To neīstumu, kad cilvēks mānās, ļoti labi var saskatīt caur kameras aci, un tādus filmēt man nepatīk, atzīst operators Raits Valters. Par neiešanu padomju armijā, par Gunāru Astru, par kuldīdzniekiem un kur grib uzcelt velniņa pieminekli tēvam Ēvaldam Valteram – saruna ar Raitu Valteru Laikmeta krustpunktā.

Saruna ar vienu no patriotiskākajiem un Latviju mīlošākajiem cilvēkiem. Par mūsu vēsturi, senču tradīcijām, atmodas laiku, brīvības cīnītājiem, dienestu Zemessardze, ziemas peldēšanu, kino un TV operatora darbā pieredzēto viņš var runāt stundām un dienām. Raidījuma viesis balstās uz stipriem un stabiliem pamatiem - viņa tēvs ir leģendārais Ēvalds Valters, mamma – aktrise Vera Gribača.

Raitam Valteram jau vairāk nekā 40 gadus uz pleca ir kamera – vispirms kino, tagad video kamera. Arī uz interviju viņš atnācis ar kameru, jo šajā nedēļā ir dežurējošais operators kanālā TV3 , kur šobrīd strādā. Viņš savām acīm pieredzējis vēsturi, to arī fiksējis. Īpaši vērtīgi ir atmodas gados uzņemtie kadri.

Arī šodien daudz filmē. Kādu redz šodienas Latviju un tās cilvēkus? 

Raits Valters: Ir ļoti dažādi cilvēki, ir cilvēki, kas mani uzrunā, tie ir lauku ļaudis, ir cilvēki vēlētos amatos - vadībā, Saeimā, kas mani neuzrunā vairs. Tāpēc atteicos no ziņu sižetiem un vairāk filmēju "Bez tabu" un "Degpunktā" sižetus, jo tur cilvēkiem var palīdzēt, viņus uzklausot, varbūt atrisināt kādu problēmu. Parādīt kādu laimīgu stāstu. Mani vairāk vilina pozitīvi, stipri cilvēki, kas iesakņojušies laukos.

Kas licis vilties?

Raits Valters: Neīstums. Caur kameras aci, man iemācīja Juris Podnieks, var ļoti labi saskatīt, vai cilvēks mānās. Tā ir vairākas reizes bijis tajā pašā Ministru kabinetā, kur kultūras ministre no Nacionālās apvienības, kad atbrauca no Austrālijas un teica, ka ļoti smagi strādājusi. Tajā pašā laikā viņa tur bija ar vīru un mainīja viesnīcas. Kad ar kolēģiem uzdevām jautājumus, viņa apsviedās un aizgāja prom no sarunas, nepabeidzot to. Laikam Žanete viņai bija vārds.

Man ir ļoti nepatīkami filmēt un intervēt cilvēkus, kas nav pārliecināti vai nevar atzīties par savām kļūdām vai izdarībām.

Sākoties Krievijas karam Ukrainā daudzi devās iestāties Zemessardzē, bet Raits Valters ar Zemessardzi ir saistīts teju no tās pirmsākumiem.

Raits Valters: 1992. gadā iestājos Zemessardzē, 6-7 gadus nostrādāju štābā, tad paliku ārrindā – regulārā Zemessardzē, kas pilda uzdevumus ikdienā. Vēl joprojām esmu tur, vēl divi gadi palikuši līdz pilnīgai atvaļināšanai.

Esmu Kuldīgas 45.bataljona zemessargs Štāba apsardzes rotā, virsleitnants. Mācības ir ļoti daudz un bieži, pagājušajā gadā bija vismaz 20, vēl nedēļu bijām palīdzēt uz austrumu robežas ar Baltkrieviju. Es to daru ar prieku, mācos vēl aizvien. Jābūt fiziski labā kondīcijā, citādi nevar pavilkt, līdz ar to sportoju – daudz skrienu, peldu, vingroju no rītiem. Katru rītu aplejos ar aukstu ūdeni – tas man tā iegājies, lai būtu možums. Man nav vārdu nevaru vai negribu. Es nevaru sev pieļaut, ka es būtu izsists no strīpas. Pēc diviem gadiem man būs ļoti skumīgi, kad man pateiks pietiek – 65 gadi būšu tikai veterāns.

Ja pienāks x stunda, kāds būs tavs un arī tavs kā zemessarga rīcības plāns?

Raits Valters: Nezinu, vai to varu teikt skaļi, man ir sistēma, kā es to darīšu, katrā gadījumā es pretošos. Tādas kļūdas kā 40. gadā netiks pieļautas. Arī tagad ir Valsts aizsardzības koncepcija, ko pieņēma pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa, ka nevar būt tāda veida komandas, nodevības – paliksiet savā vietā... Tagad ir automātiska pretošanās arī tad, ja netiec uz štābu un nevari saņemt savu ieroci. 

Es zinu, kā es rīkošos, man ir ļoti stipra aizmugure, cilvēki, bunkuri, proviants, jo mans draugs ir Bērs Grilss, ar kuru es lepojos. Viņa grāmatas vajadzētu katram tagad izlasīt, lai zinātu kā izdzīvot jebkurā vietā jebkuros laika apstākļos. Būt gatavam jebkurā laikā, ja ienāktu naidnieks.

Ir svēta pārliecība, ka ir jāturas un jāatbild. Es nevarētu iedomāties padošanos, kāda bija 40. gadā, kad viens no robežsardzes komandieriem par labāko izeju uzskatīja nošaušanos savā kabinetā. Domāju, ka ir jāpretojas.

Cik daudz tēvs [Evalds Valters] stāstīja par karu?

Raits Valters: Tēvs sāka stāstīt par Pirmo pasaules karu, kad mani bija kādi 14 gadi. (..) Tēvs  nekad neuzskatīja sevi par "sarkanu", kaut viņš gāja sarkanajiem [strēlniekem] līdzi. Man bija liels lepnums, ka es uzzināju kādā 1995./ 96. gadā, ka viņš ir izslēgts no 5. Zemgales strēlnieku pulka par dezertēšanu. (..)

Tēvs nekad nav teicis, ka viņš ir dezertējis, bet es viņu tagad izprotu no tāda viedokļa, ka viņš "sarkanajiem" negribēja kalpot. Arī aizbraucot uz Maskavu un iepazīstoties ar boļševikiem, redzot Ļeņinu un citus, Jukums Vācieties piedāvāja viņam virsnieka izglītību. Viņš atteicās, viņš aizgāja tajā pašā 1918. gadā uz studiju "Tvorčestvo" pie Vahtangova. Aizgāja tikai pa radošo ceļu.

1923. gadā viņš atgriezās Latvijā, tad viņu Politpārvalde paņēma uz divām nedēļām pārbaudīt, vai viņš tiešām nav "sarkans". 

Viņš nelielījās, jo viņam karš bija sāpes. Viņš atbrauca no Maskavas 1916. gadā, divas nedēļas pēc tam, kad paziņoja, ka strēlniekos var stāties. Viņš iestājās, līdz tam strādāja Maskavā vīna fabrikā. Viņš arī bija patriotiski noskaņots, gribēja cīnīties par savu zemi un pret mūžsenajiem ienaidniekiem – vāciešiem. To varēja saprast. Pēc tam, kad viņus apmuļķoja, "Iskostrels" bija un visādi kongresi strēlniekiem, saprata, ka viņus ievirza citā gultnē, viņš laicīgi notinās. Par ko man ir prieks, es būtu darījis, acīmredzot, tāpat, es arī padomju laikā nesekoju iesaukumiem, izvairījos no dienesta apzināti.

Man patīk militārās lietas un stingrība, bet es nekad nevarētu sevi iedomāties, ka es ietu "krievos karot". Un 16 gadu vecumā es to pateicu kara komisariātā, un tas bēdīgi beidzās.

Es pateicu, ka "krievos" neiešu un pēc pāris nedēļām atbrauca uz skolu "bobiks" un aizveda mani uz psihiatrisko slimnīcu. Ne mani vienu, vēl vienu manu klasesbiedru paņēma. (..) Skolu nebeidzu tajā gadā, paliku uz otru gadu, karaklausības biļetē bija iespiests, tas, par ko mani brīdināja tie Krievijas karakungi – tu nekad nemācīsies un nebeigsi augstskolu, tev vienmēr būs kods.

Lai vai kā, es negribēju dienēt padomju armijā.

(..) Tēvs man atklāti neko daudz nestāstīja, bet mums bija bibliotēka un varēju visu lasīt pats atklāti, es biju ļoti kārs uz vēsturiskām grāmatām. (..) Viņš drīzāk mani drusku sargāja, lai neizpļāpājos.

Bija arī sods skolā, bija diezgan lielas nepatikšanās, kad  es izrunājos. Sods bija ļoti bargs - man aizliedza klausīties radio "Brīvā Eiropa" un "Amerikas balsi", es klausījos kopā ar tēvu, kad man bija kādi 15-16 gadi. Tas bija bargs sods, es to pārdzīvoju.

Ko varam no ukraiņiem mācīties un varbūt ir kādas kļūdas, kas jāņem vērā, ja tāda nepieciešamība būs?

Raits Valters: Ukraiņi ir ļoti stipri savā garā. (..) Ja viņi vēl taktiski mācētu, ielaižot ienaidnieku iekšā un „iemidzinot”, tad nakts laikā iznīcināt, tas būtu perfekti. Šobrīd arī Ukrainas pusē daudzi krīt. 

Ja es būtu kādus 20 gadus jaunāks un man nebūtu tik foršu mazbērnu, es labprāt noliktu Zemessardzes apliecību un arī brauktu, jo man pilnīgi asins kūsā, kad es redzu tos kadrus un nevaru būt mierīgs, kad šo tautu iznīcina. Man tas ļoti sāp.

(..) Mans tēvs arī gāja cauri Ukrainai, 1917. gadā līdz Perekopai strēlnieku gaitās.

Godinot Raita tēva - aktiera Ēvalda Valtera – piemiņu ir uzstādīta skulptūra Kuldīgas centrā, savukārt Rīgā ir Ēvalda Valtera vārdā nosaukta iela.

Raits Valters: Man netīk tā vieta, tur bieži deg miskastes, tur ir sociālās mājas, kas ilgi stāvēja novārtā. Ielai pat nebija nosaukuma, mājas atjaunoja un tad pirms kādiem 15 gadiem māti uzlūdza uz atklāšanu. Man tas balagāns nepatika. Arī tagad domāju, ka viņam varēja iedot mazu pieklājīgu ieliņu Pārdaugavā, viņš būtu bijis apmierināts, nevis ar tādu degradētu vietu, kur deg miskastes. Tēvs jau nebija pilsētas cilvēks, lai arī dzīvoja, viņam lauki bija tuvāki, mazpilsētas.

Kuldīgā viņa ielas nav, bet ir piemineklis. Cilvēki priecīgi, var apsēsties blakus, jaunākie pat iesēžas klēpī un taisa selfijus. Piemiņa ir, patīkami. Bet vispār toreiz konkursā sākumā vinnēja viens cits darbs ar soliņu, ar uzkalniņu: gaismiņas, zirnekļu tīkli, putniņi, uz soliņa sēž mazs cilvēciņš ar velnam līdzīgu ģīmi, kā tēvam, jo tēvs bija "Liepājas līkais velns", kā nosauca viņu Harijs Liepiņš un Mudīte Šneidere grāmatā. Bet to nepieņēma, tur bija kristīgie un to konkursu izbrāķēja. Darbs ļoti interesants, domāju, ka savos "Ostos" kādreiz realizēšu – kalniņu, velniņu, soliņu, varbūt pat tēva balsi palaidīšu debesīs.