Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Kad mazmeitai izstāstīju par OMON, viņa dabūja desmit, jo izrādījās, ka klasē neviens par tādu neko nezina – atzīst Rita Aksenoka, kas bija šīs un arī citu skaļu lietu galvenā izmeklētāja. Viņai nepatika pret ieroci ir kopš pieredzētā kara gados bērnībā un joprojām mieru neliek trīs nepierādītās slepkavības. Kāds likums Latvijā steidzami jāmaina un kāpēc netic, ka arī Putins saņems pelnīto sodu. Saruna ar Ritu Aksenoku Laikmeta krustpunktā.

"Savos garajos darba gados izmeklētājas amatā, pat pratinot vislielāko noziedznieku, mēģināju viņā saskatīt arī ko labu. Pratināšanā un izmeklēšanas darbībās man ir palīdzējusi nevis kliegšana, kas neko labu nekad nedod, bet tieši pretēji - labestība un sirsnība. Piemēram, izmeklējot Alfrēda Rubika lietu, mēs ar viņu ļoti daudz runājām. Viņš tikai stāstīja un stāstīja, pats nemaz nejūtot, ka jau atzīstās.” Tā ir teikusi sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka, kura bijusi arī Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja. Jau kopš 60. gadu sākuma viņa ir šķetinājusi Latvijas skaļākās un briesmīgākās krimināllietas. Viņa atklājusi daudzas slepkavības.

Rita Aksenoka bija pirmā, kas sāka izmeklēt omoniešu zvērības. Viņa ir izmeklējusi arī bērnu slepkavības un saka, ka neko briesmīgāku savos darba gados nav redzējusi.

Un vēl viņa ir teikusi: nav tādu noziegumu, kuras nebūtu iespējams atklāt, vajag tikai strādāt.

Sarunā Laikmeta krustpunktā viņa ļoti detalizēti atminas daudz ko, kas dzīvē ir pieredzēts. 

Nesen klajā nākusi Lāsmas Gaitnieces grāmata "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē" un tajā galvenokārt ir aplūkoti tie noziegumi, kurus izmeklēja jūsu darbinieki un arī jūs sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju komandā. Bet vispirms par to, vai ir kāda lieta, kāds slepkavības stāsts, kuru varbūt līdz galam neizdevās atpiņķerēt, bet par kuru jūs domājat arī varbūt vēl pēc 50 gadiem. Vai ir kāda lieta, kas līdz šai dienai neliek mieru?

Rita Aksenoka: Ziniet,

tādas ir trīs, kuras man neliek mieru, kuras varēja un kuras būtībā bija pat tik tālu, ka it kā ir aizdomās turamā persona, bet nav ar ko pierādīt. Kādreiz, kad ir tāds brīdis, kad es domāju par pagātni un par darbu, tad es atceros - bet kāpēc mēs to neizdarījām? Un kāpēc toreiz nebija DNS? Un kāpēc toreiz nebija datoru? Un kāpēc nebija telefoni kā tagad, kaut vienkāršais mobilais. Nekā mums nebija.

Ja būtu DNS, tāda Krāslavas lieta, kur vairākas sievietes tika noslepkavotas, noteikti būtu atšķetināta. Nu vēl ir dažas varbūt tādas vienkāršas, bet trīs ir tādas. Krāslavā tur vairākas meitenītes tika noslepkavotas jaunas, ejot mājās vai nu no darba, vai no sarīkojuma. Tad Ventspilī pazuda galvenā ārsta meitiņa, kur mēs konstatējām, ka viņa ir noslepkavota, mājās nākot, liftā. Un tad viena lieta ir tāda pavisam smaga, viņa saistās zināmā mērā... ir pieminēta Doļeškēviča banda tajā grāmatā. Mēs jau iepriekš to jutām strādājot, ka tā banda ir izdarījis divu policistu slepkavības Jaunjelgavā un Kuldīgā. Bet pierādījumu nebija, nu kaut kas bija, tādas kripatiņas. Iznāca tā, ka viņam piesprieda augstāko soda mēru, arī izpildīja, un tas parasti nenotiek, bet šajā reizē man bija... Tad Ieslodzījuma vietu pārvalde bija pakļauta Iekšlietu ministrijai, man deva atļauju ar viņu parunāt vienu dienu pirms viņa nāvessoda izpildīšanas. Un viņš man izstāstīja to, kas mums bija, un tā bija patiesība. Bet pierādīt nav ar ko. Un tās trīs lietas mani kaut kur tā ļoti kremt, atceroties, kāpēc mēs tā neizdarījām.

Pārējās ir dažas tādas, varbūt nenozīmīgas, kur ne jau katru var atklāt, kur mežā atrod līķi. Bet tās bija tādas ļoti smagas lietas. Viņas skaitās jau vēl tagad it kā darba kārtībā Iekšlietu ministrijā. Bet dabīgi, ka viņam neviens nestrādā un arī vairs neko nevar pierādīt.

Kā jums šodien klājas? Jūs dzīvojat Maskavas forštates pašā sirdī. Šobrīd laikam lielākais notikums jūsu apkārtnē ir ielu nosaukumu maiņa, bet Mazā Kalna pie visām varām jau vairākos gadsimtos ir tā arī palikusi - Mazā Kalna iela.

Rita Aksenoka: Jā, cik es zinu, šīs ielas nosaukums ir mūžīgs, jo šeit ir dzimis mans vīrs, kuram tagad būs tūlīt 90 gadi, un ielas nosaukums nav mainīts. Vienīgi man draugi pārmet: nu kā tu dzīvo tādā vietā kā Maskavas forštatē? Tur taču gandrīz vai katram uzbrūk un visādas nelaimes ikdienu notiek. Tad es varu droši atbildēt, ka tas tā nav, ka te gandrīz ir mierīgāks rajons nekā citur Rīgā.

Kāda ir jūsu ikdiena: cik daudz sekojat ziņām, varbūt arī kriminālziņām. Vai tās kriminālās lietas jums dzīvē ir tik daudz bijušas, ka vairs nekādi kriminālromāni, ne krimināli stāsti?

Rita Aksenoka: Varbūt tā ir mana nelaime, ka es tiešām sekoju. Es neskatos kriminālfilmas, tās skatās mans vīrs. Bet ziņas, kur ir runa par jebko, kas saistīts ar mūsu valsti un noziedzību, es skatos. Un reizēm esmu ļoti, ļoti dusmīga, gan klausoties radio, televīzijas ziņas, gan arī medijus lasot, jo tiešām ir tādi brīnumi. Un nesaprotu arī. Varbūt arī tas ir veca cilvēka iedomas, ka tas ir slikti un tas ir slikti, un es darītu šitā, un tas nav pareizi... Jāsaka, ka es tiešām sekoju. Cik ilgi tas būs, es nezinu, bet pagaidām sekoju.

Bērnībā un jaunībā daudz sportojusi. Sportiska bijusi gan viņas, gan vīra ģimene. Rita Aksenoka smej, ka viņu bērni ir tik sportiski, ka ir gandrīz jāierobežo. Tāpat ļoti patikusi pašdarbība. Jaunības sportiskums dod spēku arī šodien.

Rita Aksenoka: Dod spēku arī tas, ka no bērnības man vajadzēja mājasdarbus darīt visu ko, ieskaitot govs slaukšanu un ganīšanu. (..) Es arī visus savus garos darba gadus neslimoju. Noticis ir tā, kad es esmu saslimusi divus gadus atpakaļ un acīmredzot ir kaut kāds nelabs vīruss mani piemeklējis, un tāpēc es tagad esmu tāda vārga. Bet visā visumā, strādājot izmeklēšanā, man pat nav prātā, ka man būtu bijusi īstislimības lapa. Varbūt bija kādas iesnas vai kaut kas tāds, bet visā visumā es turējos diezgan dūšīgi.

Par to vārgumu es apšaubīšu, jo ļaudis šobrīd dzird gan jūsu valodu, gan gan atmiņu. Tiešām esmu pārsteigts, kā jūs varat tik daudzas lietas arī pēc tik daudziem gadiem atcerēties.

Rita Aksenoka: Vispār interesanti ir, šo to atceros, šo to neatceros, kādreiz padomāju un  reizē pašai liekas, vai tas ir bijis?

Man pat vienu brīdi bija tāda doma prātā, ka varbūt vajadzētu pierakstīt priekš bērniem vismaz lai paliek. Bet ir jau diezgan daudz kas palicis. Man tiešām, kad prokuratūrā es strādāju, nezinu kāpēc draudzējos ar žurnālistiem. Viņi nāca pie manis un tai skaitā mēs ar jums arī esam tikušies, un es esmu arī esmu tos rakstus saglabājusi.

Tiešām gribas mazbērniem, bērniem atstāt, lai redz, ka vecmāmiņa arī kaut ko kādreiz ir darījusi. Bērni jau zina, bet nu daudz kas tāds, sevišķi OMON lietā. Man mazmeitai, kad es izstāstīju par OMON lietu, viņa dabūja desmitnieku, jo izrādījās, ka klasē neviens nezina, ka tāds OMON ir bijis un kas ir noticis. Es viņai apmēram pastāstīju, kas bija, un visi viņai bija pateicīgi.

2000. gadu sākumā starptautiskās institūcijas kritizē Latviju, ka cietumos atrodas daudz cilvēku bez notiesājoša tiesas sprieduma, kā arī par apstākļiem ieslodzījuma vietās, kur arī nepilngadīgie atrodas kopā ar rūdītiem noziedzniekiem. Toreiz arī Valsts prezidente apmeklēja Brasas cietumu, viņu pavadīja Rita Aksenoka, kura izteica cerības, ka būs izmaiņas.

Rita Aksenoka: Es nebiju bijusi tajā cietumā. Un tur galvenokārt tika turēti pirmstiesas izmeklēšanā nepilngadīgie, un kameras un stāvoklis tur izskatījās ne visai patīkams. Valsts prezidente runāja ar daudziem ieslodzītajiem, noskaidroja situāciju, un bija tiešām tādi, kas par par nenozīmīgiem noziegumiem, kur tagad pat runā, ka par miljoniem mums šodien nedod drošības līdzekli - turēšanu apcietinājumā, atradās apcietinājumā. Pirmais, ko viņa bija, viņa teica, ka nepilngadīgie nevar palikt Brasas cietumā. Tad Tieslietu ministrija mainīja šo situāciju vispirms jau un nepilngadīgos pārvietoja, ja nemaldos, uz Matīsa cietumu, jo kur apstākļi bija daudz labāki. 

(..) man liekas, ka tas arī bija tāds lūzumpunkts, ka tomēr pret nepilngadīgajiem sāka izturēties savādāk cietumā.

2000. gadu sākumā Valsts prezidentes apžēlošanas dienests arī saņem virkni sūdzību par tiesnešu darbu.

Rita Aksenoka: Toreiz bija ļoti daudzas sūdzības. (..)  Kancelejā strādājot, interesanti bija tas, ka mēs saņēmām spriedumus no visas republikas tiesām, jo apžēlošanu skata tad, kad izskatīta lieta ir līdz galam visās instancēs. Tur tiešām varēja redzēt brīnumu lietas, cik ļoti pavirši ir izmeklēta lieta, kādi ir spriedumi. Spriedumi pat ir tādi, ka sāk tiesāt par vienu pantu, notiesā otru pantu. Kļūdas, ko rakstījām toreiz tiesas priekšsēdētājam Guļānam, tad viņš attiecīgus lēmumus pieņēma.

Prezidente tiešām pievērsa lielu uzmanību toreiz tiesu sistēmas darbam. Nolēmām iet uz Saeimu. Skatot apžēlošanas lūgumus,

speciāli izvēlējās arī tās lietas, kurās ir visvairāk kļūdu, kuras ir visnesaprotamākās, kur arī jautājums stādījās par to, vai tiesnesis kukuli saņēmis? Tādas arī mums bija. Un bija šaubas, ka tiešām, pēc sprieduma, ka tu redzi, ka vienā lietā, kura ir daudz smagāks noziegums, sods ir daudz, daudz mazāks vai vispār nav brīvības atņemšana, bet kur ir mazāks noziegums, tur ir brīvības atņemšana.

Un tad mēs aizgājām uz Saeimu. Pēc tam arī sekoja zināmas izmaiņas likumdošanā. 

Es nezinu, kā tagad ir, bet man liekas, ka tagad tieši tiesās darbs ir uzlabojies vairāk nekā prokuratūrā, un tāpēc es arī pieminēju, ka ļoti vajadzētu skatīties tagad prokuratūras darbu un prokuratūras tālāko nākotni, uzbūvi, viņu uzdevumus un arī procesuālo likumu galvenokārt. 

Es nezinu, kā var strādāt pēc tāda likuma, jo tur pat grūti saprast, cik tad noziegumu gadā ir izdarīti, kā viņus reģistrē. Mums atbild, ka reģistrēti tik un tik, bet cik tad īstenībā ir, to pat neviens nemēģina skatīties.