziedātāju, bet vectēvs teica – vajag kārtīgu profesiju beigu beigās, ko tur dziedāsi tikai. Tā mamma kļuva par zobārsti. Bet balss bija skaista un mēs kopīgi muzicējam gan mājās, gan arī baznīcā un visur citur. Tā kā mūzika bija visapkārt.