Klasiskajā lotosa pozā traumu dēļ nosēsties nekad nevarēšu, bet nežēlojiet mani – pats to izvēlējos, patika tā eiforija, ko sajutu no aplausiem – saka leģendārais hokejists Sandis Ozoliņš, kurš tagad aizrāvies ar jogu. Par gatavību aizstāvēt savu valsti un spēlēšanu Krievijā, ko nopirka par pirmo lielo naudu Amerikā un kāpēc tā arī neiestājās nevienā partijā – saruna ar Sandi Ozoliņu Laikmeta krustpunktā.

Lai iepazīstinātu ar šī raidījuma viesi, citāts no 1991.gada 19.decembra laikraksta "Latvijas Jaunatne". Hokejistam Sandim Ozoliņam tolaik ir 19 gadi un žurnālists Armands Puče dokumentē vienu no pašām pirmajām intervijām ar jauno sportistu. Tās ievadā ir maza anketa ar īsiem jautājumiem un atbildēm. Daži citāti no tās.

Dzimšanas laiks un vieta: 1972. gada 3. augusts, Sigulda.
Svars un augums: 88 kg, 189 cm.
Sporta veids: hokejs
lesauka: Sanča
Bērnības dienu elks: Balderis.
Visrespektējamākais pretinieks: Maskavas «Dinamo»

Visgrūtāk apspēlējamais vārtsargs: Artūrs Irbe — kad izdodas iemest viņam, tad priecājos no sirds.
Savainojumi: divreiz lauzta kāja.
Hobijs: mūzika — "AC/DC", "Scorpions".
Ko vēlētos uzlabot savā spēlē: vēlētos stiprākas kājas.
Baumas: esot nodomājis pārdot vecāku vasarnīcu.
Mīlestība: pirmā un viena vienīgā.
Alkohols un cigaretes: kādreiz sanāk pēc spēles izdzert pa aliņam.
Visiecienītākie ēdieni un dzērieni, tomāti ar krējumu, kokakola.
Māņticība: pirms spēles sakuma, kad tiesnesis nosvilpj, sakām ātrāk slīdot — es aizslidoju aiz vārtiem un tad uz vienas kājas izmetu nelielu līkumu.

Tā pirms 33 gadiem ar sevi iepazīstināja tolaik vēl plašākai publikai maz zināmais Sandis Ozoliņš. Viens no izcilākajiem Latvijas sportistiem šodien.

Kas no anketā minētā ir aktuāls vēl šodien?

Sandis Ozoliņš: "Scorpions" vairs neklausos, "AC/DC" – jā, sevišķi dažas dziesmas ir aktuālas un patīk. Filmās tās tiek izmantotas un dod adrenalīna pieplūdumu. Svars ir kategoriski audzis un pēdējā laikā mainījies. Iesauka tas pats, lai gan Ozo vairāk pēdējo 15 gadu garumā. Tomāti ar krējumu ir palikuši. Savainojumi – apbrīnojami, cik daudz. Es saskaitīju 15 operācijas ar pilno narkozi ir bijušas, tad man nebija neviena. Alkohols – tas ir apspriests, ir zināms, ka nebija tie pāris aliņi pēc spēles, ar to neaprobežojās, ilgtermiņā tas pārauga atkarībā. Par to esmu runājis un bijis pietiekami atklāts.

Bērnības dienu elks – Helmuts Balderis vēl joporjām. Artūrs Irbe – viens no vārtsargiem,  ar kuru sanāca visvairāk laika pavadīt treniņos, jo bijām kopā komandās, es visvairāk zaudēju viņam savstarpējās spēlēs, es biju tas, kurš taisīja vairāk kūleņu, ja spēlējām uz kūleņiem. Viņš joprojām man ir vārtsargs, kuram visgrūtāk iemest.

Man pašam ir interesants, piemēram, māņticības rituāls. Viņi mainījās. Es tādu neatceros, ka tāds ir bijis. Iztēloties, kā tas noticis, liekas interesanti, kāpēc to neturpināju darīt.

(..) Mīlestība… nu tad man ir 19 gadi, tad jau noteikti… Bet man visas tēmas ir atvērtas, es runāju par jebko, dzīvē notikušas pārmaiņas, izaicinājumi, jaunumi, pārdzīvojumi, veiksmes, neveiksmes. Ja esmu piekritis atnākt, tad varu runāt par visu. 

Ierasti sarunā par hokeju pirmais parasti ir arhīva kadrs no kādas spēles, bet sākam nevis ar pagātni, bet ar šodienu.

Sandis Ozoliņš: Jogu nolēmu nofilmēt un publicēt sociālajos tīklos, kā daļu no mana ikdienas rituāla, ko daru pēdējos trīs gadus. Dalīties savā pieredzē, ko tas man ir devis un kāpēc to turpinu darīt. Saku, ka gribu sasniegt noteiktu līmeni. (..) Pēc mēneša vai diviem centīgi to īstenojot, sapratu, ka to nespēšu izdarīt. Ar to pietika, jo secināju, ka jūtos labāk fiziski un emocionāli. Tādēļ turpinu to darīt. Vairs nav vēlmes būt par jogas meistaru, daru to priekš sevis, jo dienas beigās jūtos labāk.

Cenšos katru  dienu, dažreiz nesanāk vai slinkums, vai aizguļos ilgāk, bet daru regulāri.

(..) Kad es ar to jogu sāku nodarboties, bija emocionāli grūti periodi dzīvē, šķita, ka joga un meditācijas palīdzēs izvairīties no dzīvē nepatīkamiem jautājumiem. Ir savādāk. Problēmas paliek, jautājumi paliek, sliktais garastāvoklis, uztraukumi, stresi paliek, vienkārši vieglāk ir tikt galā. Kad to sapratu, man vairs nebija vēlmes nosēdēt stundu meditācijā un tādā veidā izglābties vai noslēpties no jautājumiem, kuri man bija jāatrisina.

Vai uz jogas paklāja staipoties var sajust arī hokejista karjeru, traumas?

Sandis Ozoliņš: Jā, viens celis nelokās tik daudz, dažas pozas nevaru uztaisīt, lotosa pozā nekad nevarēšu iesēsties, klasiskā lotosa pozā. Viens celis nelokās pilnībā, traumu un operāciju rezultātā nevaru to celi ne pilnībā salocīt, ne pilnībā iztaisnot. Es cenšos uzlabot, bet, ja es neiesēdīšos, tas neizmainīs manu attieksmi pret šo nodarbošanos

Tā ir tā tumšā sporta puse, ko līdzjutēji neredz?

Sandis Ozoliņš: Tagad esmu mainījis attieksmi. Agrāk tas bija tā – kamēr jūs priecājaties par manu sniegumu, vai par veiksmēm un neveiksmēm, jūs dabūjāt savu emocionālo lādiņu no spēles, es cietu. Nē, muļķības, es apzināti zināju, kādas ir sekas.  Sevišķi mūsdienas, kad ir visa informācija, kādas ir sekas, nodarbojoties ar profesionālo sportu.

Profesionālais sports veselībai nebūs pozitīvs ilgtermiņā, būs šādas sekas, bet par to profesionālais sports atalgo tavus nākotnes jautājumus, ar kuriem nāksies saskarties. Tas nav attaisnojums. Es pats apzināti to darīju, jo man patika rezultāts, ko es no viņa saņēmu. Līdz ar to tagad teikt – es nabadziņš, man ir tik daudz operācijas bijušas, arī psiholoģiskās traumas, bet nežēlojiet mani, es to darīju apzināti, jo man patika tā eiforija, ko es saņēmu no aplausiem.

Tāds ir mans viedoklis tagad.

Sandis Ozoliņš ir daudz spēlējis arī Krievijas komandās. Kad sākās karš Ukrainā, viņš bija Krievijā un bija jāpieņem lēmums par savu nākotni. Viņa izvēle bija aizbraukt no Krievijas. Jā, bijusi neziņa par to, kas būs. Tagad aktuāls ir jautājums, vai Krievijas sportisti būtu jālaiž uz starptautiskajām spēlēm, vai viņiem būtu jāpiedalās olimpiskajās spēlēs.

Sandis Ozoliņš: Nē, bet tā notiek. Es uzskatu, ka nē, šobrīd nē. Šķēpu laušana par Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu ir absurds. Es jau to teicu, kas tagad būs neatkarīgā izlase un kaut kāda superneatkarīgā, vieni, kas nav tikuši un uzskata, ka viņi ir tikuši. Kas nevar tikt savās izlasēs, startēs tādās. Kaut kādi "apendicīti" … tas nav nepieciešams.

Tas ir radījis konfliktu un, manuprāt,  tiem, kas to panāca, tas ir izdevīgi, jo tagad vēl  lēmums nav līdz galam pieņemts, neviens nav aizbraucis, bet jau pusotru gadu pirms notikuma, vai tagad jau mazāk, sabiedrībā tagad tiek lauzti šķēpi. Kuri bija noteikti vienoti par jautājumu, kas attiecas tieši uz šo karu. Visi ir vienoti. Lielākā daļa. Te pēkšņi rodas plaisa starp tiem, kas atbalsta to konkrēto pasākumu. Nē, viņi ir panākuši savu.

Tava īsā atbilde ir - krievu sportisti nav jāpielaiž lielajās starptautiskajās spēlēs.

Sandis Ozoliņš: Nē, nevienās. Nevajadzētu nodalīt kaut kādas profesionālās līgas, ja mēs nostājamies, arī tie, kas saka - olimpiādē nekādā gadījumā nē, bet citos pasākumos - jā.