Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Nēsājiet tikai sirsnību savā kabatā vai sirdī, nevis duncīti vai āmuriņu – aicina profesors Romāns Lācis un to sauc par vislabāko sirdsmiera recepti. Par pirmo sirds pārstādīšanu un ticību augstākiem spēkiem, par kuplo ģimeni un kāpēc nekļuva par kuģa kapteini – saruna ar Romānu Lāci Laikmeta krustpunktā.

Par godīgu, iejūtīgu un vienkārši labu cilvēku mēs mēdzam teikt – viņš prot atvērt sirdi. Viņš ir sirds cilvēks. Un tāds ir arī šīs reizes raidījuma viesis. Turklāt atvērt sirdi viņš spēj vārda tiešā nozīmē. Sirds ķirurga Romana Lāča kontā ir 26 sirds pārstādīšanas operācijas, vairāk nekā 5000 dažādu sirds operāciju un profesors ir pirmais Latvijā, kurš veica sirds transplantāciju. 

1970. gadā laikrakstā "Dzimtenes Balss" tolaik 24 gadus jaunais topošais ārsts Romans Lācis saka šādus vārdus: “Kur strādāšu pēc institūta beigšanas, vēl nezinu. Kur velētos? Tā būtu sirds ķirurģija. Man šķiet, ka nav iespējams dzīvot bez ķirurģijas. Tā ir mana  interese un mana kaislība. Kāpēc? Tāpēc, ka ķirurģija ir vienīgā no nozarēm, kas visradikālāk spēj palīdzēt cilvēkam. Terapeiti gan iebildis, izceļot ārstniecības nozīmi, kas arī ir pareizi, taču ķirurģija ir viss.”

Kad mēs jūs uzrunājām nākt ciemos pie mums, vēl nezinājām, ka Latvijas Ārstu biedrība jums piešķirs īpašu balvu par mūža ieguldījumu medicīnā. Mūža ieguldījums, ja raugos, piemēram, uz aktieriem, māksliniekiem, kad viņiem pasniedz balvu  par mūža ieguldījumu, daudzi no viņiem jau cienīgi savu mūžu uz skatuves, piemēram, ir nokalpojuši un ir devušies pelnītā atpūtā. Gadījumā par jums šķiet, ka nekāda atpūta vēl pat nav tuvumā - arvien operācijas, darbs ar studentiem.

Romans Lācis: Tieši tā! Vispirms ir liels gods ar jums runāties, ar klausītājiem, skatītājiem. Gods ir saņemt visādas balvas un atzinības. Bet kaut kur cauri visam šim iet kāda skumjā nots, ko es pieminēju - ka ir šīs atmiņas. Kad jūs lasījāt to ievadu, man jau asaras sariesās asaras acīs, jo tie vecākie ļaudis, kļūst kādreiz sentimentāli. Arī tā ir taisnība. Vai tas ir labi vai slikti, bet tā tas ir.  Vēsture jau ir diezgan gara, ko atcerēties. Es daudz ko aizmirstu. Daudz ko atceros, kas ir bijis, bet es priecājos, ka viss iet uz priekšu. Pasaule attīstās, dzīve attīstās. Droši vien, ka ir taisnība filozofijā, ka viss attīstās pa spirāli ejot, kaut kas it kā bijis, bet kaut kādā jaunā labākā, augstākā kvalitātē viss notiek. Varu piekrist to, ko teicāt ievadā.

Atmiņās šodien būs jāatgriežas, gan no kino arhīva, gan no televīzijas, gan no periodikas. Dažādi interesanti fakti, tās būs pārsvarā gaišas un pozitīvas atmiņas. Bet profesor, iesākumā mēs daudz runāsim par sirdi. Par ko šodien priecājas jūsu sirds un par ko varbūt viņa ir skumja.

Romans Lācis: Protams, es priecājos par to, ko esmu darījis. Pats pie sevis domāju - patiešām ļoti raženas manas darba gaitas ir bijušas. Tiešām priecājos par to. Numurs viens, ko es priecājos, jūs rādījāt vienu bildīti. Mans puika, ko jūs rādījāt, maziņš Jānis Lācis, un šodien viņš ir sirds ķirurgs. Es teikšu labs sirds ķirurgs, centīgs, godīgs, cilvēku un pacientu mīlēts un arī savu kolēģu cienīts un mīlēts. Tas ir ļoti svarīgi. Tātad ir puika, kas turpina sirds ķirurģiju. Bet mani jau daudz tie bērni ir. Man ir acu ārsts Ilze Lāce-Sāmīte, kas ir centīga, ļoti laba. Man ir bērni, kuri dzīvo un strādā Norvēģijā, Oslo, valodnieki. 

Man ir bērni, man ir divas ģimenes kādreiz bija, kas ir godīgi, daudz strādājuši kā producenti, kas strādā šeit, Latvijā, pārtikas rūpniecībā. Tā ir mana ģimene. Man ļoti patīk, esmu gandarīts, ka arī bērni ir darba rūķi. Jo, skatoties atpakaļ vēsturē, ir jau tā, ka mans tētis, mana mamma, kurus jūs vēl droši vien kaut kā parādīsiet, viņi nebija nekādi skolotāji, dakteri. Es pirmais dakteris veidojos, bet viņi bija ļoti strādīgi cilvēki. Un tētis Jānis Lācis. Viņš bija… Es biju mazs puika un manā uztverē viņš visu zināja. Viņš bija ārkārtīgi darbīgs cilvēks. Toreiz bija cita ekonomiskā politiskā formācija. Mēs zinām, kā tas bija. Bet viņš bija ārkārtīgi darbīgs jau toreiz, ja viņš dzīvotu un strādātu tagad, es domāju, viņš ļoti daudz darītu Latvijai, tautai, kaut ko veidotu. Viņš nevarēja būt mierīgs ne mirkli. Un tas darba veids, kā viņš darīja, tas droši vien kaut kur atstāja iespaidu.

(..)

Šodien daudziem ļaudīm ir sirds nemierīga, gan raugoties uz to, kas notiek pasaulē, un visas ziņas, ko mēs šobrīd dzirdam, redzam vai arī varbūt ir kāds kāds nemiers par par notikumiem pašu dzīvē. Jums, profesor, kā sirds ārstam ir nereti vaicāts, kur iegūt cilvēkam sirdsmieru? Šo jautājumu radio kolēģi jums vaicāja arī 2004.gadā, bija raidījums "Sirds miera recepte". 

Toreiz Romans Lācis teica, lai būtu sirds miers vispirms ir jābūt labai apkārtējai videi, labiem draugiem, ģimenei, lai darbā nebūtu konfliktu, lai būtu stabilitātes sajūta...

Vai šodien pie šīs jūsu sirdsmiera receptes vēl kaut ko piebilstu?

Romans Lācis: Es priecājos, cik es gudrs kādreiz es biju, šodien tik gudrs droši vien vairs neesmu, bet tajā visā iepriekšējā runā, ko jūs atskaņojāt, es uztvēru vienu lietu - ir jābūt stabilitātei. Plašākā [nozīmē]… Jā, sirdsmieram. 

Saprotiet, mēs esam dzīvi, mēs esam cilvēki. Mēs esam bioloģiska vienība, lai mēs runātu, domātu, kustētos, elpotu - viss, kas notiek, var būt pat dzīvnieciņa līmenī - ir tas, kas to stabilitāte nodrošina. To, ka mums maz kas mainās. Mums ļoti mazā diapazonā mainās temperatūra iekšējā vidē - kā vienībai, bioloģiskajai vienībai. Mums ļoti maz mainās daži rādītāji, piemēram, cukura līmenis un daudz kas cits. Maz. Tā ir stabilitāte, kaut kas to nodrošina. Tikai tad šis komplekss - mēs kā cilvēks, sabiedrība - varam darboties. Mūsu sabiedrība visplašākā nozīmē. Nu pašreiz. Viņa jau raksturojas ar nepārtrauktām izmaiņām, nepārtraukti kaut kas jauns, visu laiku ārkārtīgas izmaiņas, un no vienas puses, tās ir vajadzīgas. Kas nemainās, tas neattīstās. Ja tās ir katru dienu, katru nedēļu, katru dienu kaut kas jauns utt., cilvēks kā vienība, vienalga, kur viņš dzīvo, šeit vai Amerikā, viņš nespēj tam pielāgoties. Un cilvēkam iekšējā vide - mēs saucam homeostāze, un mēs viņam visādas analīzes varam nodot - viņa nemainās, un sabiedrībai ir jābūt mazliet stabilākai, kas mazliet lēnāk mainās. Es esmu pensionārs. Es zinu, ka mana iekšējā vide sabiedrībā ir stabila. Man pensija ir. Skolotājiem, kad viņam ir ienākumi, viņam ir ģimene, bērni, viss ir stabili. Un visādas izmaiņas. Nezinu, kā mani saprata.

Es sapratu ļoti labi.

Romans Lācis: Jūs mani sapratāt. Bet vai citi cilvēki to sapratīs? Un ir daži, kas var ietekmēt šo…  sabiedrības ziņā šo homeostāzi. Man liekas, ka viņi to ne vienmēr izdara. Varbūt viņi arī saka - Mēs neko nevaram izdarīt…

(..)

Pirmais, kur jums bija jāņem skalpelis rokā, bija vienam pacientam bija pirksts sastrutojis.

Romans Lācis: Bergmanis ļoti labs ķirurgs bija Stradiņa slimnīcā, un viņš vadīja ķirurģijas nodarbības jaunajiem bērniņiem, kas mācījās medicīnas skolā. To pacientu droši vien viņam bija jāoperē un viņš teica: Kas grib palīdzēt? Es teicu, ka es gribu palīdzēt.

Cik gadu jums bija toreiz?

Romans Lācis: Maz, es nezinu, kādi 15-16 varbūt. Tādi bērni, kas šodien visiem klausītājiem, skatītājiem un domātājiem liekas, tas nav iespējams, bet tā tas bija. Un to panarīciju es pārgriezu, visu izdarīju tā, kā vajag darīt, anestēziju izdarīju. Parādīja man visu, es to sapratu, un tā bija pirmā operācija, kad es iegriezu ar nazi kādam citam cilvēkam un par to dabūju uzslavu, savu skolotāja uzslavu - labi izdarīji. 

Jebkurš cilvēks, kas izdara iegriezumu ādā, vienalga kur, otram ar nazi, ir pakļauts tiesai, nosodījumam, izņemot ķirurgu.

Vēsturē fiksēts, ka viņš ne vien teica - tu labi izdarīji, bet viņš teica - tu būsi ķirurgs.

Romans Lācis: Tieši tā! Jā, tā tas bija. 

(..)

Nu, es atceros pirmo operāciju, ko man profesors Volkolākovs, mans skolotājs ir profesors Jānis Volkolākovs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, ne tikai sirds ķirurģijā, vispār - attiecībā pret darbu, pret dzīvi, ar domāšanu. [..] Mēs bijām Gēteborgā, kur es personīgi pirmo reizi redzēju sirds transplantāciju. Un es jau biju sirds ķirurgs. Un es biju pārsteigts, es biju šausmīgi pārsteigts, kad krūšu kurvis atvērts un sirds tika izņemta ārā un ir cilvēks dzīvs, kuram nav sirds. 

To no malas jau tā nemaz nevar neviens novērtēt, kas ir kas? Bet es to atceros. Tas bija tā - nu kā tas ir iespējams? Tad atnesa sirdi, atnesa kāds tur speciālā maisā sirdi, un tad notika šī operācija Gēteborgā. Un pēc tam. Nu pēc tam gāja laiks, mēs to arī realizējām. Nu jā, tās atmiņas ir ārkārtīgi…

Un tad kādreiz, runājot ar studentiem, ar jums runājot, man liekas kaut kādu multeni kādreiz redzēju. Pielāgotu. Man šķiet. Varbūt, ka es izdomāju. Ka notiek šāda operācija, sirdi izņem ārā un kāds to sirdi nes. Un pieskrēja suns un to sirdi aiznesa, to transplantātu. Es domāju, ka tas nav nopietni, bet man kaut kur tādas atmiņas ir. Ja kāds būtu liels speciālists par multenēm, varbūt Simpsoni varētu būt slavenie?

(..)

Jūsu mīļākā filma esot "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Un filmā ir arī leģendāra frāze: "Dagnij, tev ir salta sirds salta sirds". Dzīvē, kad jūs satiekat ļaudis, par kuriem var teikt, ka viņiem ir salta sirds, jums ir kādi paņēmieni, kā jūs mēģināt šīs saltās sirdis atkausēt.

Romans Lācis: Es, satiekot un komunicējot, tos vārdus nerunāju. Es nesaku nevienam to. Tie ir tie saucamie konflikti vai ko, kas kādreiz notiek kaut kur, es nesaku otram. Ļoti varbūt pat nevaru atcerēties kādreiz kādam kaut ko sliktu...

Bet jūs kā sirds ārsts pamanāt, ka cilvēkam ir salta sirds?

Romans Lācis: Jā, protams, Mēs visi pamanām savā darbā jebkurā darbā, kad, teiksim kādam nav patiesa interese par kaut ko. Viņam ir kaut kur... Es kādreiz saku, vai jums nav tikai vadošais kaut kur naudu nopelnīt naudu. Naudu visiem vajag, bez šaubām. Bet ja tas ir tikai un vienīgi, tad tas neder. Ir jābūt kaut kam vairāk. Un mūsu sabiedrība joprojām, es domāju, ir sirsnīga sabiedrība, kaut gan daudz ir..., es te par tiem tiltiem ieminējos, ir kaut kas pretrunīgs, kas ir. Bet ticēsim, ka būs labi, ka mūsu prāts nekad neaizķerties aiz saprāta, ka saprāts vienmēr uzvarēs. Tas ir ļoti svarīgi. 

Tas ir ļoti grūti saprast, ko tas nozīmē varbūt. Ir prāts un saprāts. Ka mēs būsim gudrāki un mēs jebkurš savā vietā, kur esam, vienmēr domāsim par savu zemi un mazāk domāsim, kā domā, ko tur blakus tie pateiks, ko viņi mums atsūtīs kaut ko. Cik lielam gurķim ir jābūt, ko mēs drīkstam pārdot un citādu nedrīkst. Muļķības! Ja mēs ticam tam, ka mūsu Latvijai ir jābūt mūsu Latvijai un jādarbojas tā. Un kādreiz izsijāt un saprast, kas ir kas. Nu varbūt kādreiz ir kādas problēmas. Vienu patiesību kādreiz nemaz nav, bet tas ir ļoti svarīgi.

Un tuvojas arī 4. maijs, valsts svētki. Svarīgi arī novēlēt, lai mūsu Latvijai ir stipra sirds.

Romans Lācis: Lai stipra sirds, gudra sirds un sirds ir dvēseles mājoklis.