Raimonds Graube: Brīvprātīgie ir absolūts priekšnoteikums uzvarai, nosargājot šo valsti

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Karš Ukrainā kļuvis par jauno tehnoloģiju laboratoriju un liek pārrakstīt visas taktiskās grāmatas, saka atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, kuru savējo vidū dēvē arī par krīzes komandieri. Ko uzskata par galveno aizsardzības spēku un kur glabā savu ģenerāļa zobenu – saruna ar Raimondu Graubi Laikmeta krustpunktā.

Latvijas armijas komandiera amatā Raimonds Graube bijis visilgāk kopš Latvijas valsts un armijas pastāvēšanas. No 1991.gada iesaistījās Zemessardzē, pēc četriem gadiem jau to vadīja. Esot Zemessardzē, piedalījās arī nakts reidos, aizturot kontrabandistus. Kādas krīzes un saviļņojoši brīži bijuši aktīvā dienesta laikā un kur glabājas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pasniegtais zobens, kļūstot par ģenerāli? Laikmeta krustpunktā atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, jau teju desmit gadus Valsts aizsardzības un patriotisma fonda „Namejs” valdes priekšsēdētājs.

Ir februāris un pēdējos četrus gadus tas iezīmē laiku, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu. Teju katru dienu pret cilvēkiem tiek vērsti uzbrukumi un tiek postīta viņu mājas. Katru gadu šajā laikā gan uzņēmēji, gan iedzīvotāji tiek aicināti ziedot, lai nodrošinātu kaut daļu no karā iznīcinātā. Un katrs mūsu atbalsts, cerams, arī ir palīdzība ukraiņiem pavadīt vēl un vēl vienu dienu tik bezjēdzīgajā un nežēlīgajā karā. Jūs vadāt fondu „Namejs”, kas vispirms rūpējas par mūsu armijas veterāniem un viņu ģimenēm, bet atbalsta akcijās Ukrainai arī esat ļoti bieži līdzās to organizatoriem. Kā šogad rit akcija, kas jau tuvojas noslēgumam?

Raimonds Graube: Jā, mums trīs mēneši pēc pilna mēroga kara uzsākšanas jau bija pirmā ukraiņu karavīru bērnu grupa Latvijā. Mēs vasaras brīvlaikā rīkojām nometnes un to turpinām darīt jau šos visus četrus gadus. Šogad fonds „Namejs” atsaucās aicinājumam palīdzēt, un ja tā var teikt, palīdzēt ar siltumu ukraiņiem, ziedojot, vedot visus nepieciešamos tehniskos līdzekļus, akumulatorus vai ģeneratorus. Mēs nolēmām nedaudz savādāk – mēs vedīsim bērnus uz siltumu, uz Latviju. Man ir paredzēta ukraiņu un ukraiņu vienību karavīru bērnu nometne Latvijā, jau pēc pāris nedēļām tā sāksies, un iepriecināsim bērnus šeit. Tas ir mūsu ieguldījums -  šos bērnus, dot viņiem priecīgus brīžus bez bailēm, bez trauksmēm miera apstākļos un rādīt, kā mēs dzīvojam.

Ņemot vērā jūsu pieredzi un arī to, cik aktīvs esat bijis šajos gados gan ar padomu, gan arī komentējot notiekošo, nedaudz gribētu parunāt par Ukrainas karavīru garu un arī zināšanām, un prasmi, un profesionalitāti kaujas laukā. Militārpersonas, kuras ir saistītas ar Tartu Aizsardzības akadēmiju, atceras, ka ukraiņi tur jau ir mācījušies no 2000. gada sākuma. Toreiz, protams, vēl nevarēja runāt par ļoti stipru armiju, tieši pretēji, bet būtiskas pārmaiņas esot būtiskas tieši pēc 2014. gada. Šīs kaujas operācijas Donbasā - astoņi gadi ir bijis ilgs laiks. Ir tāds pieņēmums, ka tieši tur šī vide un šie apstākļi izveidoja pašreizējos Ukrainas virsniekus un karavīrus. Kā jūs vērtētu, vai tas tā varētu būt?

Raimonds Graube: Jā, lielā mērā tas tā ir, arī pēc manā rīcībā esošās informācijas. Tur izveidojās divas karavīru grupas. Pirmkārt, ļoti nostabilizējās, profesionāli attīstījās un pilnveidojās profesionālās vienības vairāk Rietumu kaujas darbības un taktikas virzienā, gaisa desanta vienības un visas tās slavenākās, kas arī noturēja šo fronti. Šobrīd gan diemžēl lielākā daļa no viņiem ir gājuši bojā, bet šī paaudzes maiņa ir noritējusi un pēctecība ir notikusi. 

Otrs ļoti svarīgs vilnis bija brīvprātīgo kustība, un slavenākā no šīm vienībām bija Azova vienība. Mēs zinām, ka no tā laikam arī Krievijas propaganda un Krievija baidījās visvairāk, no šī ukraiņu gara pacelšanas, no savu sakņu meklēšanas un pret viņiem vērsās ļoti spēcīgs ideoloģiskais uzbrukums kara laikā, es domāju pilna mēroga kara laikā. Pēc 2014. gada, kad dibinājās Azova vienības, šie brīvprātīgie, kuri paralēli profesionālām vienībām un obligātā dienesta vienībām nodrošināja valsts drošību, aizsardzību. Bet, kā teicu, viņi baidās, tāpat kā mūsu gadījumā, no mūsu tautas vienotības. No tautas gara. Profesionāls karavīrs ir viena lieta, bet svarīgākais ir šī kombinācija - profesionālis kopā ar šo vēlmi aizstāvēt šo valsti. Es vienmēr esmu teicis, kad vērtēju Latvijas aizsardzības stiprumu - viņa būs apdraudēta tad, ja nebūs brīvprātīgie, kuri grib šo valsti aizstāvēt. Zemessargi vai caur  mobilizācijas rezervēm, arī profesionāļi, protams, viņi arī brīvprātīgi iestājušies. Ukraiņi to spilgti nodemonstrēja un šī iemesla dēļ uzbruka tieši Azovam. Tagad jau mēs redzam, ka tā ir tāda pati vienība kā visi tie brīvprātīgie, kuri, jā - balsta savas saknes pagātnē, izmanto varbūt tās zīmes, kuras arī mums ir liegts izmantot pilnā apjomā un kurām nav nekāda sakara ar nacistisko Vāciju. Kura sakņojas senā Indijas vai vispār indoeiropiešu kultūrā. Tas secinājums arī mums ir jāizdara, ka tautas vēlme šo valsti aizstāvēt, brīvprātīgie ir absolūts fundamentāls priekšnoteikums mūsu uzvarai, nosargājot neatkarību.

(..)

Noteikti jūs arī esat pamanījis, ka augstas vairāku Eiropas valstu militārpersonas brīdina par nenovēršamu karu. Atšķiras tikai gads, kuru viņi min, un aicina apzināties reāli, ka būs cilvēku zaudējumi un ka tas nozīmē, ka pat Rietumeiropas valstis var piedzīvot uzbrukumu. Kā vērtēt šādus augstu militārpersonu paziņojumus? Vai tā ir tāda sapurināšanas politika Eiropai no iekšienes?

Raimonds Graube: Šeit ir divi punkti. Pirmais - es atceros, ka ar ļoti spilgtu paziņojumu nāca dāņu izlūkdienesti pirms apmēram gada, varbūt vasarā. Tad arī visi šo citēja, bet aizmirsa apakšā izlasīt pēdējo rindiņu vai nepievērsa uzmanību šai pēdējai rindiņai, kurā bija rakstīts, ka šie scenāriji ir ļoti iespējami un tādi arī būs, ja mēs neturpināsim attīstīt mūsu aizsardzību. Arī pretinieks rēķina. Šie iespējamie uzbrukumu plāni, protams, Krievijai pastāv, par to šaubu nav. Iebrukuma plāni ir. Dažādi scenāriji, dažādas versijas, bet tā ir matemātika, zināmā mērā militārā matemātika. Un, ja viņš [pretinieks] redz, ka mēs attīstām kaut kādu aizsardzības spēju, pastiprinām vienu vai otru virzienu, kas apgrūtina viņa plāna realizāciju, tas plāns jāpārstrādā. Vienā brīdī viņš saprot, ka nespēs sakaut, un nedarīs to.

Un otrais, paturēsim prātā kādu valstu komandieri to saka. Es pats vēl nesen biju Vācijā tādā kā ekskursijā, arī runāju ar cilvēkiem. Viņiem nav šī apdraudējuma sajūta tāda, kāda mums Latvijā. Mēs ar šo sajūtu, ka karš var būt un neizbēgams, dzīvojam jau vairākus gadus. Un esam dzīvojuši vienā vai otrā veidā vispār visus gadus kopš mūsu neatkarības atgūšanas. Mēs esam sapratuši, ka tas ir drauds, un kad Ukrainā sākas 2014. gada Maidans, visi mēs ļoti labi zinājām, ko tas nozīmē. Līdz ar to šī ziņa ir vairāk viņiem - atgādinājums tam, ka tas patiešām ir nopietni un reāli. Un tas atgādinājums arī mums. Kaut gan, kā es saku, mēs esam stipri priekšā Eiropai izpratnē par to, ko Krievija savā ļaunumā, savā imperiālajā domāšanā, savā atriebības kārē var nodarīt. Mēs to zinām, viņi to nezina. Un viņi nerunā tādās kategorijās. Ciematos kaut kur, vācu dorfos vai franču šato vai kasās tur, Spānijā. Nē, viņiem ir pilnīgi citāda izpratne. Un viņiem šādi paziņojumi ir svarīgāki. Mums tas ir kā atgādinājums, ka tas tā var būt, rada papildu satraukumu. Viņiem tas ir kā modinātājzvans vairāk joprojām. Diemžēl.